(Rīta uzruna Betlkrīkā, Mičiganā, 1890. gada 29. janvārī; publicēta The Review and Herald, 1890. gada 18. februārī)
Mums jāapzinās laiks, kurā dzīvojam. Mēs to pat pa pusei neizprotam un pat pa pusei neizmantojam. Man dreb sirds, domājot, ar kādu ienaidnieku jāsastopas un cik slikti mēs esam sagatavoti šai cīņai. Man atkal un atkal ir rādītas Israēla bērnu likstas un viņu stāvoklis tieši pirms Kristus Pirmās nākšanas, ar to ainojot Dieva tautas piedzīvojumus pirms Kristus Otrās atnākšanas, – kā ienaidnieks pastāvīgi centās pārvaldīt jūdu prātu un kā šodien tas mēģina aptumšot Dieva kalpu izpratni, lai tie nespētu saskatīt dārgo patiesību.
Kad Kristus atnāca uz mūsu pasauli, sātans darīja visu iespējamo, lai apstrīdētu katru collu Viņa ceļā no silītes līdz Golgātai. Sātans bija apsūdzējis Dievu, ka Viņš no eņģeļiem prasot pašaizliedzību, ko pats nemaz nepazīstot, jo nemaz nevēloties uzupurēties citu labā. Tādu apsūdzību [407] tas izvirzīja pret Dievu jau Debesīs, un pēc tam, kad tika no turienes izraidīts, tas turpināja Kungu apvainot, ka viņš kalpošanai uzstādot tik stingras prasības, kādām pats nemaz nevēloties pakļauties. Kristus nāca šos melus atmaskot un atklāt Tēva raksturu. Mēs nevaram pat iedomāties, cik ļoti Viņš pazemojās, pieņemot mūsu dabu. Ne jau tāpēc, ka piederība cilvēcei būtu bijis negods, bet – ka Viņam, Debesu Majestātei, godības Ķēniņam, nācās nolaisties līdz maza bērna stāvoklim un mirstīgu cilvēku sāpēm un ciešanām. Viņš nepazemojās tikai līdz ievērojama cilvēka līmenim, kļūstot par turīgu, varenu vīru, bet, bagāts būdams, mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Tā Viņš pazemošanās takā gāja uz priekšu soli pa solim. Viņu vajāja no pilsētas uz pilsētu, jo cilvēki nevēlējās pieņemt pasaules Gaismu. Tie ar savu stāvokli jutās pilnīgi apmierināti.
Kristus bija devis dārgas patiesības pērles, bet ļaudis tās ieraka māņticības un maldu gružos. Viņš tiem piedāvāja dzīvības vārdus, bet tie nedzīvoja no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Viņš saprata, ka pasaule Dieva Vārdu vairs nespēj atrast, jo to bija apslēpušas cilvēku tradīcijas. Jēzus nāca, lai pasaulei dotu iespēju salīdzināt vērtības un noliktu patiesību tās īstajā vietā. Vienīgi Viņš spēja dot to, ko cilvēkiem nepieciešams zināt, lai varētu iegūt pestīšanu. Vienīgi Viņš šo atziņu varēja ielikt patiesības ietvarā, atbrīvot cilvēkus no maldiem, un parādīt to Debesu gaismā.
Sātans visiem spēkiem Kristum pretojās, jo vai tad viņš jau kopš krišanas nebija centies visdažādākos veidos gaismu parādīt kā tumsu un tumsai piešķirt gaismas izskatu? Kamēr Kristus pūlējās ļaudīm parādīt patiesību, lai tie tiktu glābti, sātans izlietoja jūdu vadoņus, piepildot tos ar naudu pret pasaules Glābēju. Tie nolēma darīt visu iespējamo, lai tikai mazinātu Kristus iespaidu uz tautu.
