(Raksts publicēts The Review and Herald, 1890. gada 3. jūnijā)
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (Jāņa 1:1-9)
Man tiek jautāts: “Vai Jūs domājat, ka Kungam priekš mums kā tautas ir vēl lielāka gaisma?” – Es atbildu, ka Viņam ir gaisma, kas mums šķiet jauna, bet kura tomēr ir dārga, sena gaisma, kas atspīdējusi no patiesības Vārda. Mums ir tikai vāja atblāzma no tās gaismas stariem, kurai vēl jānāk. Mēs neizlietojam lielāko daļu no mums dotās gaismas un tāpēc [402] nevaram saņemt vēl lielāku gaismu; mēs nestaigājam pār mums jau izlietajā gaismā.
Mēs saucamies par Dieva bauslības ievērotājiem, bet neizprotam šīs bauslības principu ārkārtīgo plašumu; mēs neaptveram to svēto raksturu. Daudziem, kas prasa, lai tos atzīst par patiesības skolotājiem, nav reāla priekšstata, kā Dieva likumus iemācīt citiem, jo tiem pašiem nav dzīvību dodošas izpratnes par Kungu Jēzu Kristu.
Lasot par Luteru, Noksu un citiem ievērojamiem reformatoriem, mēs apbrīnojam šo uzticīgo Dieva kalpu spēku, rakstura stingrību un drosmi un ilgojamies pēc tā gara, kas iedvesmoja viņus. Mēs vēlamies uzzināt, no kāda avota dzerot, tie no vājiem cilvēkiem kļuva par stipriem vīriem. Lai gan Dievs viņus izlietoja savā darbā, tie tomēr nebija bez trūkumiem. Viņi bija maldīgi cilvēki un pieļāva lielas kļūdas. Mums būtu jācenšas atdarināt viņu tikumus, bet nevajadzētu šos cilvēkus pieņemt sev par mērauklu. Viņiem bija reti sastopami talanti reformācijas darba virzīšanai uz priekšu. Viņus ierosināja spēks, kas bija daudz augstāks par cilvēcisko, tāpēc jāpaaugstina un jāgodā nevis cilvēki, kurus Dievs izlietoja savā darbā, bet gan Kungs Jēzus, kas tiem piešķīra gaismu un spēku. Lai tie, kas mīl gaismu un taisnību, kas apbrīno šiem karognesējiem dāvātās iedzimtās spējas, slavē Dievu, visa labā Avotu.
Ja tiktu paziņots, ka tiek sūtīti eņģeli, lai cilvēkiem atklātu atziņu bagātības par Debesu lietām, ak, kāds satraukums izceltos kristīgajā pasaulē! Šos vēstnešus apņemtu Debesu atmosfēra, un cik dedzīgi daudzi uzklausītu no viņu lūpām nākošos vārdus! Cilvēki sarakstītu grāmatas, aicinot pievērst uzmanību eņģeļu vārdiem. Bet mūsu pasaulē ir bijusi par eņģeļiem augstāka Būtne. Pats Kungs bija ieradies atklāt Debesu gaismu. Viņš apliecināja, ka ir viens ar Tēvu, pilns žēlastības un patiesības, cilvēka miesu pieņēmis Dievs.
Kungs Jēzus, neredzamā Dieva attēls, atdeva savu dzīvību, lai glābtu bojā ejošo cilvēku, un, ak, [403] kādu gaismu, kādu spēku mēs saņemam līdz ar Viņu! Kristū mājo visa dievības pilnība cilvēka miesā. Kāds noslēpumu noslēpums! Prātam ir grūti aptvert Viņa varenību un paveikto glābšanas darbu. Lai nolīdzinātu cilvēka parādu, tika pacelts apkaunojošs krusts, Kristus rokas un kājas caurdūra naglas, nežēlīgs šķēps ietriecās Viņa miesā līdz sirdij. Dieva nevainīgais Jērs uznesa mūsu grēkus savā miesā pie koka; Viņš uzņēmās mūsu sāpes un ciešanas.
Neizsmeļams temats
Cilvēces glābšana ir visrūpīgākās apceres cienīgs, tomēr neizsmeļams temats. To nespēj aptvert pat visdziļākās domas, visdzīvākā iztēle. Kurš gan pētīšanas ceļā varētu izdibināt Dieva būtību? Lai arī gudrības un atziņu bagātības ir atvērtas visiem cilvēkiem, tomēr, pat ja tūkstoši visapdāvinātāko prātu visu savu laiku veltītu, lai mūsu priekšā vienmēr izceltu Jēzu, nepārtraukti mācoties, kā parādīt Viņa neizsakāmo pievilcību, šis temats arvien paliktu nepabeigts.
Lai arī lieli un talantīgi autori ir atklājuši brīnišķas patiesības un ļaudīm snieguši pieaugošu gaismu, tomēr vēl šodien mēs pārdomām varam atrast visai plašus atziņu laukus, jo cilvēces glābšanas darbs ir neaptverams. No gadsimta uz gadsimtu tas ir uzsvērts arvien vairāk, izceļot Kristus dzīvi, raksturu un salīdzinošajā upurī izteikto Dieva mīlestību, bet šis temats atpestīto prātus nodarbinās vēl visā mūžībā. Garajos nemirstīgās dzīves laikmetos šajā ziņā atkal un atkal atklāsies jaunas un krāšņas patiesības.
