Man rādīja, ka tagad darbs būs sekmīgāks tur, kur jau nedaudz cilvēku ir atmodušies, nekā pilnīgi jaunos laukos. Izņēmums var būt, ja jaunajos laukos ir pavērušās ļoti labas iespējas. Nedaudz patiesi ticīgu cilvēku dažādās mazās pilsētiņās atstās iespaidu un izsauks interesi par viņu ticību; un, ja viņu dzīve būs priekšzīmīga, tad viņu gaisma spīdēs un viņu iespaids būs savācošs. Bez tam man vēl rādīja vietas, kur patiesība nav pasludināta un kuras vajadzētu drīzumā apmeklēt. Tomēr lielais tagad darāmais darbs ir Dieva ļaužu pamodināšana, lai tie iesaistītos darbā un izplatītu svētu iespaidu. Viņiem vajadzētu piedalīties strādnieku darbā. Ar gudrību, uzmanību un mīlestību viņiem vajadzētu strādāt savu kaimiņu un draugu glābšanā. Ir atklātas pārāk tālu stāvošu cilvēku jūtas. Krusts nav pareizi satverts un nav nests tā, kā to vajadzētu darīt. Visiem vajadzētu just, ka viņi ir savu brāļu sargi, ka viņi lielā mērā ir atbildīgi par dvēselēm, kas atrodas viņu tuvumā. Brāļi maldās, ja visu šo darbu atstāj sludinātājiem. Pļauja ir liela un strādnieku maz. Kam ir laba slava un kuru dzīve saskan ar viņu ticību, tie var būt strādnieki. Viņi var sarunāties ar citiem un tos pārliecināt par [369] patiesības svarīgumu. Viņiem nav jāgaida uz sludinātājiem un nav jāatstāj neizpildīts vienkāršais pienākums, kuru veikt viņiem ir uzticējis Dievs.
Daži mūsu sludinātāji pavisam maz ir noskaņoti uzņemties Dieva darba nastas un strādāt ar tādu pat nesavtību, kāda iezīmēja mūsu dievišķā Kunga dzīvi. Draudzes, kā vispārējs likums, ir vairāk gājušas uz priekšu nekā daži sludinātāji. Tās ticējušas liecībām, kuras Dievam ir paticis dot, un ir rīkojušās ar tām saskaņā, kamēr daži sludinātāji atrodas tālu aizmugurē. Viņi gan apliecina ticību sniegtajām liecībām, un daži nodara ļaunumu, padarot tās par dzelzs likumu cilvēkiem, kuriem attiecībā uz liecībām nav nekādu piedzīvojumu, kamēr paši savu dzīvi ar tām nesaskaņo. Viņi ir atkārtojuši liecības, kuras paši nemaz nav ņēmuši vērā. Šādu cilvēku rīcība nav konsekventa.
Dieva ļaudis vispārīgi izjūt kopēju interesi par patiesības izplatīšanu. Viņi priecīgi un devīgi atbalsta tos, kas strādā ar vārdu un priekšrakstiem. Un es redzēju, ka tiem cilvēkiem, kuriem uzlikta atbildība par līdzekļu sadalīšanu, pienākas raudzīties, lai draudzes devīgi dotos līdzekļus neizšķiestu. Daži no šiem devīgajiem brāļiem gadiem ilgi ir strādājuši ar iedragātu nervu sistēmu un miesas veselību, kam par cēloni ir pārmērīgais darbs pagātnē, cenšoties iegūt īpašumus. Un tagad, kad viņi labprāt atdod daļu savas mantas, kas viņiem ir maksājuši tik dārgi, tad tiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, pienākas parādīt vismaz šiem brāļiem līdzīgu centību un pašuzupurēšanos savā darbā.
Dieva kalpiem jāiziet brīviem. Viņiem jāzina, kam viņi uzticas. Kristū ir spēks, un Viņa pestīšana dara viņus par brīviem cilvēkiem. Ja viņi nav brīvi Kristū, tad tie nevar uzcelt Viņa draudzi un mantot dvēseles. Vai Dievs izsūtīs darbā cilvēku, lai viņš glābtu dvēseles no sātana valgiem, ja viņa paša kājas ir sapinušās tīklos? Dieva kalpiem nav jāšaubās. Ja viņu pašu kājas slīd, [370] kā lai viņi saka uz tiem, kam drebošas sirdis: “Esiet stipri!”? Dievs grib, lai Viņa kalpi paceltu nogurušās rokas un stiprinātu šaubīgos. Kas nav sagatavoti šim darbam, tiem būtu bijis labāk, ja viņi strādātu paši pie sevis un lūgtu, līdz saņemtu spēku no augšienes.
