(Raksts publicēts The Review and Herald, 1894. gada 20. martā)
Trešā eņģeļa vēsts aicina pievērst uzmanību ceturtā baušļa Sabatam, un šī patiesība ir jāsludina pasaulei, tomēr ārpus trešās eņģeļa vēsts nedrīkst atstāt Jēzu Kristu, kurš ir šīs vēsts centrs un pamats. Daudzi, kas iesaistījušies mūsu laikā veicamajā darbā, Kristum atvēlējuši otro vietu, priekšplānā izvirzot teorijas un argumentus. Kunga godība, kas Mozu iepazīstināja ar dievišķo raksturu, it kā netiek tā uzsvērta. Kungs Mozum sacīja: “Es visai savai godībai likšu iet garām tavā priekšā.” (2.Moz. 33:19) “Un Kungs gāja tam garām un Viņš sauca: ”Tas Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu.”” (2.Moz. 34:6,7)
Šķiet, ka daudziem mūsu darbiniekiem acu priekšā ir kāds aizsegs, tā ka viņi, norādot uz bauslību, nav spējuši saskatīt Jēzu un nav [384] uzsvēruši patiesību, ka tur, kur grēks vairojies, žēlastība vēl vairāk vairojusies. Pie Golgātas krusta sastapās žēlastība un patiesība, taisnība un miers skūpstīja viens otru. Tāpēc grēciniekam pastāvīgi jāraugās uz Golgātu un ar vienkāršu maza bērna ticību jāpaļaujas uz Kristus nopelnu, pieņemot Viņa taisnību un uzticoties Viņa žēlastībai. Patiesības lietas aizstāvjiem Kristus taisnību vajadzētu atklāt ne kā jaunu gaismu, bet kā dārgu gaismu, kas kādu laiku ir bijusi pazaudēta no ļaužu redzesloka. Kristus ir jāpieņem par personīgo Pestītāju, tad Viņš mums pieskaitīs savu dievišķo taisnību. Atkārtosim un uzsvērsim atziņas, par kurām runāja Jānis: “Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu, lai izpirktu mūsu grēkus.” (1.Jāņa 4:10)
Dieva mīlestībā atklājas dārgās patiesības visapbrīnojamākais aspekts; tur draudzei un pasaulei ļauts skatīt Kristus žēlastības bagātības. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu.(..)” (Jāņa 3:16) – Ak, kas tā par mīlestību! Cik apbrīnojama un neizmērojama ir mīlestība, kas Kristum lika mirt par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki! Ak, kādu zaudējumu cieš dvēsele, kas, saprotot bauslības stingrās prasības, tomēr nesaskata Kristus žēlastību, kura savā vērtībā ir daudz, daudz pārāka! Ir jau taisnība, ka bauslība, ja to pasludina kā patiesību Jēzū, atklāj Dieva mīlestību, tomēr katrā uzrunā daudz vairāk vajadzētu kavēties pie vainīgajai pasaulei Kristū pasniegtās dāvanas. Ja patiesība tiek parādīta auksti un bez dzīvības, tad nebrīnīsimies, ka tā nav aizkustinājusi sirdis. Nav ko brīnīties, ka piezogas neticība Dieva apsolījumiem, ja sludinātāji un citi darbinieki līdz ar Dieva bauslību nav spējuši atklāt Jēzu. Tiem daudz biežāk būtu vajadzējis pārliecināt ļaudis, ka Dievs “jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)
Sātans ir apņēmies neļaut cilvēkiem saskatīt Dieva mīlestību, kas pazudušās pasaules glābšanai Viņam lika atdot savu vienpiedzimušo Dēlu; jo tā ir Dieva laipnība, kas cilvēku vada [385] uz atgriešanos. Ak, kā lai mēs pasauli iepazīstinām ar šo dziļo un dārgo mīlestību? To nevar panākt ne ar kādiem citiem līdzekļiem, kā vienīgi izsaucoties: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni!” (1.Jāņa 3:1) Teiksim grēciniekiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29) Norādot uz Jēzu kā Tēva pārstāvi, mēs spēsim izklīdināt ēnas, kurām sātans ir licis nākt pār mūsu taku, lai mēs neizprastu Dieva neizsakāmo mīlestību un žēlastību, kas atklājusies Jēzū Kristū.
