(Rīta uzruna 1883. gada Ģenerālkonferences sludinātāju sanāksmē Betlkrīkā, Mičiganā. Publicēta grāmatā Evaņģēlija kalpi 1892. gada izdevumā, 411-415 lpp., ar virsrakstu Kristus – mūsu taisnība)
“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)
Dievs prasa, lai mēs atzītu savus pārkāpumus un ar pazemīgu sirdi nāktu Viņa priekšā, tomēr vienlaikus mums Viņam jāuzticas kā mīlošam Tēvam, kurš neatstās tos, kas uz Viņu paļaujas. Daudzi no mums staigā skatīšanā, bet ne ticībā. Mēs uzticamies redzamām lietām, bet nevērtējam Dieva Vārdā dotos dārgos apsolījumus, tomēr tieši ar neuzticēšanos tam, ko Dievs saka, un šaubām, vai Kungs pret mums ir patiess, mēs Viņu apvainojam visvairāk.
Dievs mūs neatstāj grēka dēļ. Mēs varam kļūdīties un apbēdināt Viņa Garu, bet, ja to nožēlojam un ejam pie Viņa ar salauztu sirdi, mēs netiksim atraidīti. Ir jānovāc šķēršļi. Mēs esam nodevušies nepareizām jūtām, jo ir parādījies lepnums, pašapmierinātība, nepacietība un kurnēšana. Tas viss mūs šķir no Dieva. Ir nepieciešams atzīt grēkus, un sirdī jānotiek dziļākam [351] žēlastības darbam. Tie, kuri jūtas nespēcīgi un mazdūšīgi, ar Dievu var kļūt stipri, lai Meistara labā veiktu cēlus darbus. Bet viņiem jāvadās no augstākiem motīviem; tos nedrīkst ietekmēt savtīgi nodomi.
Mūsu vienīgā cerība ir Kristus nopelns
Mums jāmācās Kristus skolā. Tiesības saņemt kādu no žēlastības derības svētībām mums nevar dot nekas cits, kā vienīgi Kristus taisnība. Šīs svētības mēs jau ilgi esam kārojuši un centušies iegūt, bet neesam saņēmuši, jo domājām, ka paši spējam kaut ko darīt, lai kļūtu cienīgi. Ticēdami Jēzum kā dzīvam Pestītājam, mēs tomēr neatrāvām skatu no sevis. Mēs nedrīkstam iedomāties, ka mūs varētu glābt pašu labās īpašības vai nopelni, jo grēcinieka vienīgā cerība ir Kristus žēlastība. Liekot runāt savam pravietim, Kungs apsola: “Lai bezdievīgais atstāj savu ceļu un ļauna darītājs savas domas un atgriežas pie Kunga, tad Viņš par to apžēlosies, un pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas.” (Jes. 55:7) Mums jāpaļaujas uz šo apsolījumu un jāsargās, lai par ticību nepieņemtu savas izjūtas. Ja pilnībā uzticēsimies Dievam un paļausimies uz Jēzus kā grēkus piedodoša Pestītāja nopelnu, tad saņemsim visu mums vēlamo palīdzību.
Mēs bieži skatāmies uz sevi, it kā mums pašiem būtu spēks izglābties; bet Jēzus taču mira tieši tāpēc, ka mēs šajā ziņā esam pilnīgi bezspēcīgi. Viņš ir mūsu cerība, mūsu tiesību atjaunotājs un taisnība. Tādēļ nevajadzētu padoties izmisumam, it kā mums nebūtu Glābēja vai arī Viņa nodomos nebūtu iekļauta žēlastība. Tieši tagad Viņš darbojas mūsu labā un aicina, lai mēs savā bezpalīdzībā ejam pie Viņa un tiekam izglābti. Mūsu neticība Viņu apkauno. Tiešām jābrīnās, kā mēs izturamies pret savu vislabāko Draugu, cik maz uzticamies Tam, kurš spēj pilnīgi izglābt un ir devis pārliecinošus pierādījumus par savu lielo mīlestību.
Mani brāļi, vai jūs domājat, ka jūsu nopelni izraisīs Dieva labvēlību, ka jūs paši spēsit atbrīvoties no grēka, lai tad uzticētos Viņa glābjošajam spēkam? Ja jūs savā prātā te vēl šaubāties, es baidos, ka jūs nesaņemsiet nekādu spēku un beidzot kļūsiet mazdūšīgi. [352]
Uzlūko un dzīvo
Kad Kungs tuksnesī atļāva indīgām čūskām sadzelt dumpīgos israēliešus, Viņš Mozu pamācīja uzcelt vara čūsku un ieteikt sakostajiem to uzlūkot un dzīvot. Bet daudzi šajā Debesu piedāvātajā dziedināšanas līdzeklī nesaskatīja nekādu palīdzību. Tiem visapkārt bija miruši un mirstoši cilvēki; viņi saprata, ka bez dievišķas palīdzības to liktenis ir bezcerīgs, tomēr tikai turpināja vaimanāt par savām brūcēm, sāpēm un drošo nāvi, līdz spēki tiešām izsīka un acis kļuva blāvas, kaut gan vienā acumirklī varēja kļūt veseli.
“Kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:14,15) Ja jūs apzināties savus grēkus, tad neizšķiediet visus spēkus to apraudāšanai, bet uzlūkojiet un dzīvojiet. Jēzus ir mūsu vienīgais Glābējs; un, kaut gan miljoni, kam vajadzīga dziedināšana, atraida Viņa piedāvāto žēlastību, nevienam, kas paļaujas uz Viņa nopelnu, nebūs jāiet bojā. Saprotot, ka bez Kristus esam pilnīgi bezpalīdzīgi, mums nevajag kļūt mazdūšīgiem; mums jāuzticas krustā sistajam un nāvi uzvarējušajam Pestītājam. – Nelaimīgā, grēka sasistā un izmisusī dvēsele, uzlūko un dzīvo! Jēzus ir devis ķīlā savu vārdu; Viņš izglābs visus, kas nāks pie Viņa.
Steidzies pie Jēzus, lai saņemtu mieru un brīvību! Šo svētību tu vari iegūt tūlīt! Sātans centīsies iedvest domas, ka tu esi bezspēcīgs un nevari sev palīdzēt. Un tā ir patiesība; tu tiešām esi bezspēcīgs. Bet paaugstini viņa priekšā Jēzu, sakot: “Man ir augšāmcēlies Pestītājs. Es uzticos Viņam, un Viņš nekad nepieļaus, ka palieku kaunā. Viņa vārdā es varu uzvarēt. Viņš ir mana taisnība un manas līksmības avots!” Lai neviens nedomā, ka viņa gadījums ir bezcerīgs, jo tā nav. Ja tu redzi, ka esi grēcīgs un samaitāts, tad tieši tāpēc tev nepieciešams Glābējs. Ja apzinies grēkus, kas jānožēlo, tad nezaudē laiku! Šiem acumirkļiem ir zelta vērtība. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa 1:9) Tie, kas salkst un slāpst pēc taisnības, tiks piepildīti, [353] jo Jēzus to ir apsolījis. Ak, dārgais Pestītājs! Viņš ir izstiepis rokas, lai mūs apkamptu, un savā lielajā mīlestībā gaida, lai varētu mūs svētīt.
Daži, šķiet, domā, ka tiem jāiztur kāda pārbaude un Kungam jāpierāda, ka ir labojušies, pirms drīkst sagaidīt Viņa svētību. Bet šīs mīļās dvēseles to var pieprasīt tūlīt. Tām nepieciešama Viņa žēlastība, Kristus Gars, kā palīdzība vājumā, jo citādi tās nespēs izveidot kristīgu raksturu. Jēzus sagaida, lai mēs dotos pie Viņa tādi, kādi esam – grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi.
Nožēla – Dieva dāvana
Nožēla, tāpat kā piedošana, ir Kristū iegūstamā Dieva dāvana. Svētā Gara iespaidā mēs pārliecināmies par grēku un saprotam, ka mums nepieciešama piedošana. Bet to var saņemt vienīgi nožēlojošs cilvēks; un tā ir Dieva žēlastība, kas sirdij liek nožēlot. Kungs pazīst visas mūsu vājības un trūkumus, un vēlas palīdzēt.
Daži, kas nāk pie Dieva, kas nožēlo un atzīst grēkus, un pat tic, ka viņu pārkāpumi ir piedoti, joprojām neuzdrīkstas atsaukties uz Viņa apsolījumiem tā, kā to vajadzētu. Tie nesaprot, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs Glābējs, tāpēc nav gatavi Viņam uzticēt savu dvēseli, paļaujoties, ka Viņš pabeigs to sirdī iesākto darbu. Lai gan tie domā, ka ir nodevušies Dievam, tomēr viņos vēl ir daudz pašpaļāvības. Ir apzinīgas dvēseles, kas daļēji paļaujas uz Dievu un pa daļai uz sevi. Tās neraugās uz Dievu, lai saņemtu spēku, bet kārdināšanās cer uz savu modrību un ar zināmu pienākumu pildīšanu grib Kungam izpatikt. Ar tādu ticību nevar nonākt pie uzvaras. Tādi ļaudis grūti pūlas, bet mērķi nesasniedz, tie pastāvīgi velk smagu jūgu, bet neatrod dusu, līdz visas nastas nenoliek pie Jēzus kājām.
Ir vajadzīga pastāvīga modrība un sirsnīga, mīloša nodošanās, bet tas viss nāks dabīgā ceļā pēc tam, kad dvēseli ticībā uzturēs dievišķais spēks. Lai sevi ieteiktu Dieva labvēlībai, mēs nespējam darīt neko, [354] pilnīgi neko. Mums itin nemaz nav jāpaļaujas uz sevi vai uz saviem labajiem darbiem, jo, ejot pie Kristus kā maldošas, grēcīgas būtnes, mēs mieru atradīsim Viņa mīlestībā. Dievs pieņem ikvienu, kurš nāk pie Viņa, pilnībā uzticoties krustā sistā Pestītāja nopelnam. Tad sirdī rodas mīlestība. Arī jūtu saviļņojums var būt, bet valda paliekoša mierīga uzticība. Katra nasta zaudē smagumu, jo Kristus uzliktais jūgs ir viegls. Pienākums un upuris pārvēršas priekā. Taka, kas iepriekš šķita tumsā tīta, tad ir Taisnības Saules staru spoži apgaismota. Tas nozīmē, ka mēs staigājam gaismā, kā Kristus ir gaismā. [355]
