Man rādīja Dāvidu lūdzam Kungu neatstāt viņu vecumā un arī iemeslus, kas izsauca šo viņa nopietno lūgšanu. Viņš redzēja, ka lielākā daļa gados veco cilvēku ap viņu jutās nelaimīgi un ka viņu rakstura trūkumi sevišķi pastiprinājās līdz ar gadu skaita pieaugšanu. Ja cilvēki pēc savas dabas bija mantkārīgi un noslēgti, tad visnepatīkamāk šinī ziņā viņi kļuva vecumā. Ja viņi bija greizsirdīgi, neapmierināti un nepacietīgi, tad šīs īpašības sevišķi izcēlās vecumā.
Dāvids cieta, redzot, ka ķēniņi un dižciltīgi cilvēki, kuri spēka gados likās esam dievbijīgi, vecumā kļuva greizsirdīgi pat uz saviem vislabākajiem draugiem un radiniekiem. Viņi pastāvīgi baidījās, ka draugi par viņiem interesējas tikai savtīgu motīvu dēļ. Viņi uzklausīja svešinieku viltīgos padomus attiecībā uz tiem, pret kuriem vajadzēja būt uzticīgiem. Tāpēc ka visi nepiekrita viņu arvien nepilnīgākajiem spriedumiem, viņu neierobežotā nenovīdība reizēm iedegās liesmās. Viņu alkatība [423] bija briesmīga. Viņi bieži domāja, ka viņu pašu bērni un radinieki vēlas to nāvi, lai ieņemtu viņu vietu, saņemtu viņu mantu un viņiem dāvāto godu. Dažus cilvēkus tā pārvaldīja greizsirdība un alkatība, ka viņi bija gatavi iznīcināt paši savus bērnus.
Dāvids redzēja, ka, neskatoties uz to, ka spēka gados dažu cilvēku dzīves gājums ir bijis taisns, pienākot vecumam, liekas, ka viņi ir pazaudējuši spējas valdīt pār sevi. Viņos iegāja sātans un, vadot viņu prātu, darīja viņus nemierīgus un neapmierinātus. Dāvids redzēja, ka daudzi veci cilvēki likās Dieva atstāti un viņi paši sevi pakļāva savu ienaidnieku apsmieklam un pārmetumiem. Dāvids bija dziļi nospiests; bēdu nomākts, viņš raudzījās uz priekšu uz laiku, kad viņš kļūs vecs. Viņš baidījās, ka Dievs viņu atstās un ka viņš būs tikpat nelaimīgs kā citi veci cilvēki, kuru dzīvi viņš bija vērojis, un ka viņš būs pamests Kunga ienaidnieku nievāšanai. Šo domu nospiests, viņš nopietni lūdza: “Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd. (..) Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Dz. 71:9,17,18) Dāvids izjuta aizsardzības vajadzību pret ļaunumiem, kas nāk līdz ar vecumu.
Bieži gadās, ka veci cilvēki negrib labprātīgi atzīt, ka viņu gara spējas kļūst vājākas. Savas dienas viņi saīsina, uzņemoties nastas, ko vajadzētu nest bērniem. Sātans bieži iespaido viņu iztēli un liek viņiem pastāvīgi rūpēties par naudu. Tā ir viņu elks, un viņi to krāj un glabā, parādot lielu skopumu. Reizēm viņi ir gatavi atteikties no daudzām ērtībām savā dzīvē un strādāt pāri spēkiem, lai tikai nebūtu jāizlieto jau esošie līdzekļi. Baidoties, [424] ka kādreiz nākotnē var kļūt nabagi, viņi paši sevi jau tagad pakļauj pastāvīgam trūkumam. Visas šīs bailes rada sātans. Viņš satrauc orgānus, kas liek vergot bailēm un neuzticībai, tādā veidā samaitājot dvēseles cēlumu un iznīcinot augstākās domas un jūtas. Šie cilvēki ir neprātīgi uz naudu. Ja viņi rīkotos tā, kā Dievs grib redzēt viņus izturamies, tad viņu pēdējās dienas varētu būt vislabākās un laimīgākās viņu dzīvē. Cilvēkiem, kuriem ir bērni, kuru godīgai un saprātīgai rīcībai viņi pamatoti var uzticēties, vajadzētu atļaut, lai viņu bērni tos dara laimīgus. Ja viņi to nedarīs, tad sātans izmantos viņu garīgo spēku novājināšanos un rīkosies viņu vietā. Viņiem vajadzētu nolikt pie malas rūpes un nastas un izlietot laiku, cik labi vien iespējams, lai justos laimīgi un sagatavotos Debesīm.