Dievam nepatīk, ka dažiem Viņa kalpiem trūkst pašaizliedzības. Tie nav uzņēmušies darba nastu. Liekas, ka viņi atrodas nāvei līdzīgā sastingumā. Dieva eņģeļi stāv pārsteigti un apkaunoti, redzot šo pašaizliedzības un neatlaidības trūkumu. Kamēr mūsu pestīšanas Autors strādāja un cieta mūsu labā, Viņš aizliedza sevi, un visa Viņa dzīve bija nepārtrauktu pūļu un trūkuma pilna. Viņš varēja savas dienas virs zemes pavadīt ērtībās un pārpilnībā un baudīt šīs dzīves priekus. Viņš tomēr nedomāja par savām ērtībām. Viņš dzīvoja, lai darītu labu citiem. Viņš cieta, lai glābtu citus no ciešanām. Viņš izturēja līdz galam un pabeidza Viņam uzticēto darbu. Visu to Viņš darīja, lai glābtu mūs no bojā ejas. Un tagad vai var būt, ka mēs, tik lielas mīlestības necienīgi priekšmeti, šajā dzīvē meklēsim labāku daļu par to, kādu saņēma mūsu Kungs? Katrā dzīves brīdī mēs esam baudījuši Viņa lielās mīlestības svētības, un tieši tāpēc mēs nevaram pilnībā aptvert tos nezināšanas un posta dziļumus, no kuriem mēs esam izglābti. Vai mēs varam pacelt savas acis uz Viņu, kuru caururba mūsu grēki, un nebūt ar mieru kopā ar Viņu dzert rūgto pazemojumu un bēdu kausu? Vai varam skatīties uz krustā sisto Kristu un vēlēties ieiet Viņa valstībā pa kādu citu ceļu, bet ne caur daudz bēdām?
Sludinātāji visi nav nodevušies Dieva darbam tā kā Dievs no viņiem prasa. Dažiem ir licies, ka sludinātāja liktenis ir smags, tāpēc ka viņiem ir bijis jādzīvo šķirtiem no ģimenes. Viņi aizmirst, ka kādreiz darbs bija smagāks nekā tagad. Kādreiz šai lietai bija tikai nedaudz draugu. Viņi aizmirst tos, kuriem Dievs bija uzlicis darba nastu pagātnē. Tad pēc ilgas strādāšanas patiesību [371] pieņēma tikai nedaudzi. Dieva izredzētie kalpi raudāja un lūdza pēc skaidrākas patiesības izpratnes un panesa trūkumu un daudz aizliedzās, lai tikai nestu patiesību citiem. Soli pa solim viņi gāja uz priekšu, par cik Dieva aizgādība viņiem pavēra ceļu. Viņi nedomāja par savām ērtībām, kā arī neizvairījās no grūtībām. Caur šiem vīriem Dievs sagatavoja ceļu un padarīja patiesību skaidru katra godīgi domājoša cilvēka izpratnei. To sludinātāju rokām viss tika sagatavots, kas pēc tam satvēra patiesību, tomēr daži no viņiem nav uzņēmušies darba nastu. Viņi meklē vieglāku likteni, stāvokli kur nav tik daudz jāaizliedzas. Šī zeme nav dusas vieta kristietim un vēl mazāk Dieva izredzētajiem kalpiem. Viņi aizmirst ka Kristus atstāja savas bagātības un savu godību Debesīs un nāca uz zemi, lai mirtu, un ka Viņš mums pavēlējis mīlēt vienam otru, kā Viņš mūs mīlējis. Viņi aizmirst tos, kuru pasaule nebija vērta, kas gāja apkārt avju un kazu ādās un tika apbēdināti un mocīti.
