(Šī nodaļa ņemta no ziņojuma par to, kā ļaudis atsaucās uz vēsti par taisnošanu ticībā, kuru sniedza 1888. gada Mineapolisā notikušajā Vispasaules Savienības kongresā).
Vēsts no Dieva
(No ziņojuma telts sanāksmē Romā, Ņujorkas štatā)
Vēsts par taisnošanu ticībā ir vēsts no Dieva; tai ir dievišķas pilnvaras, jo tā nes augļus svētumam. Mēs baidāmies, ka daži, kam ļoti vajadzīga šī viņiem sludinātā dārgā patiesība, nav saņēmuši tās piedāvātas svētības. Viņi nav atvēruši savas sirds durvis, lai uzņemtu Jēzu kā Debesu viesi, un ir cietuši lielu zaudējumu. Ceļš, pa kuru mums jāiet, tik tiešām ir šaurs; tur katrā solī jāsastopas ar krustu. Mums jāmācās dzīvot ticībā, tad pat vistumšākās stundas apgaismos Taisnības Saules svētīgie stari.
Mēs nevaram būt droši, ja ik dienas nemeklējam Rakstos gaismu un zināšanas. Bez smaga darba nav iespējams iegūt laicīgas svētības, kā tad mēs varam sagaidīt, ka garīgās [360] Debesu veltes nāks bez nopietnas piepūles no mūsu puses? Patiesības raktuvēs ir jāstrādā. Dziesminieks atzīst: “Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Ps. 119:130) Dieva Vārdu nedrīkst turēt savrup no dzīves. Tas jāuzņem prātā, jāapsveic sirdī, jāglabā, jāmīl un tam jāpaklausa. Mums nepieciešamas daudz bagātīgākās atziņas; mums nepieciešama gaisma par atpestīšanas plānu. Pat viens no simta neizprot Bībeles patiesību šajā jautājumā tā, kā tas būtu vajadzīgs mūsu pašreizējai un mūžīgai labklājībai. Kad atspīd gaisma, kas ļaudīm padara skaidrāku glābšanas plānu, tad ienaidnieks čakli strādā, lai neielaistu to cilvēku sirdīs. Ja mēs pie Dieva Vārda iesim pazemīgi un gatavi mācīties, tad tiks aizslaucīti maldu gruži un atrasti patiesības dārgakmeņi, kas mūsu acīm ilgu laiku bija apslēpti.
Ir ļoti nepieciešami runāt par Kristu kā par vienīgo cerību un vienīgo Glābēju. Kad sanāksmē Romā pasludināja mācību par taisnošanu ticībā, daudziem tā bija kā ūdens iztvīkušam ceļiniekam. Doma, ka Kristus taisnība kā brīva Dieva dāvana ir pieskaitīta mums bez jebkāda nopelna no mūsu puses, šķita ļoti dārga. – The Review and Herald, 1889. gada 3. septembrī.
Grēka nepievilcība
Ietērptiem Kristus taisnībā, grēks mums vairs neliksies patīkams, jo mūsos darbosies Kristus. Mēs gan varam kļūdīties, bet mēs ienīdīsim grēku, kas izraisīja Dieva Dēla ciešanas. – The Review and Herald, 1890. gada 18. martā.
Pārspīlēta mācība
Ir lielas patiesības, kuras ilgi bijušas apslēptas zem maldu gružiem, bet tagad jāatsedz ļaužu skatam. Daudzi, kas apliecinājuši ticību trešā eņģeļa vēstij, ir pazaudējuši mācību par taisnošanu ticībā. [361] Pārspīlētā svētuma ļaudis šajā jautājumā turpretī aizgājuši ārkārtējās galējībās. Viņi ar lielu dedzību ir sludinājuši: “Tikai ticiet Kristum, un jūs tiksiet glābti; nost ar Dieva bauslību!” – Tā nav Dieva Vārda mācība, un tādai ticībai nav nekāda pamata. Tas nav patiesības dārgakmens, kuru Dievs saviem ļaudīm būtu pasniedzis šajā laikā. Šī mācība nomaldina godīgas dvēseles. Gaisma no Dieva Vārda rāda, ka par bauslību ir jārunā. Kristu vajag paaugstināt, jo Viņš ir Pestītājs, kurš piedod pārkāpumus, netaisnību un grēkus, tomēr nav līdzeklis, lai attaisnotu tos, kuri savu vainu nenožēlo.
