(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1892. gada 26. decembrī)
“Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor. 5:17) Nekas cits kā vienīgi dievišķais spēks var atjaunot cilvēka sirdi un piepildīt dvēseli ar Kristus mīlestību, kas vienmēr izpaudīsies mīlestībā pret tiem, par kuriem Viņš nomira. Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Kad cilvēks ir atgriezies pie Dieva, tas iegūst jaunu morālo garšu, saņem jaunus garīgus spēkus; viņš mīl to, ko mīl Dievs, jo nemainīgo apsolījumu zelta ķēde viņa dzīvi ir savienojusi ar Jēzus dzīvi. Dvēseli piepilda mīlestība, prieks, miers un neizsakāma pateicība, tā ka šo svētību saņēmējs var izsaukties: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani ir paaugstinājusi.” (Ps. 18:36)
Bet tie, kas gaida, ka viņu raksturs pārvērtīsies brīnumainā kārtā, no savas puses apņēmīgi necenšoties uzvarēt grēku, noteikti pievilsies. Kamēr mēs uzlūkojam Jēzu, mums nav iemesla baidīties un nav pamata šaubām, vai Viņš tiešām spēs izglābt visus, kas pie Viņa nāk, tomēr var būt vērā ņemamas bailes, ka tikai mūsu vecā [337] daba atkal negūst virsroku vai arī ka ienaidnieks nav izdomājis kādus slazdus, lai mūs no jauna padarītu par saviem gūstekņiem. Lai tiktu glābti, mums jādarbojas ar bijāšanu un drebēšanu, apzinoties, ka Dievs ir Tas, kas mūsos rada gribu un to arī piepilda pēc sava labā prāta. Ar saviem ierobežotajiem spēkiem mums savā sfērā jābūt tikpat svētiem, cik Dievs ir svēts savā sfērā. Pēc savām spējām mums jāatklāj patiesība, mīlestība un dievišķā rakstura pārākums. Kā vasks saglabā zīmoga nospiedumu, tā dvēselei jāuzņem Dieva Gara iespaids un jāsaglabā Kristus līdzība.
Mums ik dienas jāpieaug garīgā piemīlībā. Bieži vien mūsu pūles atdarināt dievišķo paraugu var izrādīties nesekmīgas. Trūkumu un kļūdu dēļ raudot būs jāzemojas pie Jēzus kājām, bet nevajadzētu zaudēt drosmi; mums jālūdz vēl dedzīgāk, jāuzticas vēl pilnīgāk un no jauna neatlaidīgi jācenšas pieaugt mūsu Kunga līdzībā. Nepaļaujoties uz saviem spēkiem, mēs varam uzticēties Glābējam un slavēt Kungu, jo Viņš ir mūsu Dievs, kas uztur mūsu garīgo veselību.
Kur vien ir savienība ar Kristu, tur ir arī mīlestība. Bez mīlestības visi citi augļi ir pilnīgi nederīgi, jo mīlestība pret Dievu un tuvāko ir pati reliģijas būtība. Neviens nevar mīlēt Kristu, tajā pašā laikā nemīlot Viņa bērnus. Kad esam savienoti ar Kristu, tad mums ir Kristus prāts, mūsu raksturā atmirdz skaidrība un mīlestība un visu dzīvi pārvalda lēnprātība un patiesība. Līdz ar to mainās arī cilvēka sejas izteiksme. Dvēselē mājojošajam Kristum ir pārveidojošs spēks, un āriene liecina par iekšējo mieru un prieku. Mēs uzņemam Kristus mīlestību, kā zars uzņem barību no vīnakoka. Ja mēs esam viens ar Kristu, ja šķiedru pa šķiedrai esam savienoti ar Dzīvo Vīnakoku, tad par to liecinās bagātīgi augļu ķekari ikdienas dzīvē. Ja būsim savienoti ar Gaismu, tad kļūsim par gaismas kanāliem, kas ar vārdiem un darbiem izplatīs gaismu pasaulē. Patiesos kristiešus saista mīlestības ķēde, [338] kas Zemi savieno ar Debesīm un ierobežoto cilvēku ar bezgalīgo Dievu. No Kristus vaiga starojošā gaisma atmirdz Viņa sekotāju sirdīs un pagodina Dievu.