Skatieties uz krustu!
Skatieties uz Golgātas krustu! Tas nepārtraukti liecina par Debesu Tēva bezgalīgo mīlestību un neizmērojamo žēlastību. Ak, kaut visi varētu atgriezties un darīt savus pirmos darbus! Tad draudzes locekļi Dievu mīlētu pāri pār visu un savus tuvākos ka sevi pašus. Efraims tad neapskaustu Jūdu, un Jūda nekaitinātu Efraimu. Tad būtu novērsta šķelšanās, un Israēla robežās vairs nedzirdētu skarbo strīdus troksni. Nepelnīti sniegtās Dieva žēlastības spēkā visi censtos saskaņoties ar Kristus lūgšanu, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ar Tēvu ir viens. Dvēselē pastāvīgi valdītu miers, mīlestība, žēlastība un labvēlība, un Uzticīgajam Lieciniekam vairs nevajadzētu sacīt: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atkl. 2:4) Dieva ļaudis tad paliktu Kristū; viņos atklātos Jēzus mīlestība un viens Gars atdzīvinātu visas sirdis, atjaunojot tās Kristus līdzībā un darot savstarpēji līdzīgas. Kā dzīvi zari pie patiesā Vīnakoka visi būtu vienoti ar Kristu, viņu dzīvo Galvu. Kristus mājotu ikkatrā sirdī, vadot, iepriecinot, svētījot un parādot pasaulei savu sekotāju vienotību, kas liecinātu, ka atlikuma draudze ir saņēmusi Debesu pilnvaras. Kristus draudzes vienotība būtu pierādījums, ka Dievs ir sūtījis pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu. [386]
Kad Dieva tautā būs panākta Gara vienprātība, tad no ikkatras sirds tiks izraidīts viss farizejiskums un visa paštaisnība, kas bija jūdu tautas grēks. Katra atsevišķā Kristus miesas locekļa dzīvē būs redzams Viņa darbs, un Viņa ļaudis būs kā jauni trauki, kuros Kungs varēs ieliet savu jauno vīnu; un jaunais vīns šos traukus nesaplēsīs. Tad Dievs atklās gadsimtiem ilgi pastāvošo noslēpumu. Viņš darīs zināmu “cik vareni liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība”. (Kol. 1:27; – citēti ari 28,29.pp)
Jēzus nāca dot cilvēka dvēselei Svēto Garu, kas sirdī izlietu Dieva mīlestību; bet ir neiespējami ar Garu apveltīt ļaudis, kuri nelokāmi paliek savos uzskatos, kuru mācības ir šabloniskas un nemainīgas, kuri staigā, vadoties no cilvēku tradīcijām un likumiem kā jūdi Kristus dienās. Tie ļoti pedantiski pildīja draudzes rituālus un ievēroja noteiktas formas, bet bija pazaudējuši vitalitāti un reliģisku nodošanos. Jēzus tos salīdzināja ar sakaltušas ādas traukiem. Viņu sirdis nevarēja uzņemt Kristus evaņģēliju, jo evaņģēlijam tur vienkārši nebija vietas. Viņi nevarēja būt jauni trauki, kuros Kristum būtu iespējams ieliet jauno vīnu. Tādēļ Jēzus savām patiesajām un dzīvajām atziņām bija spiests meklēt traukus citur – ne starp rakstu mācītājiem un farizejiem. Viņš vēlējās atrast cilvēkus, kuri ilgojās pēc sirds atjaunošanas. Viņš nāca, lai ikvienam dotu jaunu sirdi, kā par to liecina Viņa vārdi: “Es jums došu jaunu sirdi”. Bet paštaisnais cilvēks kā tajā laikā, tā tagad neizjūt vajadzību pēc jaunas sirds. Jēzus pagāja garām farizejiem un rakstu mācītājiem, jo tie nedomāja, ka viņiem būtu vajadzīgs Pestītājs. Viņi bija iegrimuši tukšās formās un ceremonijās. Šos norādījumus kādreiz ieviesa pats Kristus; tie bija pilni vitalitātes un garīga skaistuma, bet jūdi bija pazaudējuši tur atrodamo garīgo dzīvību un pēc tam pieķērušies mirušām formām. Atkāpušies no dievišķajiem ieteikumiem un pavēlēm, tie zaudēto tiecās [387] aizstāt, ar savu cilvēcisko prasību pavairošanu un centību tās padarīt stingrākas par Dieva likumiem; un, jo stingrākas tās kļuva, jo mazāk to ievērotājos atklājās mīlestība un Dieva Gars. Kristus sacīja ļaudīm: “Uz Mozus krēsla ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās negrib ne ar pirkstu pakustināt. Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanu siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi.” “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mat. 23:2-7;23)
Atlikuma draudzei jāiet cauri līdzīgiem piedzīvojumiem kā jūdiem; un Uzticīgajam Lieciniekam, kas staigā starp septiņiem zelta lukturiem, ir svinīga vēsts saviem ļaudīm. Viņš saka: “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5) Draudzē ir samazinājusies dievišķā mīlestība un rezultātā ar jaunu spēku atdzimusi pašmīlība. Pazaudējot mīlestību uz Dievu, ir izzudusi arī mīlestība starp brāļiem. Draudze var pilnībā atbilst aprakstam, kāds dots par Efezas ticīgajiem, un tomēr būt bez dzīvas dievbijības. Par tādiem ļaudīm Jēzus sacīja: “Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu panesis Mana Vārda dēļ [388] un neesi piekusis. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atkl. 2:2-4)
Šim laikam par pietiekoši labu tiek uzskatīta legālistiska reliģija, bet tā ir kļūda. Kristus pārmetums farizejiem attiecas arī uz tiem, kuru sirdīs izdzisusi pirmā mīlestība. Auksta, legālistiska reliģija nekad dvēseles nenovedīs pie Kristus; jo tā ir bez mīlestības, bez kristietības gara. Paštaisnā garā organizētas lūgšanas un gavēņi Dievam ir pretīgi. Svinīgi dievkalpojumi, stingra reliģisko ceremoniju kārtības uzturēšana, ārēja pazemība un iespaidīgi upuri – tas viss pasaulei dod liecību, ka šo ieradumu ievērotāji sevi uzskata par taisniem. Minētās darbības pievērš uzmanību stingrajam pienākumu pildītājam un it kā saka: šim cilvēkam ir tiesības uz Debesīm. Tomēr tie ir maldi. Ar darbiem mēs nenopirksim sev vietu Debesīs, tomēr visiem, kas tic, pilnīgi pietiekošs ir Dieva pienestais lielais Upuris. Kristus mīlestība ticīgajam sniegs jaunu dzīvību. Tas kurš dzers ūdeni no dzīvības Avota, tiks piepildīts ar valstības jauno vīnu. Paļaujoties uz Kristu, ticīgais sāks vadīties no īstā gara un pareizajiem motīviem; un no tā, kas uzlūkos Kristu, savas ticības Iesācēju un Pabeidzēju, izstaros laipnība un Debesīm raksturīgs noskaņojums. Skatieties uz Dievu un ne uz cilvēkiem! Dievs ir jūsu Debesu Tēvs, kurš gatavs pacietīgi panest cilvēciskos trūkumus, tos piedot un dziedināt. “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Uzlūkojot Jēzu, jūs tiksiet pārvērsti, līdz ienīdīsiet savu agrāko lepnību, savu iepriekšējo iedomību un sevis vērtēšanu, savu paštaisnību un neticību. Tad jūs šos grēkus atmetīsiet kā nevērtīgu nastu un staigāsiet sava Dieva priekšā pazemīgi, lēnprātīgi un uzticīgi. Jūs praktizēsiet mīlestību, pacietību, laipnību, žēlastību un katru labu tikumu, lai beidzot atrastu savu vietu starp attaisnotajiem, svētajiem ļaudīm. [389]
