Neilgi pēc laika paiešanas 1844. gadā man tika dota pirmā atklāsme. Es apmeklēju mīļu māsu Kristū, kuras sirds bija saistīta ar manējo. Piecas no mums, visas sievietes, bijām klusi zemojušās pie ģimenes altāra. Kamēr mēs lūdzām, pār mani nāca tāds Dieva spēks, kādu es iepriekš nekad nebiju sajutusi. Šķita, ka esmu gaismas apņemta un paceļos augstāk un augstāk no zemes. Es pagriezos, cenšoties pasaulē ieraudzīt adventes ļaudis, bet nevarēju tos atrast. Tad kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz un skaties [59] augstāk.” Tad es pacēlu savas acis un ieraudzīju taisnu un šauru taku, paceltu augstu pār pasauli. Pa šo taku adventes ļaudis ceļoja uz pilsētu. Aiz tiem ceļa sākumā bija spoža gaisma un eņģelis man teica, ka tas ir pusnakts sauciens. Šī gaisma apmirdzēja viņu taku, lai viņu kājas nekluptu. Jēzus pats gāja savu ļaužu priekšā un tos vadīja. Tik ilgi, kamēr viņi turēja savas acis vērstas uz Viņu, viņi bija drošīb. Bet drīz daži nogura un sacīja, ka līdz pilsētai vēl tālu un ka viņi esot gaidījuši, ka ceļš būs ātrāks. Tad Jēzus iedrošināja viņus, paceļot savu godības pilno labo roku, no kuras nāca gaisma, kas viļņoja pār adventes grupu. Viņi izsaucās: “Aleluja!” Citi pārsteidzīgi noliedza gaismu aiz viņiem un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas viņus izvedis tik tālu. Gaisma aiz viņiem izdzisa, atstājot viņu kājas pilnīgā tumsā un viņi klupa un pazaudēja no redzesloka mērķi – Jēzu un nokrita no takas lejā – tumšajā, ļaunajā pasaulē.
Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudz ūdeņiem, kas paziņoja Jēzus nākšanas dienu un stundu. 144000 dzīvie svētie, pazina un saprata balsi, kamēr ļaunie domāja, ka tas ir pērkons un zemestrīce. Kad Dievs paziņoja laiku, viņš izlēja pār mums Svēto Garu un mūsu sejas iemirdzējās un spīdēja Dieva godībā kā Mozum, kad viņš nonāca no Sinaja kalna.
144000 visi bija apzīmogoti un pilnīgi vienoti. Uz viņu pierēm bija Dieva un Jaunās Jeruzalemes vārds un godības pilna zvaigzne saturēja Jēzus jauno vārdu. Mūsu laimīgais, svētais stāvoklis ļaunos saniknoja un viņi steidzās mums varmācīgi pielikt rokas, lai iemestu cietumā. Kad mēs Kunga vārdā izstiepām rokas uz priekšu, viņi bezpalīdzīgi nokrita zemē. Tad sātana draudze zināja, ka Dievs mūs bija mīlējis, ka varējām mazgāt viens otra kājas un sveicināt brāļus ar svētu skūpstu, un viņi pielūdza pie mūsu kājām. [60]
Drīz mūsu acis pievērsās austrumiem, jo parādījās mazs, tumšs mākonis, apmēram uz pusi tik liels kā vīra plauksta. To mēs visi pazinām kā Cilvēka Dēla zīmi. Svinīgā klusumā mēs skatījāmies uz tuvojošos mākoni, kas kļuva gaišāks un godības pilns, līdz tas kļuva par lielu, baltu mākoni. Pamats šķita līdzīgs ugunij. Pāri padebesim bija varavīksne, kamēr ap to bija desmiti tūkstoši eņģeļu, kas dziedāja vismīlīgākās dziesmas; un virs tā sēdēja Cilvēka Dēls. Viņa mati bija balti un cirtaini un nokārās uz Viņa pleciem. Viņa galvā bija daudz kroņi. Viņa kājas līdzinājās ugunij, labajā rokā bija ass sirpis, bet kreisajā – sudraba trompete. Viņa acis bija kā uguns liesmas, kas caurcaurēm pārmeklēja savus bērnus.
