(Raksts publicēts The Review and Herald, 1892. gada 1. novembrī)
“Redziet, ka cilvēks tiek taisnots no darbiem un ne no ticības vien.(..) Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēkaba 2:24-26) Ticēt Jēzum ir svarīgi, jo, pateicoties Viņam jūs tiekat glābti, tomēr ir bīstami rīkoties tā, kā to dara daudzi, kas vienkārši apliecina: “Es esmu glābts.” Citi atkal saka: “Dariet labus darbus, tad jūs dzīvosiet!”– lai gan bez Kristus nevienam nav iespējams veikt labus darbus. Tāpat daudzi šodien apgalvo: “Ticiet, tikai ticiet un dzīvojiet!”– tomēr ticība un darbi iet roku rokā, un ticība ir cieši savienota ar personīgām pūlēm. Tagad Kungs no cilvēkiem neprasa mazāk kā no Ādama pirms viņa krišanas Paradīzē – pilnīgu paklausību un neaptraipītu taisnību. Dieva prasības žēlastības derībā ir tikpat aptverošas kā prasības Ēdenē – līdz pilnīgai saskaņai ar bauslību, kas ir svēta, taisna un laba. Evaņģēlijs bauslības prasības nesamazina, bet paaugstina un dara to godājamu. Jaunās Derības laikā Dievs no cilvēka neprasa neko mazāku kā Vecās Derības [374] laikā. Lai neviens nepieķeras neatgrieztai sirdij tik patīkamiem maldiem, ka Dievs pieņems katru godīgu dvēseli, lai kāda arī nebūtu tās ticība un cik nepilnīga dzīve. Dievs no saviem bērniem prasa pilnīgu paklausību.
Lai apmierinātu bauslības prasības, mūsu ticībai jāsatver Kristus taisnība un jāpieņem tā par savu taisnību. Savienībā ar Jēzu, pieņēmuši Viņa taisnību, mēs varam darīt Dieva darbus un būt par Kristus līdzstrādniekiem. Ja jūs padodaties ļaunuma straumei un nesadarbojaties ar Debesu spēkiem, savaldot grēku savā ģimenē un draudzē, lai tur vieta tiktu dota mūžīgajai taisnībai, tad jums nav ticības, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Ar ticības starpniecību Svētais Gars darbojas sirdī, radot tur svētumu; bet, ja cilvēciskā būtne nesadarbojas ar Kristu, tad tas nav iespējams. Debesīm mēs varam tikt sagatavoti, vienīgi pateicoties Svētajam Garam, jo mums nepieciešama Kristus taisnība kā pilnvara, kas dod tiesības tuvoties Tēvam. Bet, lai saņemtu Kristus taisnību, mums ik dienas jāļaujas Gara pārveidojošajam iespaidam, tā kļūstot par dievišķās dabas dalībniekiem. Svētais Gars darbojas, lai padarītu cēlāku gaumi, svētotu sirdi un izdaiļotu visu cilvēku.
Uzlūkojiet Jēzu!
Lai dvēsele raugās uz Jēzu! “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Neviens netiks spiests skatīties uz Kristu, bet aicinošā balss tikai sirsnīgi lūgs: “Uzlūko un dzīvo!” Raugoties uz Jēzu, mēs ievērosim, cik nesalīdzināma ir Viņa mīlestība, jo Viņš ieņēma vainīgā grēcinieka vietu, lai tam varētu pieskaitīt savu nevainojamo taisnību. Kad pārkāpējs redz savu Glābēju zem grēka lāsta mirstam pie krusta, kad tas sāk saprast Kristus piedodošo mīlestību, tad arī viņa sirdī pamostas mīlestība. Grēcinieks mīl Kristu tāpēc, ka Kristus viņu pirmais ir mīlējis, un [375] mīlestība ir bauslības piepildījums. Nožēlojošā dvēsele saprot, ka Dievs “ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības”. Dieva Gars strādā pie ticīgā cilvēka, darot to spējīgu iet no vienas paklausības pakāpes uz otru, no spēka uz arvien lielāku spēku, no žēlastības uz žēlastību Jēzū Kristū.
