Tie, kas nespēj objektīvi pārbaudīt pierādījumus viedoklim, kas atšķiras no viņu uzskatiem, nav derīgi mācīt citus nevienā Dieva darba nozarē. Svētā Gara kristība ir tas, kas mums vajadzīgs. Bez tās mēs esam tikpat nesagatavoti iziet pasaulē kā mācekļi pēc sava Kunga krustā sišanas. Jēzus apzinājās viņu trūkumus un lika tiem palikt Jeruzālemē, līdz tie saņems spēku no augšienes. Katram skolotājam pašam jābūt skolniekam, lai viņa acis tiktu svaidītas saskatīt Dieva uz priekšu ejošās patiesības pierādījumus. Ja kāds vēlas sniegt gaismu citiem, tad Taisnības Saules stariem jāiespīd viņa paša sirdī.
Neviens nav spējīgs izskaidrot Rakstus bez Svētā Gara palīdzības. Bet, kas Dieva Vārdu uzņems ar pazemīgu, mācīties gatavu sirdi, tam blakus nostāsies Kunga eņģeļi un pārliecinās par patiesību. Kad pār jums dusēs Dieva Gars, tad, pārbaudot citu viedokli, neradīsies skaudība vai [412] greizsirdība, neparādīsies apsūdzošs, kritizējošs gars, ko sātans iedvesa jūdu vadoņos pret Kristu. Kā Jēzus sacīja Nikodēmam, tā es saku ikvienam no jums: “Tev jāpiedzimst no augšienes!” “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” (Jāņa 3:7,3) Lai spētu atšķirt patiesības svētās prasības, jums jāsaņem dievišķs svaidījums. Ja skolotājs nav arī skolnieks Kristus skolā, tad tas ir nederīgs mācīt citus.
Elenas G. Vaitas īpašais darbs
Mums vajadzētu sasniegt stāvokli, kad izgaistu visas nesaskaņas. Ja es domāju, ka man ir gaisma, tad es pildīšu savu pienākumu, to sniedzot tālāk. Pieņemsim, ka es vērstos pie citiem ar vēsti, kuru Kungs man būtu devis šiem ļaudīm, tomēr durvis var būt tā noslēgtas, ka gaisma nesasniedz cilvēkus, kuriem Dievs to sūta. Jēzum iejājot Jeruzālemē, “viss mācekļu pulks skaļā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā!” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” (Lūkas 19:37-40)
Jūdi centās apturēt Dieva Vārdā paredzētās vēsts sludināšanu, bet pravietojumam bija jāpiepildās. Kungs ir sacījis: “Redzi, Es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāks Kunga lielā un bijājamā diena.” (Mal. 4:5) Ja nu kāds ierodas Elijas garā un spēkā, tad, tam parādoties, ļaudis tomēr var teikt: “Tu esi pārāk dedzīgs, tu Rakstus neizskaidro pareizā veidā. Ļauj man tevi pamācīt, kā pasniegt šo vēsti!”
Daudzi ļaudis Dieva darbu nespēj atšķirt no tā, ko dara cilvēks. Man ir jāpasludina no Dieva saņemtā vēsts, un es jums saku: Ja jūs turpināsiet meklēt kļūdas un nodoties šķelšanās garam, tad patiesību tā arī nekad neizpratīsiet, jo Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, [413] bet jūs to tagad nespējat panest.” (Jāņa 16:12) Viņi nebija spējīgi novērtēt svēto un mūžīgo, tāpēc Jēzus solīja sūtīt Aizstāvi, kas tiem mācītu visas lietas un atgādinātu visu, ko Viņš tiem bija sacījis. Brāļi, mums nevajag paļauties uz cilvēku! “Nepaļaujieties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs, jo par ko gan tas turams.” (Jes. 2:22) Jums ar savu bezpalīdzīgo dvēseli jāpieķeras Jēzum. Mums nepieklājas dzert no avota ielejā, ja ir pieejams avots kalnos. Atstāsim šīs zemākās straumes un tieksimies pēc augstākām! Ja ir kāds patiesības punkts, kuru jūs nevarat saprast, kuram nespējat piekrist, tad pētiet Rakstus, salīdzinot tekstu ar tekstu, tādā veidā ar patiesības lāpstu jo dziļi rokot Dieva Vārdā! Jums sevi un savus uzskatus jānoliek uz Kunga altāra, atstājot visus iepriekš izdomātos priekšstatus un ļaujot Debesu Garam jūs vadīt visā patiesībā.
