(Ziņojums no telts sanāksmes Otavā, Kanzasā; publicēts Review and Herald, 1889.gada 23. jūlijā)
Kanzasas sanāksmē es lūdzu Dievu, lai tiktu salauzta ienaidnieka vara un tumsā esošie ļaudis varētu atvērt sirdi un prātu Kunga sūtītajai vēstij un ieraudzītu patiesību, kas dažiem šķiet jauna, bet ir tā pati vecā, tikai jaunā ietvarā. Dieva tautas izpratne ir aptumšota, jo ļaunais Viņa raksturu parādījis nelabvēlīgā gaismā. Mūsu labais un žēlsirdīgais Kungs ļaužu priekšā ir ticis ietērpts sātana īpašībās, un patiesību meklējošie ļaudis tik ilgi ir skatījušies uz Viņu nepareizā gaismā, ka tagad grūti izklīdināt mākoni, kas to skatam aizsedz Dieva godību. Daudzi ir dzīvojuši šaubu atmosfērā, un tiem šķiet gandrīz neiespējami satvert cerību, ko piedāvā Kristus evaņģēlijs.(..)
Sanāksmes dalībnieku vairākumam Sabatā sludinātās patiesības bija jaunas. No Dieva Vārda mantu nama [356] tika iznestas vecas un jaunas lietas. Tika runāts par atziņām, kuras ļaudis gandrīz vai nespēja uztvert un saprast. No Dieva praviešu ziņojumiem uzliesmoja gaisma par bauslību un Evaņģēliju, par to, ka Kristus ir mūsu taisnība, kas pēc patiesības salkstošajām dvēselēm šķita pārāk dārga, lai to pieņemtu.
Tomēr Sabatā pieliktās pūles nebija veltīgas. Svētdienas rītā saņēmām neapstrīdamu pierādījumu, ka klātesošo morālajā un garīgajā stājā Dieva Gars bija izdarījis lielu pārmaiņu. Cilvēki Dievam nodevās ar prātu un sirdi, un tie, kas ilgi bija atradušies tumsā, izteica jaukas liecības. Kāds brālis stāstīja par cīņu, kādai gājis cauri, pirms spējis pieņemt labo vēsti, ka Kristus ir mūsu taisnība. Kaut arī cīņa bijusi smaga, Dievs viņam nācis palīgā, un tagad viņa domas ir mainījušās un spēki atjaunojušies. Kungs patiesību parādījis skaidrās līnijās, atklājot īstenību, ka vienīgi Kristus ir visas cerības un glābšanas pamats. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:4,14)
Kāds no mūsu jaunajiem sludinātājiem apliecināja, ka šajā sanāksmē Dieva svētības un mīlestību baudījis vairāk nekā visā līdzšinējā dzīvē. Cits stāstīja, ka, cīņas, apmulsums un pārbaudījumi, ko nācies izturēt viņa prātam, bijuši tik smagi, ka tas ticis kārdināts visu atstāt. Viņš sajutis, ka tam nav cerības, ja vien viņš nesaņems vairāk Kristus žēlastības; bet tad sanāksmju iespaidā sirdī notikusi pārmaiņa, un tagad viņš labāk sapratis, ko nozīmē tikt glābtam ticībā Kristum. Viņš aptvēris mācību par taisnošanu ticībā, ieguvis mieru ar Dievu, un tagad ar asarām acīs varēja liecināt, kādu atvieglojumu un svētību izjutusi viņa dvēsele. Katrā turpmākajā sanāksmē dzirdējām daudzas liecības par mieru, drošību un prieku, ko ļaudis atraduši līdz ar gaismas pieņemšanu. [357]
Mēs no visas sirds pateicamies Kungam, ka mums ir dārga gaisma, ko sniegt ļaudīm, un priecājamies, ka ir vēsts tieši šim laikam – mūsu laika patiesība. Atziņa, ka Kristus ir mūsu taisnība, palīdzējusi daudzām jo daudzām dvēselēm, tāpēc Dievs saviem ļaudīm iesaka: “Ejiet uz priekšu!” Mūsu stāvoklim ir piemērota vēsts Laodiķejas draudzei. Tā skaidri parāda, kādi ir tie, kas domā, ka viņiem ir visa patiesība, kas lepojas ar savām Dieva Vārda zināšanām, lai gan viņu dzīvē nav izjūtams Tā svētījošais spēks. Viņu sirdī nav Dieva mīlestības kvēles, bet tā ir vienīgā, kās Viņa ļaudis padara par gaismu pasaulei.
