(Raksts publicēts The Bible Students’ Library grāmatu sērijā, 1893. gada aprīlī)
Piedodot grēciniekam, Dievs to atbrīvo no pelnītā soda un izturas pret viņu tā, it kā tas nemaz nebūtu grēkojis; Viņš tam atjauno dievišķo labvēlību un Kristus nopelnā attaisno. Pārkāpējs no soda var tikt atbrīvots, vienīgi ticot salīdzināšanai, ko sagādājis Dieva mīļotais Dēls, kurš kļuva par vainīgās pasaules grēku upuri. Neviens, lai arī ko tas darītu, nevar tikt attaisnots savu paša darbu dēļ. Atbrīvot no grēka vainas, no bauslības lāsta un no soda par pārkāpumiem var vienīgi Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās spēks. Vienīgais nosacījums taisnības iegūšanai ir ticība, kas sevī ietver pilnīgu uzticēšanos Dievam.
Daudzi vārdos apliecina ticību Kristum, bet neko nezin par pilnīgu, dzīvu uzticēšanos, kas tiem piešķirtu krustā sistā un no kapa iznākušā Pestītāja nopelnu. Par šo vārdos pastāvošo ticību Jēkabs saka: “Tu tici, ka ir viens Dievs, un dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēk. 2:19,20) Citi atzīst, ka Kristus ir pasaules Pestītājs, un tomēr [390] turas savrup no Viņa, neatgriežas no grēkiem un nepieņem Viņu par savu personīgo Glābēju. Viņu ticību veido vienkārša piekrišana patiesībai ar prātu, bet, tā kā patiesība nav uzņemta sirdī, tā nevar svētot dvēseli un pārveidot raksturu. “Jo, kurus viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.” (Rom. 8:29,30) Aicināšana un taisnošana nav viens un tas pats. Aicināšana ir grēcinieka vilkšana pie Kristus, un tas ir darbs, kuru cilvēka sirdī veic Svētais Gars, pārliecinot par grēku un lūdzot atgriezties.
Daudziem nav skaidri pirmie soļi glābšanas darbā. Grēku nožēla un atgriešanās tiek uzskatīta par grēcinieka pienākumu, kas tam pašam jāveic, lai drīkstētu nākt pie Kristus. Viņi domā, ka pārkāpējam pašam jāgādā, lai kļūtu cienīgs saņemt Dieva žēlastības svētības. Bet, lai gan tā ir patiesība, ka pirms piedošanas vajadzīga nožēla un atgriešanās, jo Dievs pieņem tikai salauztu un sagrauztu sirdi, tomēr grēcinieks pats nevar sevi novest līdz nožēlai, ne arī sagatavoties, lai ietu pie Kristus. Turklāt, ja grēcinieks nenožēlo, Dievs tam nevar piedot, tāpēc ir jāizšķir jautājums, vai nožēlu un atgriešanos panāk grēcinieks, vai tā ir Dieva dāvana. Vai grēciniekam jānogaida, līdz to piepilda sirdsapziņas pārmetumi par grēku, pirms tas var doties pie Kristus? Jau pats pirmais solis pretī Jēzum tiek sperts Dieva Gara aicinājuma spēkā, un, kad cilvēks atsaucas šai pievelkošajai varai, viņš iet pretī Kristum, lai nožēlotu savus grēkus un atgrieztos.
Grēcinieks tiek attēlots ar pazudušo avi, bet tāda avs nekad nevar atgriezties, ja gans to neuzmeklē un neatved atpakaļ ganāmpulkā. Neviens cilvēks pats nevar nožēlot un padarīt sevi cienīgu saņemt taisnošanas svētības. Kungs Jēzus pastāvīgi cenšas ietekmēt likumu pārkāpēja prātu, lai viņa uzmanību pievērstu sev –Dieva Jēram, kas atņem pasaules grēkus. [391] Mēs nespējam veikt nevienu soli pretī garīgai dzīvībai, ja Jēzus mūs nevelk un nepiešķir spēku, ja Viņš nevada uz grēku nožēlu un atgriešanos, ko, savukārt, vairs nevajadzētu nožēlot.
Augsto priesteru un saduķeju priekšā Pēteris skaidri apliecināja, ka nožēla ir Dieva dāvana. Runādams par Kristu, viņš sacīja: “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” (Ap.d. 5:31) Nožēla nav mazāka Dieva dāvana kā piedošana un taisnošana, un to var saņemt tikai tad, kad Kristus to piešķir. Ja mēs tiekam vilkti pie Jēzus, tad – tikai pateicoties Viņa spēkam. Sagrauzta gara dāvana, tāpat kā taisnošana, nāk no Viņa.
