[62] Es atstāstīju šo atklāsmi ticīgajiem Portlendā, kas bija pilnīgi pārliecināti, ka to sniedzis Dievs. Kunga Gars pavadīja liecību un mūžības svinīgums dusēja uz mums. Mani pildīja neizsakāma godbijība, ka Dievs mani, tik jaunu un nespēcīgu, izvēlējies par rīku, lai dotu gaismu Saviem ļaudīm. Kamēr atrados zem Dieva spēka, mani pildīja prieks, jo likās, ka atrodos Debesu brīnišķīgajos pagalmos, kur visapkārt ir svētie eņģeļi, kur valda miers un prieks. Atmosties mirstīgās dzīves īstenībai man nozīmēja bēdīgu un rūgtu pārmaiņu.
Otrajā atklāsmē, kas drīz sekoja pirmajai, man rādīja priekšā stāvošos pārbaudījumus un pienākumu iet un stāstīt citiem, ko Dievs man atklājis. Man rādīja, ka manam darbam ļoti pretosies un ka manu sirdi plosīs bailes, bet ka Dieva žēlastība būs pietiekama, lai mani vienmēr uzturētu. Mācības no šīs atklāsmes mani ļoti satrauca, jo tās norādīja manu pienākumu iet ļaudīs un pasludināt patiesību.
Mana veselība bija tik vāja, ka mana miesa bija pastāvīgās ciešanās, un spriežot pēc ārienes, man bija atlicis tikai īss laiks ko dzīvot. Es biju septiņpadsmit gadus veca, maza un trausla, nepieradusi pie sabiedrības, pēc dabas tik kautra un atturīga, ka man bija mokoši sastapt svešiniekus. Es kādas dienas līdz pat vēlai naktij nopietni lūdzu, lai šo nastu man noņemtu un uzliktu kādam citam spējīgākam. Bet pienākuma gaisma nemainījās un eņģeļa vārdi pastāvīgi skanēja manās ausīs: “Dari citiem zināmu, ko es tev esmu atklājis.”
[63] Es nevarēju samierināties iziet pasaulē un baidījos sastapt tās izsmieklu un pretestību. Man bija maz pašpaļāvības. Līdz šim, kad Kunga Gars mani bija pārliecinājis par pienākumu, es biju pacēlusies sev pāri, aizmirsdama visas bailes un kautrību, domājot par Jēzus mīlestību un brīnišķīgo darbu, ko Viņš darījis priekš manis. Pastāvīgā pārliecība, ka es pildu savu pienākumu un paklausu Kunga gribai, deva man pašpaļāvību, kas mani pārsteidza. Tādās reizēs es jutos labprātīga darīt vai ciest visu, lai palīdzētu citiem iegūt Jēzus mieru un gaismu.
Bet tagad uzticēto darbu man likās neiespējami veikt, pieņemt to šķita droša neveiksme. Tam sekojošie pārbaudījumi likās vairāk nekā spēju izturēt. Kā es, gados vēl bērns, varētu iet no vienas vietas uz otru, atklājot cilvēkiem svētās Dieva patiesības? Mana sirds sarāvās šausmās no šīs domas. Mans brālis Roberts, divus gadus vecāks par mani, nevarēja mani pavadīt, jo viņam bija vāja veselība un viņa kautrība bija lielāka par manējo. Nekas viņu nepiespiestu uz šādu soli. Tēvam bija jāapgādā ģimene un viņš nevarēja atstāt savu darbu, bet viņš man apgalvoja, ka ja Dievs mani aicinājis strādāt citās vietās, tad Viņš katrā ziņā pašķirs man ceļu. Bet šie iedrošinājuma vārdi manai izmisušajai sirdij sniedza maz mierinājuma. Taka manā priekšā likās nožogota ar grūtībām, kuras es nespēju uzvarēt.
Es ilgojos pēc nāves kā pēc atsvabinātājas no atbildības, kas gūlās uz mani. Saldais miers, kuru tik ilgi biju baudījusi, mani atstāja un izmisums atkal nospieda dvēseli. Visas manas lūgšanas likās veltīgas un ticība bija zudusi. Iepriecinošie, iedrošinošie un norājošie vārdi – visi man bija līdzīgi, jo es domāju, ka tikai Dievs mani var saprast, bet, ka Viņš mani ir atstājis. Ticīgie biedri Portlendā nezināja manu raizēšanos, kas mani ieveda šinī bezcerības stāvoklī, bet viņi redzēja, ka kaut kāda iemesla dēļ mans prāts bija nomākts. Viņi domāja, [64] ka es ar savu izturēšanos grēkoju, ņemot vērā laipno veidu, kādā Kungs pats man ir atklājies.
