Tas bija laimīgākais gads manā dzīvē. Sirds bija pilna priecīgu gaidu, bet es arī jutu lielu žēlumu un rūpes par tiem, kas bija mazdūšīgi un bez cerības Jēzū. Mēs vienojāmies kā tauta nopietnās lūgšanās pēc patiesiem piedzīvojumiem un nekļūdīgiem pierādījumiem, ka Dievs mūs pieņēmis.
Mums vajadzēja lielu pacietību, jo smējēju bija daudz. Mūs bieži sveicināja ar zobgalīgu atsaukšanos uz agrāko vilšanos: “Jūs vēl neesat uzbraukuši debesīs? Kad jūs tagad cerat pacelties?” Tādas un līdzīgas piezīmes izteica mūsu pasaulīgie paziņas un pat daži vārda kristieši, kas gan Bībeli pieņēma, bet nemācījās tās lielās un svarīgās patiesības. Viņu aklās acis likās redzam tikai neskaidru un tālu jēgu svinīgajā brīdinājumā: “Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās,” (Ap.d. 17:31) un apliecinājumā, ka svētie tiks sapulcināti kopā, lai gaisā sastaptu to Kungu.
Vispārpieņemtās baznīcas izlietoja katru līdzekli, lai aizkavētu izplatīties ticībai par Kristus drīzo nākšanu. Nekāda brīvība netika dota sapulcēs tiem, kas uzdrošinājās minēt Kristus drīzās nākšanas cerību. Viltus Jēzus mīlētāji ar nicināšanu atmeta vēsti, ka tas, kuru viņi sauca par labāko Draugu, drīz viņus apmeklēs. Viņus uztrauca un kaitināja tie, kas pasludināja Viņa nākšanu un priecājās drīz to skatīt godībā.
Katrs mirklis man likās ārkārtīgi svarīgs. Es jutu, ka mēs strādājam mūžībai un ka bezrūpīgie un vienaldzīgie atradās vislielākajās briesmās. Mana ticība [55] bija neaptumšota un es piemēroju sev dārgos Kristus apsolījumus. Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Es stipri ticēju, ka, ko vien lūgšu saskaņā ar Dieva prātu, tas noteikti man tiks dāvāts. Es pazemībā nokritu pie Jēzus kājām, ar Viņa gribu saskaņotu sirdi.
Es bieži apmeklēju ģimenes un sirsnīgi lūdzu kopā ar tiem, kurus māca bailes un bezcerība. Mana ticība bija tik stipra, ka es nekad ne uz brīdi nešaubījos, ka Dievs atbildēs manam lūgšanām un ar niecīgiem izņēmumiem Jēzus miers un svētlaime dusēja uz mums kā atbilde mūsu pazemīgajiem lūgumiem un izmisušo sirdis iepriecināja gaisma un cerība.
Čakli pārbaudot sirdis un pazemīgi nožēlojot, mēs lūgšanu pilni tuvojāmies gaidītajam laikam. Katru rītu mēs jutām, ka mūsu pirmais darbs ir iegūt pierādījumu, ka mūsu dzīve ir taisna Dieva priekšā. Mūsu intereses vienam par otru palielinājās. Mēs daudz lūdzām kopā un viens par otru. Mēs sapulcējāmies dārzos un birzīs, lai savienotos ar Dievu un upurētu Viņam savus lūgumus, daudz pilnīgāk izjuzdami Viņa klātbūtni, kad ap mums bija redzams Viņa darbs dabā. Pestīšanas prieks bija mums daudz nepieciešamāks par barību un dzērienu. Ja mākoņi aptumšoja mūsu prātu, mēs neiedrošinājāmies ne atpūsties, ne gulēt, līdz apziņa, ka Kungs mūs pieņēmis, tos nebija izklīdinājusi.
Mana veselība bija ļoti vāja, plaušas nopietni slimas un trūka balss. Dieva Gars bieži dusēja uz manis ar lielu spēku un mans trauslais ķermenis tikko varēja panest godību, kas pārpildīja manu dvēseli. Man šķita, ka es elpoju Debesu atmosfēru un priecājos cerībā drīz sastapt savu Pestītāju un dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnes gaismā.
Gaidošā Dieva tauta tuvojās stundai, kad viņi lētticīgi cerēja, ka, Pestītājam atnākot, viņu [56] prieks kļūs pilnīgs. Bet atkal laiks pagāja, neiezīmēts ar Jēzus atnākšanu. Bija grūti uzņemties dzīves rūpes, par kurām mēs domājām, ka tās noliktas uz mūžību. Tā bija rūgta vilšanās, kas nāca pār mazo ganāmpulku, kura ticība bija bijusi tik stipra un cerība tik augsta. Bet mēs bijām pārsteigti, ka jūtamies tik brīvi Kungā un Viņa spēks un žēlastība mūs uztur tik stiprus.
Iepriekšējā gada piedzīvojums tomēr atkārtojās lielākā apjomā. Ļoti daudzi atteicās no savas ticības. Daži, kas bija bijuši ļoti pārliecināti, bija tik dziļi ievainoti savā lepnumā, ka viņiem gribējās no pasaules aizbēgt. Līdzīgi Jonam viņi sūdzējās par Dievu un izvēlējās drīzāk nāvi nekā dzīvību. Tie, kas bija cēluši savu ticību uz citu pierādījumiem, bet ne uz Dieva Vārdu, bija gatavi tagad atkal mainīt savus uzskatus. Liekuļi, kas cerēja piekrāpt savu Kungu, kā arī paši sevi ar savu neīsto nožēlu un nodošanos, tagad jutās atbrīvoti no tuvojošajām briesmām un atklāti pretojās tam, ko nesen apliecināja mīlam.