Vēsts nes augļus
(Elenas G. Vaitas ziņojums par augļiem, kurus nesusi vēsts par taisnošanu ticībā, ko varēja vērot 1889. gadā no 18. oktobra līdz 5. novembrim noturētajā Vispasaules Savienības konferencē Betlkrīkā, Mičiganā. Atsauce uz Mineapolisā parādīto garu attiecas uz apstākļiem, kādi radās 1888. gadā tur noturētās Vispasaules Savienības konferences Bībeles studiju laikā, kad daži klātesošie izteikto argumentu un strīdus garam vēl pievienoja asu kritiku un zobgalības. – Pilnvaroto padome.)
Mums ir bijušas vislieliskākās sanāksmes. Šeit vairs nav jūtams gars, kas atklājās Mineapolisā. Visur valda saskaņa. Piedalās daudz delegātu. Pulksten piecos rīkotās rīta sanāksmes ir labi apmeklētas, un arī pārējās sanāksmes ir labas. Liecības, kuras esmu dzirdējusi, ļaudis iedvesmo. Daudzi atzīst, ka pagājušais gads viņu dzīvē ir bijis pats labākais; no Dieva Vārda ir spīdējusi skaidra un nepārprotama gaisma par taisnošanu ticībā un Kristu kā mūsu taisnību. Ir daudz interesantu piedzīvojumu.
Es esmu apmeklējusi visas rīta sanāksmes, izņemot divas. Pulksten astoņos brālis Džounss runāja par taisnošanu ticībā, kas izraisīja lielu interesi. Ir jūtama izaugsme ticībā un mūsu Kunga Jēzus Kristus darba izpratnē. Diezgan daudziem iepriekš nav bijis izdevības šajos tematos iedziļināties, tāpēc tagad tie jūtas bagātīgi pabaroti ar daudzajām druskām no Kunga galda. Visi runātāji kā viens apliecina, [362] ka šī gaismas un patiesības vēsts, ko mūsu ļaudis tagad saņem, ir mūsu laikam domātā patiesība, un visās draudzēs, kur tiem nācies sludināt, jūtama atspirgšana, atmoda un Dieva svētība.
Mums tiešām ir trekns mielasts, un, kad redzam dvēseles uztveram šo gaismu, mēs visi priecājamies, raugoties uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju Jēzu Kristu. Viņš ir mūsu paraugs; Viņa raksturam jākļūst par mūsu raksturu. Viņā ir visa pilnība. Kad, novēršoties no cilvēka un jebkura cita parauga, mēs atsegtām sejām uzlūkojam Jēzu visā Viņa godībā, prātu piepilda cēlas un visu uzvarošas domas par Kristus pārākumu; viss cits kļūst bezvērtīgs, jo morālā audzināšana, kas nesekmē līdzību Jēzum raksturā, tiek atmesta. Es redzu augstumus un dziļumus, ko varam sasniegt, pieņemot katru gaismas staru un ejot pretī lielākai gaismai. Gals ir tuvu, un lai Dievs pasargā, ka mēs šajā laikā negulētu!
Es esmu ļoti pateicīga Kungam, redzot mūsu kalpojošos brāļus pētām Dieva Vārdu priekš sevis. Līdz šim tādas nopietnas iedziļināšanās Rakstos, kas prātu piepildītu ar patiesības dārgakmeņiem, lielā mērā pietrūka. Cītīgi nemeklējot dievišķo apgaismojumu un ar daudz lūgšanām necenšoties izprast Viņa Svēto Vārdu, mēs daudz zaudējam.
Es ticu, ka mūsu ļaudīs būs vērojama izšķiroša virzība uz priekšu, daudz nopietnākas pūles turēties kopsolī ar trešā eņģeļa vēsti. – Manuskripts 10, 1889.
