(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 4. novembrī)
“Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” (Marka 1:14,15)
Atgriešanās ir saistīta ar ticību un, kā evaņģēlijs norāda, tā ir galvenais nosacījums atpestīšanai. Arī Pāvils runāja par atgriešanos. Viņš sacīja: “Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap.d. 20:20,21) Bez atgriešanās nav pestīšanas. Ja grēcinieks savus pārkāpumus nenožēlo, tas nevar no sirds ticēt taisnībai. Pāvils atgriešanos ir raksturojis kā dievišķas skumjas par grēku, kas dod “svētību, ko neviens nenožēlos”. (2.Kor. 7:10) Tādai nožēlai nav nekā kopēja ar nopelnu, jo tā sagatavo sirdi pieņemt Kristu kā vienīgo Glābēju, kā pazudušā grēcinieka vienīgo cerību.
Kad grēcinieks iepazīstas ar bauslību, tam skaidri atklājas viņa vaina, sirdsapziņa tiek pārliecināta par grēku, un viņš saprot, ka to gaida sods. Vienīgo mierinājumu un cerību tādā brīdī var sniegt [366] Golgātas krusts. Ja likuma pārkāpējs iedrošinās atsaukties uz Dieva Vārdā dotajiem apsolījumiem, viņš var justies atvieglots, un dvēselē ienāks miers. Viņš var izsaukties: “Kungs, Tu esi apsolījis glābt visus, kas pie Tevis nāk Tava Dēla vārdā. Es esmu pazudis, bezpalīdzīgs un bez cerības; glāb mani, jo citādi es eju bojā!” Tā ticībā pieķeroties Kristum, viņš Dieva priekšā nostāsies attaisnots.
Bet, lai gan, pateicoties Kristus nopelnam, Dievs grēcinieku var attaisnot un pats palikt taisns, tomēr neviens cilvēks nevar savu dvēseli apklāt ar Kristus taisnības drēbēm, kamēr vēl piekopj kādus grēkus vai izturas nevērīgi pret dažiem pienākumiem. Pirms var notikt attaisnošana, Kungs prasa pilnīgu sirds nodošanu; un, lai taisnošana paliktu spēkā, cilvēkam no savas puses nepārtraukti jāpaklausa Dievam aktīvas, dzīvas ticības spēkā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.
Rakstot par Ābrahāmu, Jēkabs saka: “Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaāku atnesdams par upuri uz altāra? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem. Un tas raksts ir piepildīts, kas saka: Ābrahāms Dievam ir ticējis, un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību, un viņš nosaukts Dieva draugs. Tad nu jūs redzat, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien.” (Jēkaba 2:21-24 – pēc Glika tulk.) Lai cilvēks tiktu taisnots ticībā, ticībai jāsasniedz tāds stāvoklis, lai tā varētu pārvaldīt sirds izjūtas un tieksmes, jo ticība pati kļūst pilnīga tikai paklausībā.
Ticība kā nosacījums apsolījuma saņemšanai
Bez Kristus žēlastības grēcinieka stāvoklis ir bezcerīgs; viņa labā nav iespējams darīt pilnīgi neko, bet, pateicoties dievišķajai žēlastībai cilvēkam tiek piešķirts pārdabisks spēks, kas darbojas prātā, sirdī un raksturā. Kristus žēlastība panāk, ka cilvēks grēku ierauga visā tā pretīgajā dabā, līdz beidzot tas tiek izdzīts no viņa dvēseles tempļa. Žēlastība mūs vada sadraudzībā ar Kristu un liek sadarboties ar Viņu atpestīšanas plānā. Ticība ir priekšnosacījums, uz kura pamata Dievs var piepildīt savu apsolījumu un piedot grēciniekam; ne tāpēc, ka ticībā būtu kāds spēks, ar ko nopelnīt pestīšanu, bet tāpēc, ka ticība var [367] pieķerties Kristus nopelnam, zālēm, kas sagādātas grēka vainas dziedināšanai. Grēcinieka pārkāpumu un neuzticības vietā ticība var pasniegt Kristus pilnīgo paklausību. Kad grēcinieks ticībā pieņem Kristu par savu personīgo Glābēju, Dievs, saskaņā ar saviem uzticamajiem apsolījumiem, piedod viņa pārkāpumus un labprāt to attaisno. Nožēlojošā dvēsele saprot, ka taisnošanu tā saņem tāpēc, ka par viņu ir miris Vietnieks un Galvotājs, kļūstot par tās izpirkuma maksu un taisnību.
“Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” (Rom. 4:3-5) Taisnība ir paklausība bauslībai. Dieva likumi prasa taisnību, un to grēcinieks ir parādā bauslībai, bet viņš to nav spējīgs nolīdzināt. Tāpēc vienīgais ceļš, kā tas var sasniegt taisnību, ir ticība. Ticībā viņš Dievam var pienest Kristus nopelnu, un Kungs sava Dēla paklausību pieskaita grēciniekam. Cilvēka kļūdu vietā tiek pieņemta Kristus taisnība, un Dievs nožēlojošajai, ticošajai dvēselei piedod, to attaisno, izturas pret viņu tā, it kā tā būtu taisna, un mīl viņu tāpat kā savu Dēlu. Tādā veidā ticība tiek pielīdzināta par taisnību; un piedošanu saņēmusī dvēsele var iet uz priekšu no žēlastības uz žēlastību, no gaismas pretī vēl lielākai gaismai. Tā var līksmi izsaukties: “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.” (Titus 3:5-7)
Tāpat vēl ir rakstīts: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12,13) Jēzus paziņoja: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” (Jāņa 3:3) “Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jāņa 3:5) [368] Mums paredzētais standarts nav zems; mums jākļūst par Dieva bērniem. Mēs tiekam glābti individuāli, katrs atsevišķi; un pārbaudījumu un bēdu dienā mums jābūt spējīgiem atšķirt, kurš cilvēks Dievam kalpo un kurš Viņam nekalpo. Mēs tiekam glābti personīgā ticībā mūsu Kungam Jēzum Kristum.
Daudzi pazaudē pareizo ceļu, domājot, ka viņiem pašiem jāsasniedz Debesis, ka viņiem jāiegūst kaut kas, lai nopelnītu Dieva labvēlību. Tie cenšas kļūt labāki ar savām personīgajām pūlēm un nemeklē palīdzību, bet tā viņi mērķi nekad nesasniegs. Vienīgo iespēju mums sagādājis Kristus, mirstot kā mūsu upuris, dzīvojot kā mūsu priekšzīme un kļūstot par mūsu lielo Augsto Priesteri. Viņš apliecina: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6) Ja mēs ar savu piepūli spētu pavirzīties uz priekšu kaut vienu soli, tad Kristus vārdi nebūtu patiesi. Tomēr, ja pieņemam Jēzu, kļūst redzami arī labie darbi kā augļiem bagāts pierādījums, ka atrodamies uz dzīvības ceļa, ka Viņš ir mūsu ceļš un mēs esam izvēlējušies pareizo, kas ved uz Debesīm.
Viņš kļūst par mūsu taisnību
Kristus uzlūko garu, un, kad Viņš redz, ka mēs savas nastas nesam ticībā, tad Viņa pilnīgais svētums aizvieto mūsu nepilnību. Kad darām vislabāko, ko mēs spējam, Viņš kļūst par mūsu taisnību. Lai būtu pasaulē par gaismu, mums jāpieņem ikkatrs Dieva sūtītais gaismas stars. – Vēstule 33., 1889. [369]