Dievs taisnīgi nosoda ikvienu, kas nepieņem Kristu par savu personīgo Pestītāju; bet Viņš piedod katram, kas ticībā nāk pie Viņa, un dod tam spēku darīt Dieva darbus, ticībā savienojoties ar Kristu. Par tādiem cilvēkiem Jēzus saka: “Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens (šī vienība sniedz rakstura pilnību); lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:23) Kungs ir sagādājis visu nepieciešamo, lai cilvēks brīvi un par velti saņemtu pestīšanu un varētu kļūt pilnīgs Viņā. Saskaņā ar Dieva nodomu visiem Viņa bērniem jāsaņem Taisnības Saules spožie stari, lai tiem būtu patiesības gaisma. Viņš pasaulei sagādājis pestīšanu par bezgalīgi dārgu cenu, dāvinot tai savu vienpiedzimušo Dēlu. Tāpēc apustulis jautā: “Viņš arī savu Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32) Līdz ar to, ja mēs neesam glābti, vainīgs nav Dievs, bet gan mēs, proti, mēs neesam sadarbojušies ar dievišķajiem spēkiem; mūsu prāts nav saskaņojies ar Dieva prātu.
Pasaules Glābējs savu dievību ietērpa cilvēka dabā, lai varētu aizsniegt cilvēci, jo kritušā Zemes iemītnieka glābšana bija iespējama vienīgi tad, ja dievišķais savienojās ar cilvēcisko. Lai starp Dievu un cilvēku atkal atjaunotos sakari, dievībai bija nepieciešams ietērpties cilvēka miesā. Cilvēkam bija vajadzīgs ārpus viņa un pāri viņam stāvošs spēks, kas to atjaunotu Dieva līdzībā; tomēr dievišķās palīdzības vajadzība nesamazināja paša cilvēka darbības nozīmi. No cilvēka tiek prasīta ticība, jo ticība darbojas mīlestībā un dara skaidrāku dvēseli. Ticība pieķeras Kristus nopelnam. Kungs [376] nevēlas, lai cilvēka spējas tiktu paralizētas, bet, lai tās, sadarbojoties ar Dievu, kļūtu derīgas labiem darbiem. Kungs nevēlas, ka tiktu iznīcināta mūsu griba, jo, tieši pateicoties gribai, mēs varam veikt darbu, ko Viņš no mums sagaida mājās un ārpus mājām. Viņš katram cilvēkam ir uzticējis savus pienākumus; un ikviens uzticīgs strādnieks izplata gaismu pasaulē, tāpēc ka ir savienojies ar Dievu, ar Jēzu Kristu un Debesu eņģeļiem šajā cēlajā pazudušo glābšanas darbā. Pateicoties šai savienībai, tas kļūst arvien gudrāks uzticēto pienākumu izpildē. Apliecinādams darbos to, ko viņā paveikusi dievišķā mīlestība, ticīgais garīgi aug. Tas, kurš kalpojot Meistaram, strādā atbilstoši uzticētajām spējām, kļūst par gudru celtnieku, jo viņš darbojas kā Kristus māceklis, vingrinoties veikt Dieva darbus. Tāds neizvairīsies no atbildības nastām, jo sapratīs, ka ikvienam savu spēju apjomā jāsekmē Dieva lieta, labprāt uzņemoties darba slodzi; un Jēzus, savukārt, neatstās savu paklausīgo kalpu, jo citādi smagā nasta to satriektu. Jums nevajag žēli noskatīties uz cilvēku, kurš nes lielas atbildības Dieva lietā, ja vien viņš ir uzticīgs un pareizi sadarbojas ar Kungu, jo dievišķo un cilvēcisko pūļu rezultātā darbs kļūst pilnīgs. Nožēlojams ir tas, kurš no atbildības izvairās un neizprot sava aicinājuma priekšrocības. [377]