Mēs tiekam pārveidoti uzlūkojot, jo, pārdomājot dievišķā Parauga pilnību, sākam ilgoties pēc noteiktas pārmaiņas savā dzīvē un pēc atjaunošanas Viņa nevainojamajā līdzībā. Ticot Dieva Dēlam, izmainās raksturs, un dusmības bērns kļūst par Dieva bērnu. Tas pāriet no nāves dzīvībā, kļūst garīgs un spēj izšķirt garīgas lietas. Dieva gudrība apgaismo viņa prātu tā, ka viņš ierauga Kunga bauslības brīnumus. Kad patiesība cilvēku atgriež, sākas rakstura pārveidošanas darbs, pieaug viņa izpratnes apjoms. Kļūstot par Dievam paklausīgu bērnu, tas iegūst Kristus prātu, un Dieva griba kļūst par viņa gribu.
Cilvēks, kurš nedalīti pakļaujas Dieva Gara vadībai, drīz vien ievēros, kā attīstās un pieaug viņa prāta spējas. Kalpojot Dievam, tas saņem pilnvērtīgu audzināšanu, kas raksturu vairs neattīsta vienpusīgi, bet veido to simetrisku un pilnīgu. Tiek uzvarēts vājums, kas kādreiz izpaudās svārstīgā gribā un nenoteiktā raksturā, jo pastāvīga nodošanās un dievbijība cilvēku noved tik tuvās attiecībās ar Kristu, ka tas iegūst Kristus prātu. Viņš kļūst viens ar Kungu un vadās pēc veselīgiem un stipriem pamatprincipiem. Viņa uztvere ir skaidra, un tam piemīt gudrība, kas nāk no Dieva. Jēkabs saka: “Kas jūsu starpā ir gudrs un saprātīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā.” (Jēk. 3:13) “Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.” (Jēk. 3:17,18) Tādu gudrību atklās ikviens, kas pieņem pestīšanas biķeri un piesauc Kunga vārdu. Šī pestīšana, kas pārkāpējam piedāvā [339] piedošanu, dāvina viņam taisnību, kura var izturēt visu zinošā Dieva rūpīgo pārbaudi, dodot uzvaru pār Dieva un cilvēku varenāko ienaidnieku un nodrošinot saņēmējam mūžīgu dzīvību un prieku, vienlaicīgi kļūstot par priecīgu pārdomu tēmu ikvienam pazemīgajam, kas par to dzird un priecājas.
Līdzība par pazudušo avi
Brīnišķā Kristus līdzība par pazudušo avi un labo ganu, kurš atstāja deviņdesmit deviņas citas avis, lai ietu meklēt vienu noklīdušo, ilustrē Kristus darbu, grēcinieka stāvokli un Universa gaviles par ikvienas dvēseles izglābšanu. Gans pret šo avi neizturējās vienaldzīgi un nesacīja: “Man vēl ir deviņdesmit deviņas; iet un meklēt vienu nomaldījušos būtu pārāk grūti; lai viņa pati nāk atpakaļ, tad es atvēršu laidara durvis, lai to ielaistu; bet pats gan pēc tās neiešu.” Nē, tiklīdz avs ir nozudusi, gana sejā tūlīt parādās nemiers un raizes. Viņš ganāmpulku skaita un vēlreiz pārskaita un, kad kļūst skaidrs, ka vienas avs tiešām trūkst, gans vairs ilgāk nekavējas. Viņš pārējās deviņdesmit deviņas atstāj laidarā, un, lai cik tumša un vētraina būtu nakts, lai cik bīstams un nepatīkams ceļš, lai cik ilga un nogurdinoša meklēšana, viņš nepagurst, neapstājas, līdz pazudusī ir atrasta. Tad viņš pagurušo, nespēcīgo avi ceļ uz saviem pleciem un priecīgs un apmierināts, ka meklēšana nav bijusi veltīga, noklīdušo atgriež laidarā. Gana pateicība izpaužas skanīgās gaviļu dziesmās, kad viņš saaicina draugus un kaimiņus, sakot: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis!” (Lūkas 15:6) Tieši tāpat, kad lielais avju Gans atrod kādu noklīdušo, Gana priekā piedalās Debesu eņģeļi. Par atrasto pateicībā un līksmībā vienojas Debesis un Zeme. “Tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:7) [340]