Spēcīgā sauciena sākums
Lai ikviens, kas apliecina ticību Kunga drīzai atnākšanai, pētī Rakstus kā nekad iepriekš, jo sātans ir apņēmies izmēģināt katru iespējamo viltību, lai dvēseles paturētu neziņā un aptumšotu prātu tā, ka mums šajā laikā draudošās briesmas paliktu neievērotas. Kaut ikviens ticīgais, sirsnīgi lūdzot, ņemtu savu Bībeli un ļautu Svētajam Garam sevi pārliecināt par patiesību, lai viņš vairāk iepazītos ar Dievu un Viņa sūtīto Jēzu Kristu. Meklējiet patiesību kā kādu apslēptu mantu un lieciet ienaidniekam pievilties! [363]
Ir pienācis pārbaudes laiks, jo līdz ar vēsti par grēkus piedodošo Glābēju un Kristus taisnību sācis skanēt trešā eņģeļa spēcīgais sauciens. Tas ir tā eņģeļa gaismas iesākums, kura godība piepildīs visu Zemi. Ikvienam, kurš dzirdējis šo brīdinājuma vēsti, ir pienākums paaugstināt Jēzu, parādot Viņu pasaulei, kā Tas bija atklāts ēnās un simbolos, apliecināts praviešu atklāsmēs, atsegtā veidā skatāms Viņa mācekļiem dotajās mācībās un cilvēku bērnu labā darītajos vērtīgajos brīnumdarbos. Pētiet Rakstus, jo tie liecina par Viņu!
Ja vēlaties pastāvēt bēdu laikā, jums jāpazīst Kristus un jāpieņem Viņa taisnības dāvana, ko Kungs piešķir katram savus pārkāpumus nožēlojošam grēciniekam. – The Review and Herald, 1892.gada 22. novembrī.
Kristus taisnības iegūšana
Ar Kristu cilvēkam ir sagādāta gan salīdzināšana, gan atjaunošana. Pār grēka radīto bezdibeni tiltu uzcēla Golgātas krusts. Jēzus ir samaksājis pilnu izpirkuma maksu, kuras nopelnā grēciniekam var tikt piedots, vienlaicīgi saglabājot arī bauslības taisnību. Visi, kas tic, ka Kristus ir izlīguma upuris, var nākt un saņemt piedošanu, jo Viņa nopelns ir atvēris sakaru līniju starp Dievu un cilvēku. Dievs var mani pieņemt par savu bērnu, un es drīkstu griezties pie Viņa un priecāties par Viņu kā par mīlošu Tēvu. Mūsu cerībai jākoncentrējas vienīgi Kristū, jo Viņš ir mūsu Vietnieks un Galvotājs.
Mēs esam pārkāpuši Dieva likumu, tāpēc ar bauslības darbiem neviena miesa nevar tikt taisnota. Pat vislabākais, ko cilvēks varētu paveikt ar saviem spēkiem, nespēj apmierināt svētā un taisnā pārkāptā likuma prasības; bet ticībā Kristum mēs drīkstam atsaukties uz Dieva Dēla taisnību, kas apmierina visas prasības. Viņš grēcinieka dēļ nesa bauslības lāstu un ieguva salīdzināšanu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību. Īsta ticība satver Kristus taisnību; tā [364] grēcinieks kopā ar Viņu kļūst par uzvarētāju; jo, dievišķajam savienojoties ar cilvēcisko, tas tiek padarīts par dievišķās dabas dalībnieku.
Tas, kurš, pildot bauslību, Debesis cenšas sasniegt ar saviem darbiem, cer uz neiespējamo. Cilvēks gan nevar tikt glābts bez paklausības, bet darbiem nav jānāk no viņa paša; viņā jādarbojas Kristum, radot gribu un darbus pēc sava labā prāta. Ja cilvēks spētu izglābties ar saviem darbiem, tad tam sevī jau būtu kaut kas, par ko priecāties. Par pūlēm iegūt pestīšanu ar saviem spēkiem liecina Kaina upuris. Visu, ko cilvēks spēj darīt bez Kristus, aptraipa savtība un grēks, tāpēc Dievam pieņemams ir tikai tas, kas veikts ticībā. Ja mēs cenšamies iemantot Debesis, paļaujoties uz Kristus nopelnu, dvēselē sākas progress. Paļaujoties uz Jēzu, mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, mēs varam iet no spēka uz spēku, no uzvaras uz uzvaru, jo caur Kristu Dieva žēlastība ir nodrošinājusi pilnīgu atbrīvošanu no grēka.
Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Dzīva ticība tās īpašnieku dara spējīgu pieķerties Kristus nopelnam, lai no atpestīšanas plāna saņemtu prieku un apmierinājumu. – The Review and Herald, 1890. gada 1. jūlijā. [365]