Ja Jēzus šodien būtu pie mums, tad Viņš sacītu tāpat kā kādreiz saviem mācekļiem: “Man vēl daudz kas jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest.” (Jāņa 16:12 – pēc Glika) Jēzus jau tad ilgojās tos iepazīstināt ar dziļām un dārgām atziņām, bet viņu pasaulīgums, viņu aprobežotā, nepilnīgā uztvere to neļāva izdarīt. No lielajām, brīnišķajām un svinīgajām patiesībām viņi tad vēl nebūtu guvuši nekādu labumu. Garīgās izaugsmes [404] trūkums aizslēdz durvis no Kristus nākošajiem spilgtajiem gaismas stariem. Mēs nekad nesasniegsim laiku, kad nevarētu saņemt vēl vairāk gaismas. Kristus izteicieniem vienmēr bija tālu sniedzoša nozīme. Tie, kas Viņa mācībās klausījās, turoties pie saviem personīgajiem uzskatiem, nespēja saprast Viņa vārdu jēgu. Jēzus bija visas patiesības sākums un Avots.
Vecā Derībā iekļautās varenās atziņas bija pārprastas un skaidrotas nepareizi, tāpēc Kristum tagad vajadzēja no jauna izklāstīt patiesību, ko nebija uztvēruši tie, kam tā tika dota. Pravieši saņemtās vēstis bija uzrakstījuši, bet to lielā garīgā vērtība ļaudīm palika apslēpta. Tie nesaskatīja patiesības nozīmi, un par izpratnes kūtrumu Jēzus norāja pat savus mācekļus. Arī viņi bija pazaudējuši daudzas dārgas mācības, jo neizprata Kristus vārdu garīgo jēgu. Bet Kungs apsolīja, ka nāks Aizstāvis, patiesības Gars, kas pazaudētos izteicienus atkal atsauks atmiņā. Viņš lika saprast, ka ir atstājis tiem vērtīgus patiesības dārgakmeņus, kurus tie tobrīd vēl nespēja pareizi novērtēt.
Dārgas pērles patiesības raktuvēs
Pēc Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās mācekļi izbrīnījušies un pārsteigti klausījās Viņa pamācībās, jo tās tiem šķita pilnīgi jaunas, bet Jēzus sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams. (..) Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.” (Lūkas 24:44,45) Patiesība pastāvīgi piedāvā un sniedz kaut ko jaunu visdažādāk attīstītiem prātiem. Visi, kas meklēs patiesības raktuvēs, tur vienmēr atradīs brīnišķas un dārgas pērles. Mēs ļoti ilgojamies, kaut visiem, kuri apgalvo, ka tic mūsu laika patiesībai, būtu skaidra izpratne par Bībeles vissvarīgākajām atziņām, it sevišķi tiem, kuri uzņemas šo patiesību mācīt citiem.
Tiem, kam nākas aizstāvēt Dieva likumus, ļoti nepieciešama liela Svētā Gara palīdzība. Ja [405] sludinātājiem trūkst lēnprātības, ja, sastopoties ar pretestību, viņi ātri iekaist, tad skaidri redzams, ka tiem vajadzīgs dievišķs apgaismojums. Darbojoties dvēseļu labā, ir jāatklāj Kristus laipnība. Patiesība, kas pasludināta Jēzū, uz neticīgo prātu atstās pavisam citu iespaidu nekā vienīgi sausa, strīdīga teorija.
Ja mēs darām vislabāko, lai patiesību parādītu tās satraucošajā raksturā, nostājoties pretī citu domām un uzskatiem, tad tie, kas turas pie maldiem, to iztulkos nepareizi, izmantos ļaunprātīgi un nevietā, lai tikai nostādītu apšaubāmā gaismā. Starp tiem, kuriem jūs nesat patiesību, būs tikai nedaudzi, kas nebūs dzēruši Bābeles vīnu. Tādiem to būs grūti uztvert, tāpēc visu patiesību nepieciešams pasniegt Jēzū.
Ļaudis, kas apliecina, ka mīl patiesību, līdzīgi lielajam Skolotājam, var atļauties būt lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. Kas, uzticīgi strādādami Dieva Vārda raktuvēs, patiesības dzīslās būs atklājuši dārgo rūdu, gadsimtiem ilgi neizprasto dievišķo noslēpumu, tie paaugstinās visas patiesības Avotu, Kungu Jēzu, atklājot savā raksturā ticības svētojošo spēku. Dvēseles iekšējā svētnīcā ir jāuzņem Jēzus un Viņa žēlastība. Tad Viņš būs redzams vārdos, lūgšanās, pamudinājumos un visā patiesības sludināšanā, jo tas ir garīgo sekmju lielais noslēpums.
Kad mūsu darbos tiek ieausts paša es, tad citiem nestā patiesība nevar padarīt svētāku, tīrāku un cēlāku mūsu pašu sirdi, un rezultātā atklājas, ka mēs neesam Meistara lietošanai derīgi trauki. Īstu sadraudzību ar Jēzu varam uzturēt vienīgi dedzīgās lūgšanās, un šī svētīgā savienība tad mūsu vārdiem un garam piešķir Kristus Gara smaržu. Nav tādas sirds, kurai nevajadzētu uzmanīties. Jēzus, dārgais Pestītājs, ir pavēlējis būt nomodā. Ne uz mirkli nedrīkst atslābt modrība pār paša es. Sirds ir jāsarga it sevišķi rūpīgi, jo no tās iziet dzīvība. Tāpat uzmaniet un savaldiet savas domas, lai jūs runājot negrēkotu! [406]