Mans brālis reiz sacīja, ka viņš par mūsu pamatmācībām nevēloties neko dzirdēt, jo baidījās, ka tās viņu varētu pārliecināt. Viņš negribēja apmeklēt kopīgās sanāksmes un uzklausīt paskaidrojumus, bet vēlāk atzina, ka jūtoties tikpat vainīgs, it kā to visu būtu dzirdējis. Dievs viņam bija devis izdevību iepazīties ar patiesību un par to arī prasīja atbildību. Starp mums ir daudzi, kas uz tagad iztirzātajām mācībām raugās ar aizspriedumiem. Tie nevēlas neko uzklausīt, negrib visu mierīgi izpētīt, bet, dzīvojot šajā tumsā, tomēr izvirza savus iebildumus. Viņi ar savu stāvokli ir pilnīgi apmierināti. “Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tavs kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl. 3:17-19)
Šī Rakstu vieta attiecas uz cilvēkiem, kas dzīvo [414] vēsts sludināšanas laikā, bet nevēlas to uzklausīt. Bet no kā iespējams noprast, ka neviens cits kā pats Kungs par savu patiesību ir devis svaigus pierādījumus, ieliekot to jaunā ietvarā, lai tā varētu sagatavot Viņam ceļu? Un kādus plānus jūs esat izstrādājuši, lai šī jaunā gaisma ieplūstu Dieva tautas aprindās? Varbūt jums ir kādi pierādījumi, ka Kungs tādu gaismu saviem bērniem nemaz nav sūtījis? Ir jānoliek pie malas visa pašapmierinātība, egoisms un lepošanās ar saviem uzskatiem. Mums jāzemojas pie Jēzus kājām un jāmācās no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Jēzus savus mācekļus nemācīja tā, kā rabīni savējos. Daudzi jūdi nāca un klausījās, kā Jēzus atklāja pestīšanas noslēpumus, bet tie nenāca mācīties; tie ieradās, lai kritizētu, lai censtos Viņu pieķert kādā pretrunā, ko varētu izlietot aizspriedumu radīšanai ļaudīs. Tie bija apmierināti ar savām zināšanām, bet Dieva bērniem ir jāspēj atšķirt patiesā Gana balsi. Vai šis nav ļoti piemērots laiks gavēnim un lūgšanām Dieva priekšā? Mums draud nesaskaņas un šķelšanās apstrīdētu atziņu dēļ, vai tādēļ nevajadzētu dvēseles pazemībā sirsnīgi meklēt Dievu, lai spētu saprast, kas ir patiesība?
Ejiet zem vīģes koka
Nātanaēls dzirdēja, ka Jānis, norādot uz Jēzu, sacīja: ”Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Tas paskatījās uz Viņu, bet pasaules Glābēja vienkāršās ārienes dēļ jutās vīlies. Vai tiešām šis trūcīgais, darba nogurdinātais cilvēks varēja būt Mesija? Jēzus bija strādnieks un dzīvoja kopā ar zemas kārtas ļaudīm, tāpēc Nātanaēls Viņu atstāja un devās prom. Tomēr par Jēzus raksturu tas noteiktu lēmumu vēl nepieņēma. Viņš nometās ceļos zem vīģes koka un lūdza, lai Dievs atklāj, vai šis vīrs ir īstais Mesija. Tur pie viņa atnāca Filips un paziņoja: “Mēs esam atraduši To, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nācaretes, Jāzepa dēlu.” Bet vārds “Nācarete” no jauna pamodināja neuzticību, un Nātanaēls iebilda: “Vai no Nācaretes var nākt kas labs?” Šo cilvēku mocīja aizspriedumi, bet Filips nemaz necentās pret tiem cīnīties, [415] tikai sacīja: “Nāc un redzi!” Kad Nātanaēls tuvojās Jēzum, Kungs sacīja: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” Nātanaēls jutās pārsteigts, tāpēc jautāja: “Kā Tu mani pazīsti?” Un Jēzus viņam atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, kad tu bijis zem vīģes koks, Es tevi redzēju.” (Jāņa 1:45-48)
Vai arī mums nebūtu labi locīt ceļus zem vīģes koka un lūgt, lai Dievs atklāj, kas ir patiesība? Vai Kungs neuzlūkotu mūs tāpat kā Nātanaēlu? Viņš tagad ticēja un izsaucās: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus atbildot sacīja: “Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:49-51)
Ja būsim vienoti ar Dievu, tad mēs tiešām to redzēsim. Kungs vēlas, lai mēs paļautos uz Viņu un ne uz cilvēkiem. Viņš grib mums dot jaunu sirdi; viņš ilgojas sniegt gaismas atklāsmes no Dieva troņa. Mums vajadzētu cīnīties pret visām grūtībām, bet vai tad, kad tiek likta priekšā kāda apstrīdēta atziņa, jums būtu jāiet pie cilvēkiem, lai uzzinātu viņu viedokli un atkarībā no tā pieņemtu savu lēmumu? – Nē, ejiet pie Dieva! Sakiet Viņam, kas jums nepieciešams; paņemiet Bībeli un meklējiet tajā tā kā pēc apslēptas mantas!
