(Manuskripts 50, 1900. gads)
Taisnība prasa ne tikai vienkāršu grēka piedošanu, bet nāvessoda izpildi. Šos abus nosacījumus Dievs apmierināja sava vienpiedzimušā Dēla dāvanā. Mirstot cilvēka vietā, Kristus izcieta pārkāpējam pienākošos sodu un sagādāja piedošanu.
Pārkāpums cilvēku ir šķīris no dzīvības avota - Dieva. Grēka autora sātana pūļu rezultātā ikviena Zemes iemītnieka dvēsele ir paralizēta. Tas vairs nespēj izprast grēku, nespēj novērtēt un iegūt dievišķo dabu. Ja tā arī būtu viņam aizsniedzama, cilvēka dabīgā sirds tur vairs nesaskata nekā pievilcīga. Viņu tagad pārvalda sātana valdzinošais spēks. Ietekmējot prātu uz visdažādāko aizbildināšanos, kādu vien iespējams izdomāt, velns stājas pretī katram pozitīvam impulsam. Visas cilvēkam kādreiz piešķirtās spējas un spēki ir tikuši izmantoti kā ieroči pret dievišķo Labdari. Tāpēc, lai gan Dievs cilvēku mīl, Viņš nevar tam droši piešķirt tās dāvanas un svētības, kuras Kungs labprāt vēlētos sniegt.
Tomēr sātans Dievu nevar pārspēt, jo Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai, pieņemot cilvēka dabu un veidu un savienojot cilvēcisko ar dievišķo, Viņš paceltu cilvēka morālo vērtību. [341]
Pazudušo glābšanai cita ceļa vienkārši nav. “Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Pateicoties Kristum un vienīgi Kristum, dzīvības avotiem ir iespējams atjaunot cilvēka dabu, pārveidot tā gaumi un likt, lai viņa mīlestība atkal pievēršas Debesīm. Apvienojot dievišķo un cilvēcisko dabu, Kristus spēja apgaismot cilvēka prātu, lai pārkāpumos un grēkos mirušajā dvēselē ieviestu savas dzīvību izraisošās īpašības.
Ja domas tiek pievērstas Golgātas notikumiem, tad pat ar savām nepilnīgajām redzes spējam cilvēks tur pie krusta var saskatīt Kristu. – Kāpēc Viņš mira? – Grēka dēļ. – Kas ir grēks? – Likuma pārkāpšana. – Tā tiek atvērtas acis, lai ieraudzītu grēka dabu. Kad likums ir pārkāpts, tas vainīgajam nevar sniegt piedošanu. Tas ir mūsu audzinātājs, kas reizē arī notiesā. – Kur ņemt zāles? – Likums mūs noved pie Kristus, kurš bija pienaglots pie krusta, lai kritušajam, grēcīgajam cilvēkam varētu piešķirt savu taisnību un to pievest Tēvam, ietērptu Viņa pilnīgajā raksturā.
Pie krusta mirstošais Kristus cilvēkos ne tikai rada nožēlu par Dieva baušļu pārkāpšanu – jo, kuram Dievs piedod, tam Viņš iepriekš liek nožēlot grēkus un atgriezties, – bet arī pilnīgi apmierina taisnās tiesas prasības. Viņš pats sevi piedāvā par izpirkuma maksu. Jēzus izlietās asinis, Viņa lauztā miesa apmierina pārkāptā likuma prasības, tā uzceļot tiltu pāri grēka radītajam bezdibenim. Viņš cieta miesā, lai ar savu sasisto un salauzto miesu varētu aizsegt neaizsargāto grēcinieku. Ar Viņa nāvi Golgātā iegūtā uzvara uz visiem laikiem Universā iznīcināja sātana apsūdzošo varu un apklusināja tā apvainojumus, ka Dievam pašaizliedzība esot neiespējama un tāpēc tai neesot nozīmes arī cilvēces ģimenē.