Vājie un ļaunie apvienojās, paziņojot, ka tagad vairs nav ko baidīties vai gaidīt. Laiks bija pagājis, Kungs nebija nācis un pasaule paliks tāda pati gadu tūkstošus. Šis otrais lielais pārbaudījums atklāja nevērtīgas lapu kaudzes, kas bija ievilktas stiprajā adventes cerību straumē un kādu laiku nestas kopā ar patiesajiem ticīgajiem un nopietnajiem strādniekiem.
Mēs bijām vīlušies, bet nezaudējām cerību. Mēs nolēmām pacietīgi pakļauties šķīstīšanas procesam, ko Dievs uzskatīja par vajadzīgu, un pacietīgi gaidīt cerībā, ka Pestītājs atpestīs savus pārbaudītos un uzticīgos.
Mēs stipri ticējām, ka noteikto laiku pasludināšana bija no Dieva. Tā vadīja vīrus uz rūpīgu Bībeles pētīšanu, atklājot patiesības, kuras viņi nebija agrāk sapratuši. Dievs bija sūtījis Jonu, lai pasludinātu Ninives ielās, ka pēc 40 dienām Ninive tiks izpostīta, [57] bet Dievs pieņēma niniviešu pazemošanos un pagarināja viņu pārbaudes laiku. Tomēr vēsts, ko Jona nesa, bija Dieva sūtīta un Ninive tika pārbaudīta saskaņā ar Viņa gribu. Pasaule raudzījās uz mūsu cerību, kā uz maldīšanos un uz mūsu vilšanos, kā no tā izrietošu neveiksmi.
Pestītāja vārdi līdzībā par ļauno kalpu ļoti spēcīgi attiecas uz tiem, kas izsmej Cilvēka Dēla drīzo nākšanu: “Bet, ja tas ļaunais kalps savā sirdī sacīs: “Mans Kungs kavējas nākt,” un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt: tad tā paša kalpa Kungs nāks tāda dienā, kad šis negaida, un tāda stundā, ko šis nezina, un to satrieks un tam to algu dos ar tiem liekuļiem.” (Mat. 24:48-51*)
Mēs visur sastapām smējējus, par kuriem Pēteris sacīja, ka viņi nāks pēdējās dienās, staigādami pēc savām pašu kārībām un sacīdami: “Kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? jo no tā laika, kad tie tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. (2. Pēt. 3:4*) Bet tie, kas gaidīja Kunga atnākšanu, netika atstāti bez mierinājuma. Viņi bija ieguvuši vērtīgas zināšanas, pētot Rakstus. Pestīšanas plāns viņu saprašanai bija kļuvis skaidrāks. Katru dienu Svēto Rakstu lappusēs viņi atklāja jaunu skaistumu un brīnišķu harmoniju vijamies cauri visam, jo neviens vārds nebija veltīgs un viena Rakstu vieta izskaidroja otru.
Mūsu vilšanās nebija tik liela kā mācekļiem. Kad Cilvēka Dēls kā uzvarētājs iejāja Jeruzalemē, viņi sagaidīja, ka Viņu kronēs par ķēniņu. Ļaudis plūda no visa apgabala un sauca: “Ozianna Dāvida Dēlam!” Un, kad priesteri un vecaji lūdza Jēzum pūli apklusināt, Viņš sacīja, ka, “ja šie klusēs, tad akmeņi brēks” (Lūk. 19:40), jo pravietojumam jāpiepildās. Tomēr pēc dažām dienām mācekļi redzēja savu mīļoto Meistaru, kas kā viņi ticēja, valdīs uz Dāvida troņa, pakārtu pie briesmīgā krusta virs [58] izsmejošajiem un zobgalīgajiem farizeju galvām. Viņi bija vīlušies savās augstākajās cerībās un viņus ietvēra nāves tumsa. Tomēr Kristus bija uzticīgs saviem apsolījumiem. Mīlestības pilni bija padomi, kurus Viņš deva saviem ļaudīm – bagāts atalgojums uzticīgajiem un patiesajiem.
Br. Millers un citi viņa biedri domāja, ka svētnīcas šķīstīšana, par ko runāts Dan. 8:14., nozīmē zemes šķīstīšanu ar uguni, pirms tā kļūst svēto mājoklis. Tam vajadzēja notikt, Kristum atnākot; tāpēc mēs gaidījām šo notikumu 2300 dienu vai gadu beigās. Bet pēc vilšanās atkal atvērām Rakstus, lai tos pētītu rūpīgi, ar lūgšanām un nopietni pārdomājot, un atkal pēc neilga laika gaisma izlējās pār mūsu tumsu, šaubas un nedrošība izgaisa.
Tagad bija skaidrs, ka pravietojums Dan. 8:14 attiecas nevis uz zemes šķīstīšanu, bet uz mūsu Augstā Priestera noslēdzošo darbu Debesīs, salīdzināšanas nobeigumu un ļaužu sagatavošanu panest Viņa atnākšanas dienu.
