(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1893. gada 5. jūnijā)
Kristus mācība Evaņģēlijos pilnībā saskan ar Viņa sniegtajām atziņām Vecās Derības praviešu rakstos, jo pravieši tajā laikā bija tādi paši Kristus vēstneši kā apustuļi, kas nesa Dieva vēsti Jaunās Derības laikā, tāpēc viņu paustajās mācībās nav pretrunu. Tomēr sātans ir vienmēr darbojies un ar visu netaisnības pieviļošo varu vēl joprojām pūlas, lai Dieva Vārdam atņemtu ietekmes spēku. To, kas pats par sevi ir vienkāršs un saprotams, tas cenšas ietīt noslēpumainības plīvurā. Šajā darbā viņam ir gadsimtiem ilga pieredze. Lai gan velns pazīst Dieva raksturu, tas ar savu izsmalcināto viltību ir piekrāpis visu pasauli. Iznīcinot Dieva Vārda iespaidu, viņš jau pašā sākumā pasaulē ienesa grēku. Ādams noticēja sātana teiktajam, kad tas pauda melus par Dieva raksturu, kā rezultātā viņa dzīve tika samaitāta. Viņš nepaklausīja Dieva izvirzītajiem noteikumiem un darīja tieši to, ko Kungs bija aizliedzis. Šīs nepaklausības dēļ Ādams krita, bet, ja viņš būtu izturējis pārbaudi un palicis uzticīgs, [346] tad mūsu pasaulē nekad nebūtu atvērušās ciešanu slūžas.
Cilvēkam noticot sātana izteiktajiem maldiem par Radītāju, izmainījās viņa raksturs un liktenis, tomēr, ja vien Zemes iemītnieki paļautos uz Dieva Vārdu, tad tiktu pārvērsti prātā un raksturā un kļūtu derīgi mūžīgai dzīvei. Ticot, ka Dievs tiešām “tik ļoti pasauli mīlējis, ka (..) devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību” (Jāņa 3:16), mainītos cilvēka sirds un tas atkal atjaunotos Dieva līdzībā.
Tāpat kā daudzi ļaudis šodien, arī Pāvils (pirms atgriešanās) bija ļoti pieķēries no tēviem mantotajai pārliecībai; bet tā balstījās uz nereāliem secinājumiem. Tā bija ticība bez Kristus, kas paļāvās uz ārējām formām un ceremonijām. Viņa degsme par Dieva likumiem bija šķirta no Jēzus un tāpēc pilnīgi bez kādas nozīmes. Pāvils lepojās ar nevainojamu bauslības darbu pildīšanu, bet Kristu, kas tai piešķirtu vērtību, atmeta. Viņš bija pārliecināts par savu taisnību, jo apliecināja, ka “man pašam gan šķita, ka vajag nācarieša Jēzus vārdam noteikti pretoties. To es arī darīju Jeruzālemē. Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam.” (Ap.d. 26:9,10) Tā kādu laiku Pāvils darbojās visai nežēlīgi, domājot, ka kalpo Dievam, bet vēlāk atzina: “Es nezinādams to esmu darījis neticībā.” (1.Tim. 1:13) Tomēr viņa šķietamais godīgums tādu rīcību neattaisnoja un maldus nepārvērta patiesībā.
Ticība ir tas kanāls, pa kuru gan patiesība, gan maldi var atrast sev paliekošu vietu prātā. Viss norisinās vienādas darbības rezultātā, tomēr ir ļoti liela atšķirība, vai mēs ticam Dieva Vārdam vai tam, ko saka cilvēki. Kad Pāvilam atklājās Kristus, un tas pārliecinājās, ka svēto personā ir vajājis Dieva Dēlu, viņš atzina patiesību par Jēzu. Viņa prātu un raksturu skāra pārveidojošs spēks, un tas kļuva par jaunu cilvēku Jēzū Kristū. Pāvils patiesību pieņēma tik pilnīgi, ka vairs ne zeme, ne elle nespēja satricināt viņa pārliecību. [347]
Daudzi skaļi aicina: “Ticiet, tikai ticiet!” Bet pajautājiet viņiem, kam tad jums vajadzētu ticēt? Vai jums jātic meliem, ar ko sātans vēršas pret Kunga svēto, taisno un labo bauslību? Dievs savu lielo un dārgo žēlastību neizlietoja, lai iznīcinātu bauslību, bet gan lai to vēl vairāk nostiprinātu. Pie kāda lēmuma nonāca Pāvils? Viņš secināja: “Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā nē! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības.(..) Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet (vai bauslis zaudēja spēku? – Nē!) es (Pāvils) nomiru.(..) Tātad bauslība kā tāda ir (vai šķērslis ceļā uz brīvību? – Nē!) svēta, un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom. 7:7-12)
Bauslība nevar piedot
Pāvils mācīja, ka bauslībai nav spēka piedot tās likumu pārkāpējam. “Ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Dieva priekšā.” (Rom. 3:20) “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgas miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsu dzīvē, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rom. 8:3,4)