Es baidījos, ka Dievs pavisam no manis atņēmis Savu labvēlību. Kad pārdomāju gaismu, kas līdz šim bija svētījusi manu dvēseli, tā likās divreiz dārgāka salīdzinot ar tumsu, kas tagad mani apņēma. Mana tēva namā noturēja sapulces, bet manas ciešanas bija tik lielas, ka es tās kādu laiku neapmeklēju. Mana nasta kļuva arvien smagāka, līdz garīgās mokas likās nepanesamas.
Beidzot mani pārliecināja piedalīties kādā no sapulcēm mūsu mājās. Draudze īpaši lūdza par mani. Tēvs Pirsons, kurš manos agrākos piedzīvojumos bija apstrīdējis Dieva spēka atklāsmi uz mani, tagad nopietni lūdza par mani un deva man padomu pakļaut savu gribu Kunga gribai. Līdzīgi maigam tēvam viņš mani mēģināja mierināt un iedrošināt, liekot man ticēt, ka grēcinieku Draugs mani nav atstājis.
Es jutos pārāk vāja un izmisusi, lai sevišķi pūlētos sevis labā, bet mana sirds savienojās ar draugu lūgumiem. Es tagad maz raizējos par pasaules pretestību un jutos labprātīga nest katru upuri, lai tikai Dieva labvēlība atgrieztos pie manis. Kamēr par mani lūdza, biezā tumsa, kas mani apņēma, izklīda un pēkšņi pār mani nāca gaisma. Mans spēks tika atņemts. Likās, ka esmu eņģeļu klātbūtnē. Viena no šīm svētajām būtnēm atkal atkārtoja vārdus: “Dari to zināmu citiem, ko es tev atklāju!”
Mani ļoti nomāca bailes, ka paklausot pienākuma aicinājumam un rādot, ka esmu no Visaugstākā apveltīta ar parādībām un atklāsmēm priekš cilvēkiem, es varētu padoties grēcīgai sajūsmai un pacelties pāri stāvoklim, kuru man vajadzēja ieņemt un līdz ar to izsaukt pār sevi Dieva dusmas un zaudēt savu dvēseli. Es piedzīvoju vairākus šādus gadījumus, un mana sirds sarāvās no šī smagā pārbaudījuma.
[65] Es tagad lūdzu, ka ja man jāiet un jāstāsta, ko Kungs man rādījis, tad lai Viņš mani pasargā no nepareizas sevis paaugstināšanas. Eņģelis sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzklausītas un tiks atbildētas. Ja šis ļaunums, no kā Tu baidies, Tevi apdraudēs, tad Dieva roka tiks izstiepta, lai Tevi izglābtu. Ar sāpēm Viņš vilks Tevi pie sevis un pasargās tavu pazemību. Nes vēsti uzticīgi. Izturi līdz galam un Tu ēdīsi dzīvības koka augļus un dzersi no dzīvības upes.”
Kad atkal apzinājos zemes lietas, nodevu sevi Kungam, gatava izpildīt Viņa pavēles, lai kādas tās arī būtu. Kungs pavēra man ceļu iet kopā ar svaini pie māsām Portlendā, 30 jūdzes no mūsu mājām. Tur man bija izdevība liecināt.
Trīs mēnešus mans kakls un plaušas bija tik slimi, ka es varēju runāt tikai nedaudz un to pašu zemā un aizsmakušā balsī. Šādā stāvoklī es kādā no sapulcēm piecēlos un iesāku runāt čukstus. Tā es turpināju apmēram piecas minūtes. Tad sāpes un traucējošā sajūta rīklē un plaušās izzuda, mana balss kļuva skaidra un stipra, un es gandrīz divas stundas runāju pilnīgi brīvi un viegli. Vēsti beidzot, balss pazuda, līdz kamēr es atkal stāvēju ļaužu priekšā, un tad tika atkārtota tā pati atjaunošana. Jutos pastāvīgi pārliecināta, ka daru Dieva gribu un es redzēju ievērojamus rezultātus, kas pavadīja manas pūles.