Man rādīja valdiešus un viņu ciešanas ticības dēļ. Viņi saprātīgi pētīja Dieva vārdu un dzīvoja atbilstoši uz viņiem spīdošajai gaismai. Viņus vajāja un padzina no mājām, atņēma smagā darbā iegūto mantu, un viņu mājas nodedzināja. Viņi bēga kalnos un tur panesa neticamas grūtības. Viņi cieta izsalkumu, nogurumu, aukstumu un kailumu. Vienīgais tērps, kas daudziem bija pieejams, bija dzīvnieku ādas. Tomēr šie izklīdinātie bezpajumtnieki bija gatavi sapulcēties, lai kopīgi dziedātu un slavētu Dievu, ka atrasti par cienīgiem ciest Kristus Vārda dēļ. Viņi iedrošināja un iepriecināja viens otru un bija pateicīgi pat par savām nožēlojamām patvēruma vietām. Daudzi no viņu bērniem saslima un mira aukstuma un izsalkuma dēļ, tomēr vecākiem ne uz brīdi neienāca prātā doma par atteikšanos no savas ticības. Viņi vērtēja Dieva mīlestību un Viņa labvēlību tālu pāri zemes [372] dzīves ērtībām un pasaulīgām bagātībām. Viņi saņēma mierinājumu no Dieva, un ar patīkamām nojautām viņi raudzījās uz priekšu uz atalgojošo apbalvojumu.
Vēl man rādīja Mārtiņu Luteru, kuru Dievs pamodināja sevišķa darba veikšanai. Cik dārgas viņam bija Dieva Vārdā atklātās patiesības! Viņa gars karsti slāpa pēc kaut kā droša, uz kā celt savu cerību, ka Dievs ir viņa Tēvs un Debesis viņa mājas. Jaunā un dārgā gaisma, kas uzausa pār viņu no Dieva Vārda, viņam bija nenovērtējami dārga, un viņš domāja, ka, to pasludinot, viņš varēs pārliecināt pasauli. Viņš nostājās pret kritušās baznīcas dusmām un stiprināja tos, kas līdz ar viņu baudīja bagātās patiesības, kuras atradās Dieva Vārdā. Luters bija Dieva izredzēts darba rīks pāvestības baznīcai noraut tās liekulības tērpu un parādīt tās samaitātību. Viņš dedzīgi pacēla savu balsi un Svētā Gara spēkā skaļi pasludināja un norāja ļaužu vadoņiem piemītošos grēkus. Izdeva pavēli viņu nonāvēt tur, kur viņš būtu atrodams; likās, ka viņš ir atstāts māņticīgās tautas žēlastībai, kas paklausīja Romas baznīcas galvai. Bet viņš nevērtēja savu dzīvību dārgu. Luters zināja, ka nekur viņš nebija drošs, tomēr viņš nedrebēja. Gaisma, kuru viņš redzēja un kuru viņš baudīja, priekš viņa bija dzīvība un vērtīgāka par visām zemes bagātībām. Viņš zināja, ka pasaulīgā manta zudīs; bet bagātās patiesības, kas bija atvērušās viņa saprašanai, kas darīja savu darbu pie viņa sirds, tās dzīvos, un, ja tām paklausīs, tad šīs patiesības vadīs viņu pie nemirstības.
Izsaukts uz Augsburgu atbildēt par savu ticību, viņš šim aicinājumam paklausīja. Šis vientulīgais vīrs, kas pār sevi bija izsaucis priesteru un ļaužu dusmas, tika apsūdzēts to priekšā, kuri lika drebēt pasaulei, – lēnprātīgu jēru aplenca nikni lauvas. Bet viņš bezbailīgi cēlās Kristus un patiesības dēļ un ar svētu daiļrunību, ko var dot vienīgi patiesība, izklāstīja savas ticības pamatus. Dažādiem līdzekļiem viņa ienaidnieki centās apklusināt drošo patiesības aizstāvi. No sākuma tie [373] viņam glaimoja un solīja paaugstināšanu un godu. Bet dzīvībai un godam Lutera acīs nebija vērtības, ja to vajadzēja pirkt ar patiesības upurēšanu. Dieva Vārds arvien spožāk un skaidrāk apmirdzēja viņa saprātu, ļaujot viņam vēl dzīvāk izprast pāvestības maldus, samaitātību un liekulību. Tad viņa ienaidnieki centās viņu iebiedēt un spieda viņu atteikties no savas ticības, bet viņš drosmīgi aizstāvēja patiesību. Ja Dievs to prasītu, viņš par savu ticību bija gatavs mirt, bet atteikties no tās – nekad. Dievs pasargāja viņa dzīvību. Viņš pavēlēja eņģeļiem viņu pavadīt un novirzīt ienaidnieku niknās dusmas, izjaukt viņu nodomus un izvadīt Luteru neskārtu cauri cīņu vētrai.