Sātans Debesīs bija ieņēmis vietu tūlīt aiz Dieva Dēla. Viņš bija pirmais starp eņģeļiem. Kad tā iespaids kļuva samaitājošs, Dievs tomēr nevarēja to parādīt īstajā gaismā, un, lai visās Debesīs atjaunotu saskaņu ar sevi, nedrīkstēja tās vienkārši atbrīvot no sātana ļaunās ietekmes. Sātana vara bija pieaugusi, bet ļaunums palika neatpazīts. Tāpēc, kaut arī šis iespaids Universam bija nāvi nesošs, pasauļu un Debesu pārvaldības drošības labā bija nepieciešams ļaut tam attīstīties un atklāties patiesajā gaismā. [342]
Pašaizliedzība kopā ar Dievu
Turpinot pret Kristu izvērsto naidu, līdz Tas ievainots, sasists un sirdī salauzts karājās pie Golgātas krusta, sātans pilnībā zaudēja jebkādas Universa simpātijas. Tagad kļuva skaidri redzams, ka, mīlot cilvēci, Dievs savā Dēlā bija aizliedzis un par pasaules grēkiem atdevis pats sevi. Mūžīgajā Dieva Dēlā bija atklājies Radītājs. Līdz ar to jautājums “Vai Dievs var būt pašaizliedzīgs?” tika atbildēts uz visiem laikiem. Kristus bija Dievs, un, lai varētu pienest bezgalīgo upuri, Viņš bija ar mieru ietērpties cilvēka miesā, pieņemt cilvēka dabu, lai tādā vaidā kļūtu paklausīgs līdz nāvei.
Nevienai cilvēciskai būtnei nav jāpienes upuri, kādus, neskatoties uz sātana kārdināšanām, Kristus jau nebūtu nesis; un, jo lielākas bija kārdināšanas, jo pilnīgāks kļuva upuris. Visu, kas cilvēkam jāiztur cīņā pret ienaidnieku, Kristus jau pārdzīvoja savā dievišķi cilvēciskajā dabā. Jēzus mira cilvēka vietā kā viņa vietnieks un galvotājs, paklausīgs un bez grēka līdz pēdējam mirklim, izturējis visu, kas cilvēkam jebkad jāiztur no viltīgā kārdinātāja, lai varētu uzvarēt un kļūt par dievišķās dabas dalībnieku.
Ikvienam, kurš līdzīgi Kristum patiesības dēļ gatavs upurēt visu, pat dzīvību, melu vietā sirdī iemājo skaidra patiesība, viltības un intrigu vietā – godīgums un taisnība. Sātanam pretoties nav viegli. No paša sākuma līdz pat beigām nepieciešams stingri pieķerties dievišķajai dabai, vai arī mums neizdosies pastāvēt viņa priekšā. Ar uzvaru nāvē pie Golgātas krusta Kristus cilvēkam ir nodrošinājis panākumus, lai tas spētu ievērot Dieva bauslību, pieņemot Viņu kā Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Citas iespējas te nav.
Kristus taisnība grēciniekam tiek pasniegta kā brīva dāvana, ja tikai viņš to vēlas pieņemt. Cilvēkā pašā nav nekā laba, jo viss ir grēka aptraipīts un sabojāts, ārkārtīgi pretīgs skaidrajam un svētajam Dievam. Vienīgi pateicoties Jēzus Kristus taisnajam raksturam, tas drīkst Viņam tuvoties. [343]
Kalpodams aiz priekškara kā Augstais Priesteris, Kristus Golgātu ir padarījis nemirstīgu, jo, dzīvodams pie Dieva un pastāvīgi mirdams grēkam, Viņš ikvienam cilvēkam, ja tas grēko, kļūst par Aizstāvi.
Eņģeļu pulku apņemts, Viņš no kapa iznāca brīnišķā apvienotās dievišķās un cilvēciskās dabas spēkā un godībā. Viņš apkampa pasauli, kuru sātans bija uzskatījis par savu likumīgo teritoriju, un, atdodot dzīvību, ar savu apbrīnojamo darbu visai cilvēcei atguva Dieva labvēlību.(..)