Ak, kā Jēzus ilgojās, kā Viņa sirds dega nepacietībā arī priesteriem atvērt patiesības lielās bagātības! Bet šo vīru domāšanas veids bija tik šablonisks, ka bija gandrīz [408] neiespējami atklāt tiem atziņas par Viņa valstību. Rakstus tie nelasīja pareizi. Jūdi gaidīja Mesijas nākšanu, bet domāja, ka Tam jāierodas ar tādu godību, kāda būs Otrās adventes laikā, un tāpēc, ka Jēzus nenāca kā varens Ķēniņš, tie Viņu pilnīgi noraidīja. Tomēr ne jau tikai slavas trūkuma dēļ ļaudis no Viņa atteicās. Tas notika arī tāpēc, ka Kristus bija skaidrības iemiesojums, bet viņi paši netīri. Visa Jēzus dzīve virs zemes bija nevainojami godīga, bet pagrimuma un ļaunuma vidū tāds raksturs neatbilda šo cilvēku ilgām, tāpēc tie Kristu zaimoja un nicināja. Viņa neaptraipītā dzīve apgaismoja cilvēku sirdis, atklājot tiem netaisnību visā tās riebīgumā.
Dieva Dēlam ik uz soļa uzbruka tumsas spēki. Pēc kristības Gars Viņu aizveda tuksnesī, kur Viņš četrdesmit dienas bija pakļauts kārdināšanām. Esmu saņēmusi vēstules, kurās apgalvots, ka Kristum nevar būt bijusi tāda pati daba kā cilvēkam, jo citādi Viņš šajās kārdināšanās būtu kritis. Bet, ja Viņam nav bijusi cilvēka daba, tad Viņš nevar būt mums par piemēru. Ja Jēzus nebija mūsu dabas līdzdalībnieks, tad Viņš nevarēja tikt kārdināts tāpat kā cilvēks. Ja Viņam nebija iespējams padoties kārdinājumam, tad Viņš nevar mums palīdzēt. Tāpēc tā ir svinīga īstenība, ka Kristus nāca, lai cīnītos kā cilvēks, cilvēka dabā. Viņa kārdināšana un uzvara norāda, ka cilvēcei jāatdarina šī Priekšzīme; cilvēkam jākļūst par dievišķās dabas līdzdalībnieku.
Dievišķā un cilvēciskā apvienojums Kristū
Kristū saplūda kopā dievišķais ar cilvēcisko. Dievišķais nepazeminājās līdz cilvēciskajam līmenim, tas palika savā vietā, bet cilvēciskais, savienots ar dievišķo, izturēja visnežēlīgāko kārdinājumu pārbaudi tuksnesī. Šīs pasaules lielkungs Kristum tuvojās pēc ilgstoša gavēņa, kad Viņš bija izsalcis, un ieteica pavēlēt akmeņiem kļūt par maizi. Cilvēces glābšanas plānā Dievs tā bija paredzējis, ka Kristum jāiepazīstas ar izsalkumu un nabadzību, ar ikkatru cilvēka pārdzīvojumu [409] līmeni. Jēzus kārdināšanām pretojās spēkā, kas pieejam arī cilvēkam. Viņš pieķērās Dieva tronim, un nav neviena vīrieša vai sievietes, kas ticībā Dievam nevarētu saņemt tādu pašu palīdzību. Cilvēks var kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieku; un nav tādas dvēseles, kura kārdināšanās un pārbaudījumos nedrīkstētu pieprasīt Debesu palīdzību. Kristus nāca piedāvāt savu spēku, lai ticīgais nekad nepaļautos tikai uz cilvēciskajām iespējām.
Tiem, kas vēlas uzvarēt, jāapkopo visi savas būtnes spēki, un tiem uz ceļiem lūgšanā jācīnās Kunga priekšā, lai saņemtu dievišķo spēku. Kristus nāca, lai kļūtu mums par priekšzīmi un parādītu, ka mēs varam būt dievišķās dabas līdzdalībnieki. Bet kā? – Izbēgot no posta, ko pasaulē rada iekāre. Sātans nespēja uzvarēt Jēzu. Tas neuzlika savu kāju Glābēja dvēselei. Tas neskāra galvu, bet tikai ievainoja papēdi. Kristus ar savi piemēru pierādīja, ka cilvēks var kļūt taisns. Tam var būt spēks stāties pretī ļaunumam, – spēks, ko nevar uzveikt ne zeme, ne nāve, ne elle; spēks, kas to noliek tur, kur tas var uzvarēt, kā Kristus uzvarēja. Ikvienā Zemes iemītniekā var savienoties dievišķais ar cilvēcisko.