Vēsts laodiķiešiem
Par auksto, nedzīvo draudzi, kas dzīvo bez Kristus, Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes.” (Atkl. 3:15,16) Ievērojiet sekojošos vārdus: “Tu saki: es esmu bagāts un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” (Atkl. 3:17.) Šeit attēloti ļaudis, kas lepojas ar savām garīgajām zināšanām un priekšrocībām. Bet tie nav uzņēmušies atbildību par nepelnītajām svētībām, ko Kungs pār tiem izlējis. Tos piepildījis sacelšanās gars un nepateicība. Dievu tie ir gandrīz aizmirsuši, lai gan Viņš pret tiem ir izturējies kā mīlošs, piedodošs tēvs pret nepateicīgu, untumainu dēlu. Viņi ir pretojušies Dieva žēlastībai un ļaunprātīgi izlietojuši tiem piešķirtās priekšrocības, noniecinājuši izdevības un nogrimuši pašapmierinātībā, nožēlojamā nepateicībā, tukšā formālismā un liekulīgā nepatiesīgumā. Ar farizejisku lepnumu tie sevi ir slavējuši tik ilgi, līdz vārdi: “Tu saki: es esmu bagāts un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka”, tiešām atbilst viņu stāvoklim.
Vai Kungs Jēzus šiem pašapmierinātajiem nav sūtījis vēsti pēc vēsts [358] ar rājieniem, brīdinājumiem un lūgumiem? Vai Viņa padomi nav noniecināti un atmesti? Vai Viņa sūtītie vēstneši nav izsmieti un to vārdi nav uzņemti kā tukši izdomājumi? Bet Kristus redz to, ko cilvēks neredz. Viņš saskata grēkus, kuri, ja tos nenožēlos, izsmels ļoti lēnprātīgā Dieva pacietību. Kristus nevar pieņemt tos, kuri jūtas apmierināti savā pašpaļāvībā. Viņš nevar aizlūgt par ļaudīm, kuri neizjūt vajadzību pēc Viņa palīdzības, kuri saka, ka zina visu un tiem viss jau ir.
Lielais Glābējs sevi attēlo kā ļoti bagātu Debesu tirgotāju, kas iet no mājas uz māju, piedāvājot savas vērtīgās mantas un sakot: “Es tev dodu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tavs kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:18-20)
Pārdomāsim savu stāvokli Dieva priekšā un ievērosim Uzticīgā Liecinieka padomu! Lai neviens no mums nepadodas aizspriedumiem un neiet pa jūdu izraudzīto ceļu, jo aizspriedumi aizver gaismai durvis uz sirdi. Lai Kristum par mums nav jāsaka tāpat kā par jūdiem: ”Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:40)
Ikvienā sanāksmē, kas notikusi kopš Vispasaules Savienības konferences, dvēseles ir dedzīgi pieņēmušas vēsti par Kristus taisnību. Mēs pateicamies Dievam, ka ir ļaudis, kas saprot, ka tiem ir vajadzīgs kaut kas, kā viņiem trūkst, – ticības un mīlestības zelts, Kristus taisnības baltās drēbes un garīgās spriestspējas acu zāles. Ja jums būs šīs dārgās dāvanas, tad cilvēciskais dvēseles templis nebūs līdzīgs aptraipītam šķirstam. Brāļi un māsas, es jūs aicinu nācarieša Jēzus Kristus vārdā strādāt tur, kur strādā Dievs. Tagad ir dārgu izdevību un priekšrocību diena. [359]