Lai neviens nepieķeras aprobežotiem, šauriem uzskatiem, it kā kāds cilvēka veikts darbs varētu palīdzēt kaut nedaudz segt pārkāpumu parādu. Tas ir galīgs neprāts. Lai jūs to spētu aptvert, atsakieties no savām iemīļotajām domām un ar pazemīgu sirdi pievērsieties salīdzināšanas darbam. Šis jautājums daudziem ir tik neskaidrs, ka tūkstoši un atkal tūkstoši, saukdamies par Dieva bērniem, patiesībā kalpo ļaunajam, jo paļaujas uz saviem darbiem. Dievs vienmēr ir prasījis labus darbus, tāpat kā tos prasa baušļi, bet, tā kā cilvēks ir pakļāvies grēkam, kas viņa labajiem darbiem atņem vērtību, palīdzēt var vienīgi Jēzus taisnība. Kristus spēj izglābt visā pilnībā, jo Viņš visu laiku dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Viss, ko cilvēks var darīt savas glābšanas labā, ir atsaukties aicinājumam: “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Cilvēkam nav iespējams izdarīt nevienu grēku, par kuru jau nebūtu samaksāts Golgātā. Kristus krusts ar vislielāko nopietnību uzrunā grēcinieku, pastāvīgi piedāvājot pilnīgu samaksu par tā pārkāpumiem.
Nožēla un piedošana
Tuvojoties Golgātas krustam, jūs sastopaties ar mīlestību, kurai vienkārši nav līdzīgas. Kad jūs ticībā aptverat tur pienestā upura nozīmi, tad saprotat, ka esat pārkāptā likuma notiesāts grēcinieks. Tā ir nožēla. Ejot ar pazemīgu sirdi, jūs atradīsiet piedošanu, jo Jēzus Kristus tiek attēlots pastāvīgi stāvam pie altāra, ik acumirkli piedāvājam upuri par pasaules grēkiem. Viņš kalpo patiesajā svētnīcā, ko ir cēlis Kungs un ne cilvēks. [344] Jūdu svētnīcas simboliskajām ēnām šodien vairs nav nekādas vērtības. Vairs nav vajadzīga ne ikdienas, ne ikgadējā simboliskā kalpošana; būtiska nozīme ir vienīgi Vidutāja salīdzinošajam upurim, ko pastāvīgi pieprasa grēks. Jēzus kalpo Dieva klātbūtnē, pienesot savas izlietās asinis, jo Viņš ir īstais upura Jērs, un Viņa upuris der katram pārkāpumam, katrai grēcinieka nepilnībai.
Cilvēka labā pastāvīgi aizlūdz gan Kristus, gan Svētais Gars, tomēr Gars mūs aizbildina ne tā kā Jēzus, kurš piedāvā savas kopš pasaules radīšanas izlietās asinis; Gars darbojas sirdī, pamudinot mūs uz lūgšanu un nožēlu, uz slavu un pateicību. Slava no mūsu lūpām atraisās tāpēc, ka Gars ir aizskāris dvēseles stīgas, atgādinot svētas atmiņas un pamodinot sirdī gaišas mūzikas skaņas.
Patiesu ticīgu cilvēku reliģiskie dievkalpojumi, lūgšanas, slava, pateicība un grēku atzīšana paceļas Debesu svētnīcā kā vīraks, tomēr, ejot cauri samaitātajiem cilvēciskajiem kanāliem, tas viss tiek tā aptraipīts, ka, ja asinis to neattīrītu, tad Dieva acīs tam nebūtu nekādas vērtības. Pat mūsu labākie centieni nav nevainojami un šķīsti, un Dievam pieņemami kļūst tikai tad, ja tos savā taisnībā ietērpj pie Viņa labās rokas stāvošais Vidutājs. Visu zemes svētnīcās lietoto vīraku nepieciešams apslacīt ar Kristus attīrošajām asinīm. Viņš Tēvam uzrāda savu nopelnu, kuru nav aptraipījis šīs zemes ļaunums. Viņš kvēpināmajā traukā ieliek savu ļaužu lūgšanas, slavu un izsūdzētos pārkāpumus un tad tiem pievieno savu nevainojamo taisnību. Līdz ar to Kristus salīdzinošā upura dāvātā smarža pie Dieva uzkāpjošo vīraku padara Viņam pilnīgi pieņemamu, tā ka uz Zemi var atgriezties žēlastības pilnas atbildes.
Ak, kaut ikviens spētu saprast, ka itin visa paklausība, slava un pateicība jāliek uz Kristus taisnības kvēlās uguns, lai šīs taisnības smarža paceltos kā mākonis pie žēlastības krēsla. [345]