Tad visu sejas nobālēja un tos, kas Dievu bija atmetuši, apņēma tumsa. Tad mēs visi izsaucāmies: “Kas spēs pastāvēt? Vai manas drēbes ir bez traipa?” Eņģeļi mitējās dziedāt un iestājās godbijību iedvesošs klusums, kad runāja Jēzus: “Tie, kam tīras rokas un šķīstas sirdis, spēs pastāvēt. Mana žēlastība ir jums pietiekoša.” Tad mūsu sejas staroja un prieks pildīja katru sirdi. Un eņģeļi ieskandināja augstāko toni un dziedāja atkal, kamēr mākonis tuvojās zemei. Atskanēja Viņa sudraba trompete un Jēzus nonāca padebesī, ietīts uguns liesmās. Viņš skatījās uz gulošo svēto kapiem, tad pacēla savas acis un rokas pret Debesīm un sauca: “Uzmostieties! Uzmostieties! Uzmostieties jūs, kas guļat pīšļos, un celieties augšā.” Tad notika varena zemestrīce. Kapi atvērās un mirušie iznāca, tērpti nemirstībā. 144000 sauca: “Aleluja!” kad viņi pazina savus draugus, kurus nāve viņiem bija atrāvusi. Tajā pašā brīdī mēs tikām pārvērsti un pacēlāmies kopā ar viņiem, lai sastaptu Kungu gaisā.
Mēs visi kopā nonācām uz padebeša un septiņās dienās cēlāmies līdz Kristāla jūrai. [61] Tur Jēzus atnesa vainagus un Pats ar Savām rokām uzlika tos uz mūsu galvām. Viņš mums iedeva zelta arfas un uzvaras palmas. Šeit pie Kristāla jūras 144000 stāvēja pilnīgā četrstūrī. Dažiem bija ļoti spoži vainagi, citiem nebija tik spoži. Daži vainagi likās ar zvaigznēm kā nosēti, kamēr citiem bija tikai dažas. Visi ar saviem vainagiem bija pilnīgi apmierināti. Visi bija tērpti brīnišķā baltā tērpā, kas viņus apņēma no pleciem līdz pēdām. Ejot pāri Kristāla jūrai uz pilsētas vārtiem, mums visapkārt bija eņģeļi. Jēzus pacēla savu vareno, spēcīgo roku, satvēra mirdzošajās eņģēs atbalstošos pērļu vārtus, un tos atdarīdams, sacīja: “Jūs savas drēbes esat mazgājuši Manās asinīs, nelokāmi stāvējuši par Manu patiesību. Ienāciet!” Mēs visi iegājām un jutām, ka mums uz to ir pilnīgas tiesības.
Pilsētas vidū redzējām Dzīvības koku un Dieva troni. No troņa plūda dzidra upe, un upes abās pusē bija Dzīvības koks. Katrā upes pusē bija tā stumbrs no tīra caurspīdīga zelta. Sākumā es domāju, ka redzu divus kokus, bet skatījos atkal un redzēju, ka tie virsotnē bija savienoti vienā kokā. Dzīvības koks auga abās upes pusēs. Tā zari noliecās līdz vietai, kur mēs stāvējām un tā augļi, izskatījās kā zelts, kas jaukts ar sudrabu, bija brīnišķīgi.
Mēs visi pagājām zem koka un apsēdāmies, lai raudzītos uz krāšņumu. Tad br. Fičs un Stokmanis, kas bija sludinājuši valstības evaņģēliju un kurus Dievs bija licis kapā, lai izglābtu, nāca pie mums un jautāja, ko mēs esam piedzīvojuši, kamēr viņi dusēja. Mēs mēģinājām atsaukt atmiņā mūsu lielākos pārbaudījumus, bet tie likās tik niecīgi, salīdzinot ar tālu pārsniedzošo, mūžīgo dzīvību, kas bija ap mums, ka mēs nespējām par tiem runāt. Mēs visi izsaucāmies: “Aleluja! Debesis ir diezgan viegli sasniedzamas,” un mēs aizskārām mūsu zelta kokles, liekot skanēt Debesu plašumam.