Mēs nerokam pietiekoši dziļi
Meklējot patiesību, mēs nerokam pietiekoši dziļi. Ikviena dvēsele, kas tic mūsu laika patiesībai, tiks vadīta apstākļos, kur tai nāksies atbildēt par savu cerību. Dieva ļaudis tiks aicināti stāties ķēniņu, lielkungu, valdnieku un pasaules ievērojamāko vīru priekšā, tāpēc tiem jābūt drošiem, ka viņi zina, kas ir patiesība. Tiem jābūt atgrieztiem ļaudīm. Kungs ar savu Svēto Garu jums vienā acumirklī var iemācīt vairāk, nekā jūs spētu uzzināt no pasaules visizglītotākajiem vīriem. Virs Zemes notiekošo cīņu vēro viss Universs. Un Dievs par bezgalīgu cenu ikvienam cilvēkam ir sagādājis izdevību [416] iepazīties un saprast, kas nepieciešams, lai izglābtos. Ak, cik ļoti eņģeļi vēlas redzēt, kuri būs tie, kas izmantos šo izdevību!
Kad Dieva ļaudīm tiek sniegta kāda vēsts, tiem nevajadzētu pret to sacelties, bet ņemt Bībeli un doto vēsti salīdzināt ar bauslību un liecību; ja tā šo pārbaudi neiztur, tad nav patiesa. Kungs vēlas paplašināt mūsu izpratnes spējas. Viņš ilgojas piešķirt savu žēlastību. Katru dienu mēs varam baudīt īpašu mielastu, jo Dievs mums spēj atvērt visas Debesu bagātības. Mums jābūt vienotiem ar Kristu, kā Viņš ir viens ar Tēvu, un Tēvs mūs mīlēs tā, kā mīl savu Dēlu. Mēs varam saņemt tādu pašu palīdzību, kādu saņēma Kristus; mums var būt spēks katram neparedzētam gadījumam, jo Dievs ies mums pa priekšu un apsargās no aizmugures. Viņš mūs piesegs no visām pusēm, un, kad mūs vedīs valdnieku un Zemes vareno priekšā, mums iepriekš nevajadzēs gudrot, kā izturēties un ko teikt. Dievs pats mūs vajadzības dienā pamācīs. Ak, kaut tikai mēs tagad, pirms mēģinām kļūt par citu skolotājiem, zemotos pie Jēzus kājām un mācītos no Viņa!
Bībele – mūsu ticības apliecība
Ja mēs Dieva Vārdu pētītu, saprastu un tam paklausītu, tad pasaulē tiktu atstarota spoža gaisma, un tā iegūtās un dzīvē īstenotās jaunās atziņas mūs cieši savienotu ar Jēzu. Bībelei un vienīgi Bībelei jābūt mūsu ticības apliecībai, mūsu vienīgajam vienojošajam spēkam, jo visi, kas zemojas šī Svētā Vārda priekšā, dzīvos savstarpējā saskaņā. Darbu nedrīkst pārvaldīt un kontrolēt mūsu pašu uzskati un domas. Cilvēks ir maldīgs, bet Dieva Vārds ir nemaldīgs. Lai savstarpējo strīdu vietā ļaudis paaugstina Kungu! Katrai pretestībai stāsimies pretī līdzīgi mūsu Meistaram, sakot: “Stāv rakstīts!” Pacelsim karogu ar uzrakstu: Bībele – mūsu ticības un dzīves noteicēja! – The Review and Herald, 1885. gada 15. decembrī.