Kungs redzēja mūsu kritušo stāvokli; Viņš saprata vajadzību pēc žēlastības, un, mūs mīlot, šo žēlastību un mieru piešķīra. Žēlastība nozīmē labvēlību pret kādu, kurš nav cienīgs, kurš ir pazudis. Fakts, ka mēs esam grēcinieki, mums Dieva labvēlību un mīlestību nevis liedz, bet tās izliešanos mūsu glābšanai padara absolūti nepieciešamu. Kristus ir teicis: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek.” (Jāņa 15:16)
Kad Ādams krita grēkā, tūlīt tika gādāts par viņa rakstura atjaunošanu. Noliktajā laikā uz mūsu Zemi atnāca Jēzus, Dzīvības Lielkungs, lai cīnītos ar tumsas spēkiem. Šajā pasaulē sātanam tika dota izdevība parādīt, kur noved dzīve pēc viņa principiem, kas neatzīst nekādus likumus, bet Kristum ar nelokāmu paklausību Tēva [348] pavēlēm vajadzēja atklāt taisnības principu praktiskas īstenošanas iznākumu. Rīkojoties pēc saviem ļaunajiem principiem, velns Dieva Dēlu mocīja ar nežēlīgām kārdināšanām un beidzot Viņu noveda līdz tiesas zālei, lai nevainīgu nodotu apkaunojošai nāvei. Ļauno spēku sazvērestība arī cilvēkus ietekmēja rīkoties pēc sātana principiem. Ļaužu pūļa priekšā izveda Kristu un Barabu. Pēdējais bija pazīstams kā laupītājs un slepkava, bet Kristus bija Dieva Dēls. Uz abiem skatoties, Pilāts domāja, ka ļaudis nevilcinoties izšķirsies par Jēzu. Pretstatā Barabas rupjajiem sejas vaibstiem, Viņa izskats atklāti liecināja par cēlumu, augsti attīstītu prātu un skaidrību. Kad Pilāts jautāja: “Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?”, satracinātais pūlis piesmacis kliedza: “Barabu!” Kad Pilāts tiem tālāk prasīja: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, ko sauc par Kristu?”, tie visi atbildēja: “Sit Viņu krustā!” Bet tas vēl iebilda: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Tomēr tie brēca vēl vairāk: “Sit Viņu krustā!”” (Mat. 27:21-23)
Sātans uzvarēts ar Kristus nāvi
Šai izvēlē atklājās sātana principi; un Debesu pulki un visu Dieva radīto pasauļu iemītnieki atzina, ka sātans ir brāļu apsūdzētājs, melis un slepkava. Līdz ar to Debesīs un nekritušajās pasaulēs tika atrisināta grēka problēma par sātana krāpjošo varu un tā ļaunajiem principiem, un uz mūžīgiem laikiem pierādīta Kristus pilnīgā skaidrība un svētums, kurš kritušā cilvēka labā izturēja tik smagu pārbaudi. Atklājoties sātana raksturam un principiem, tas uz visiem laikiem zaudēja nekritušo pasauļu mīlestību, un strīds par sātana un Kristus prasībām Debesīs bija galīgi izšķirts par labu Dieva Dēlam. Kristus raksturā atklātajai taisnībai vajadzēja kļūt pasaulei par mūžīgu enkuru un glābjošu cerību, lai katra dvēsele, kas izvēlas Jēzu, varētu sacīt: “Kungs – mana taisnība.” [349]
Kristus bija “nievāts un ļaužu atstāts, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija nicināts, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs viņu necienījām. Tiešām Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:4-6)
Kristus žēlastība un Dieva bauslība ir nešķirami. Jēzū sastopas žēlastība un patiesība, taisnība un miers – skūpstās. Savā dzīvē un raksturā Viņš ne tikai atklāja Dieva raksturu, bet arī cilvēka iespējas. Viņš bija Dieva pārstāvis un cilvēces paraugs. Viņš pasaulei darīja zināmu, par ko var kļūt cilvēce, ja tā ticībā savienosies ar dievību. Dieva vienpiedzimušais Dēls uzņēmās cilvēka dabu, starp Debesīm un Zemi noliekot savu krustu. Šis krusts tagad cilvēku velk pie Dieva un Dievu pie cilvēka. Taisnība atstāja savu augsto un godājamo vietu, un Debesu pulki, svētais karaspēks, godbijīgi zemojoties, tuvojās krustam; jo tur taisnība tika gandarīta. Pateicoties krustam, grēcinieks tiek izrauts no grēka cietokšņa, no ļaunuma sazvērestības, jo vienmēr, kad tas tuvojas krustam, viņa sirds kļūst maigāka un tas var nožēlā izsaukties: “Tie ir mani grēki, kas piesita krustā Dieva Dēlu!” Pie krusta tas var atstāt savus grēkus, lai Kristus žēlastības spēkā tiktu pārveidots viņa raksturs. Tur Pestītājs grēcinieku paceļ no pīšļiem un nodod Svētā Gara vadībā. Uzlūkojot Glābēju, grēcinieks rod cerību, drošību un prieku. Ticība mīlestībā pieķeras Kristum. Ticība darbojas mīlestībā un attīra dvēseli. [350]