Man labvēlīgi pavērās ceļš, lai ietu uz Menas austrumu daļu. Brālis V.Džordans brauca darīšanās uz Oringtonu, māsa viņu pavadīja un mani uzaicināja iet viņiem līdzi. Tā, kā es biju apsolījusi Kungam iet pa ceļu, ko Viņš man pavērs es neuzdrošinājos atteikt. Oringtonā es sastapos ar Džeimsu Vaitu. Viņš bija pazīstams maniem draugiem un arī pats iesaistījās pestīšanas darbā.
Dieva Gars pavadīja vēsti, ko es nesu. Sirdis tika iepriecinātas patiesībā un izmisušie tika [66] uzmundrināti un iedrošināti atjaunot savu ticību. Gerlandē no visām malām sapulcējās liels skaits, lai dzirdētu manu vēsti. Bet mana sirds bija ļoti smaga. Es tikko biju saņēmusi vēstuli no mātes, kura mani lūdza atgriezties mājās, jo par mani esot izplatījušās nepatiesas ziņas. Tas bija negaidīts sitiens. Manu vārdu nekad nebija skārusi kāda apkaunojoša ēna un man mana labā slava bija ļoti dārga. Es arī skumu, ka mātei jācieš manis dēļ. Viņas sirds bija saistīta pie bērniem un viņa bija ļoti jūtīga attiecībā uz tiem. Ja būtu kāda izdevība, es nekavējoties dotos mājās, bet tas bija neiespējami.
Manas bēdas bija tik lielas, ka es jutos pārāk nospiesta, lai tajā vakarā runātu. Mani draugi mudināja mani uzticēties Kungam un noslēgumā brāļi lūdza par mani. Drīz Kunga svētības dusēja uz manis un tovakar es ļoti brīvi liecināju. Likās, ka eņģelis stāv man blakus, lai mani stiprinātu. Godības un uzvaras saucieni pacēlās no šīs mājas, un starp mums bija jūtama Jēzus klātbūtne.
Es biju aicināta pretoties dažu ceļiem, kas ar savu fanātismu apkaunoja Dieva lietu. Šie fanātiķi, likās domāja, ka reliģija pastāv lielā uzbudinājumā un troksnī. Viņi runāja tādā veidā, kas aizkaitināja neticīgos un lika tiem naidīgi iztvert viņus un viņu mācības. Pēc tam viņi priecājās, ka cieš vajāšanas. Neticīgie nespēja saskatīt konsekvenci viņu rīcībā. Dažās vietās brāļiem neļāva sapulcēties. Nevainīgie cieta kopā ar vainīgajiem. Bieži šinī laikā mana sirds bija smaga un bēdīga. Likās nežēlīgi, ka Kristus lietai jācieš no šiem neprātīgiem vīriem. Viņi ne vien izpostīja savas dvēseles, bet uzlika Kunga darbam kauna traipu, ko nevarēja tik viegli noņemt. Sātanam tas patika. Patiesības nonākšana [67] nesvētotu vīru rokās atbilda viņa plāniem. Viņi patiesību sajauca ar maldiem un tad visu kopā samina dubļos. Gavilēdams viņš skatījās uz samulsināto, izkaisīto Dieva bērnu stāvokli.
Vienam no šiem fanātiķiem izdevās pret mani noskaņot manus draugus un pat manus radiniekus. Tas notika tādēļ, ka es uzticīgi biju atstāstījusi to, kas man tika rādīts par viņa nekristīgo rīcību, savukrt viņš izplatīja apmelojumus, lai izpostītu manu reputāciju un attaisnotu pats sevi. Mans liktenis šķita grūts. Smagi nospieda mazdūšība un Dieva tautas stāvoklis manī izraisīja tdas bailes, ka divas nedēļas es biju slima. Mani draugi domāja, ka es nedzīvošu, bet brāļi un māsas, kas man šinīs bēdās juta līdzi satikās, lai par mani lūgtu. Es drīz aptvēru, ka par mani tika pienestas nopietnas, spēcīgas lūgšanas, kas uzvarēja. Stiprā ienaidnieka spēki tika salauzti un es tiku atsvabināta un tūlīt aizrauta atklāsmē. Man šinī atklāsmē rādīja – ja sajūtu, ka cilvēku iespaids ietekmē manu liecību, man, neņemot vērā, kur atrodos, jāsauc vienīgi uz Dievu un tad tiks sūtīts eņģelis, lai mani glābtu. Man jau bija sargeņģelis, kas pastāvīgi mani pavadīja, bet, ja nepieciešams, Kungs sūtītu vēl citu, lai mani paceltu pār katru zemes iespaidu.