Kristum bija uzdevums pasniegt patiesību Evaņģēlija ietvarā un atklāt priekšrakstus un principus, ko Viņš bija devis kritušajam cilvēkam. Katra doma bija Viņa paša. Viņam nevajadzēja aizņemties domas no kāda cita, jo Viņš bija visas patiesības Sākums. Viņš varēja paust praviešu un filozofu domas un saglabāt savu oriģinalitāti; jo visa gudrība nāca no Viņa. Viņš bija visas patiesības iniciators un avots. Viņš gāja visiem pa priekšu un ar savu mācību kļuva par visu gadsimtu garīgo Vadoni.
Tas bija Kristus, kurš runāja caur Melhisedeku, visaugstākā Dieva priesteri. Melhisedeks pats nebija Kristus; tas bija Tēva pārstāvis, kā Dieva balss pasaulē. Kristus ir runājis visās pagājušajās paaudzēs; Viņš ir vadījis savu tautu un bijis Pasaules Gaisma. Kad Kungs par patiesības pārstāvi [410] izvēlējās Ābrahāmu, Viņš to izveda no dzimtās zemes un pilnīgi nošķīra no radiem. Kungs vēlējās to veidot pēc sava parauga un pamācīt saskaņā ar savu plānu. Pasaules skolotāji neietekmēja šī vīra attīstību. Dievs viņu mācīja, kā pavēlēt saviem bērniem un savam namam pēc sevis sargāt Kunga ceļu, darīt taisnību un tiesu. Tieši tādu pašu darbu Dievs sagaida no mums. Viņš vēlas, lai mēs prastu vadīt savas ģimenes, uzraudzīt savus bērnus un pavēlēt savam namam sargāt Kunga ceļu.
Jānis aicināts sevišķam darbam
Jānis tika aicināts īpašam darbam, lai sagatavotu ceļu Kungam, lai nolīdzinātu Viņa takas. Kungs viņu nesūtīja praviešu un rabīnu skolās, bet no cilvēku sabiedrības aizveda tuksnesī, lai tur mācītos no dabas un no dabas Dieva. Kungs negribēja, ka to iespaidotu priesteri un tautas vadoņi. Viņš tika aicināts īpašam darbam. Kungs pats tam sniedza vēsti. Un vai viņš gāja pie priesteriem un tautas vadoņiem prasīt, vai drīkst to sludināt? – Nē, Dievs Jāni no tiem nošķīra, lai viņu neiespaidotu to gars un mācība. Viņš bija saucēja balss tuksnesī: “Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam! Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un, kas paugurains, lai top par klajumu, lai parādītos tā Kunga godība un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute tā ir runājusi.” (Jes. 40:3-5) Tā ir tieši tā vēsts, kas jāsludina mūsu ļaudīm; mēs esam tuvu laika beigām, tāpēc jānes vēsts: attīriet Kungam ceļu, novāciet akmeņus, paceliet ļaužu priekšā karogu! Cilvēki ir jāmodina, jo tagad nav laika runāt par mieru un drošību. Mēs tiekam aicināti: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” (Jes. 58:1)
Dieva godības gaisma spīdēja pār mūsu [411] Pārstāvi, un tas liecina, ka Dieva godība var būt arī pār mums. Ar savu cilvēcisko roku Jēzus ir aptvēris cilvēci, bet ar dievišķo roku pieķēries Bezgalīgā tronim, savienojot cilvēku ar Dievu un Zemi ar Debesīm.
Pār mums jānāk Dieva godības gaismai. Mums nepieciešams svēts svaidījums no augšienes. Cilvēks var būt ļoti inteliģents, augsti izglītots, bet, ja viņš nav pieķēries Israēla Dievam, tad ar to vien nepietiek, lai viņš spētu mācīt. Tas, kurš ir savienots ar Debesīm, darīs Kristus darbus. Ticībā Dievam viņš saņems spēku ietekmēt cilvēci. Viņš meklēs Israēla nama pazudušo avi. Ja dievišķais spēks nesavienojas ar cilvēciskajām pūlēm, tad es nedodu nenieka par to, ko spēj veikt visievērojamākais vīrs. Mūsu darbā nepieciešams Svētais Gars. Nekas mani nebiedē vairāk kā nesaskaņas starp brāļiem. Ja mēs nevaram satikties kā kristieši un laipni un uzmanīgi apskatīt apstrīdētos punktus, tad mums draud briesmas. Man gribētos bēgt no tiem, kas nespēj vaļsirdīgi pārrunāt to, ko māca Bībele.