Ticības nozīme
Pāvils raksta: “Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas it, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.” (Rom. 10:6-10)
Glābjošai ticībai nav gadījuma raksturs. Tā nav tikai piekrišana ar prātu. Tā ir sirdī iesakņojusies pārliecība, kas pieņem Kristu kā personīgo Pestītāju, zinot, ka Viņš spēj izglābt ikvienu, kurš caur Viņu nāk pie Dieva. Ja tu tici, ka Jēzus izglābs citus, bet neglābs tevi, tad tev nav īstas ticības, jo īsta ticība atklājas tikai tad, kad dvēsele pieķeras Kristum kā vienīgajai glābšanas cerībai. Tāda ticība liek tās īpašniekam dāvāt Kristum visas savas dvēseles siltākās jūtas. Tad cilvēka prāts tiek pakļauts Svētā Gara kontrolei, un viņa raksturs veidojas dievišķajā līdzībā. Viņa ticība vairs nav nedzīva, bet darbojas mīlestībā [392] un liek tās īpašniekam raudzīties uz Kristus skaistumu un kļūt arvien līdzīgākam dievišķajam raksturam. (Citēts 5.Moz. 30:11-14) “Un Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu un tavu pēcnācēju sirdi, ka tu mīlētu to Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli, lai tu dzīvotu.” (5.Moz. 30:6)
Tas ir Dievs, kurš apgraiza sirdi. Visu šo darbu no sākuma līdz galam veic Kungs. Bojā ejošais cilvēks var vienīgi sacīt: “Es esmu pazudis grēcinieks, bet Kristus nāca meklēt un glābt to, kas pazudis. Viņš apliecina: “Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet grēciniekus.” (Marka 2:17) Es tāds esmu, un Viņš mira pie Golgātas krusta, lai mani glābtu, tāpēc man vairs ne mirkli nav jāpaliek šajā nožēlojamajā stāvoklī. Viņš mira un cēlās augšā, lai varētu mani attaisnot jau tagad. Es pieņemu Viņa apsolīto piedošanu.”
Pieskaitītā taisnība
Kristus ir augšāmcēlies Pestītājs, jo, lai gan Viņš bija miris, Viņš atkal ir uzcēlies un vienmēr dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Mums no sirds jātic, lai tiktu taisnoti, un ar muti jāapliecina, lai būtu pestīti. Ticībā taisnotie vienmēr apliecinās uzticību Kristum. “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvība.” (Jāņa 5:24) Taisnošana ir ļaunuma aptraipītā grēcinieka labā veiktais lielais darbs. Tas, kurš vienmēr runā tikai patiesību, paziņo, ka grēcinieks ir attaisnots. Kungs ticošajam pieskaita Kristus taisnību un Universa priekšā pasludina, ka tas tagad ir taisns. Viņš tā grēkus pārnes uz Jēzu, grēcinieku Pārstāvi, Vietnieku un Galvotāju. Ikvienas ticošas dvēseles netaisnību Viņš uzliek Kristum. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor. 5:21)
Kristus ir samaksājis par visas pasaules noziegumiem, un ikviens, kurš pie Dieva griežas ticībā, saņems Kristus taisnību, jo “Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, [393] dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1.Pēt. 2:24) Mūsu grēks ir izpirkts, paņemts prom un iemests jūras dziļumos. Nožēlojot, atgriežoties un ticot mēs atbrīvojamies no grēka un raugāmies uz Jēzu, mūsu taisnību. Viņš, būdams taisns, cieta par netaisniem.
Lai gan kā grēcinieki mēs visi atrodamies zem bauslības lāsta, tomēr Kristus ar savu paklausību apmierināja bauslību, un tagad nožēlojošajai dvēselei pieprasa savas taisnības nopelnu. Lai iegūtu Kristus taisnību, grēciniekam nepieciešams zināt, kas tā par nožēlu, kura izraisa tik radikālu pārmaiņu prātā, garā un rīcībā. Pārveidošanas darbam jāsākas sirdī, savu spēku atklājot ikkatrā cilvēciskās būtnes daļā; tomēr cilvēks pats nav spējīgs radīt tādu nožēlu. To var piedzīvot, vienīgi pateicoties Kristum, kurš “ir uzkāpis augstībā, cietumu pārvarējis un cilvēkiem dāvanas devis”.
Kas tad būtu jādara cilvēkam, kurš vēlas patiesi nožēlot savus pārkāpumus? – Tam nekavējoties jāgriežas pie Jēzus tieši tādam, kāds viņš ir. Viņam jāuzticas Kristus vārdu patiesumam un, paļaujoties uz šiem apsolījumiem, jālūdz, lai varētu to saņemt. Ja lūgšanu būs izraisījušas sirsnīgas ilgas, tad neviens nelūgs veltīgi. Kungs piepildīs to, ko ir teicis, un dos Svēto Garu, kas vadīs uz atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Cilvēks lūgs un paliks nomodā; tas atstās grēkus un savu patieso nostāju apliecinās ar neatlaidīgu cenšanos paklausīt Dieva likumiem. Viņš lūgšanu savienos ar ticību, ne tikai ticot bauslības priekšrakstiem, bet tiem arī paklausot. Viņš paziņos, ka šajā jautājumā stāv Kristus pusē. Viņš atteiksies no visiem ieradumiem un no tādas sabiedrības, kas tiecas sirdi vest prom no Dieva.
Tam, kurš vēlas kļūt par Dieva bērnu, jāatzīst patiesība, ka atgriešanās un piedošana ir iegūstama, vienīgi pateicoties Kristus salīdzinošajam upurim. Paļāvībā uz to grēciniekam savās pūlēs jāsavienojas ar viņa labā veikto darbu un ar nenogurstošām lūgšanām jāvēršas pie žēlastības troņa, lai dvēselē ienāktu Dieva atjaunojošais spēks. Kristus [394] piedod tikai tam, kurš nožēlo savus grēkus, bet to, kuram Viņš piedod, Jēzus pats vada uz grēku nožēlu. Sagādātā palīdzība ir pietiekoša, jo katras ticošas dvēseles kontā tiek ielikta Kristus mūžīgā taisnība. Nožēlojošajam, ticošajam grēciniekam ir sagādāts Debesu austuvēs pagatavots dārgs, nevainojams tērps, tā ka tas var izsaukties: “Es priecājos lielā priekā par to Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu.” (Jes. 61:10)
