Fanātisms, kas trakoja pēdējos gados, ir atstājis savu postošo iespaidu Austrumos. Es redzēju, ka Dievs savus ļaudis pārbaudīja 1844. gadā, bet ka neviens cits pēc tam noliktais laiks nav nesis Viņa roku sevišķās pazīmes. Kopš 1844. gada Viņš savus ļaudis nav pārbaudījis nevienā citā īpašā laikā. Mēs esam atradušies un vēl atrodamies pacietīgas gaidīšanas laikā. Sevišķs satraukums tika radīts, noliekot laiku uz 1854. gadu, un daudzi ir nolēmuši, ka šī kustība ir bijusi pēc Dieva paredzējuma, jo tā bija ļoti plaša un daži caur to it kā tika atgriezti. Tomēr šāds slēdziens nav vajadzīgs. Sakarā ar noteikto laiku uz 1854. gadu tika daudz sludināts; tas bija saprātīgi un pareizi. Daži godīgi cilvēki pieņēma patiesību kopā ar maldiem un daudz no sava īpašuma upurēja, lai to atbalstītu, bet pēc vilšanās viņi atteicās kā no patiesības, tā arī no maldiem un tagad atrodas tur, kur patiesībai viņus grūti aizsniegt. Daži, kas vilšanos pārcieta, ieraudzīja tagadējās patiesības pierādījumus un satvēra trešā eņģeļa vēsti un tagad cenšas ar to saskaņot savu dzīvi. Bet kur ir kaut viens, kam ir nācis kāds labums no ticības uz 1854. gadā nolikto laiku lai gan desmitiem ar to ir kaitēts, un daudzi no viņiem ir nostādīti tur, kur patiesība viņus nepārliecinās, lai cik skaidri arī to pasniegtu.
1854. gada laika pasludināšana pavadīja gars, kas nebija no Dieva. Tas bija trokšņains, rupjš, nevērīgs un satraucošs gars. Daudzi troksni sāka uzskatīt par patiesas [410] reliģijas svarīgu īpašību, un parādījās tieksme visu vilkt lejup zemākā līmenī. Daudzi to uzskatīja par pazemību, bet, kad viņu īpatnējiem uzskatiem runāja pretī, tad viņi acumirklī uztraucās, parādīja uzpūtīgu garu un tos kas viņiem nepiekrita, apvainoja par lepniem un par tādiem, kas pretojas patiesībai un Dieva spēkam.
Svētajos eņģeļos radās nepatika un riebums par to negoddevīgo veidu, kādā daudzi lietoja Dieva, Lielā Jehovas vārdu eņģeļi piemin vislielākajā godbijībā un vienmēr aizklāj savas sejas, un izrunājot Dieva Vārdu un Kristus vārds viņiem ir tik svēts, ka to viņi izrunā ar vislielāko cieņu. Bet cik pretējs visam tam bija gars un iespaids, kas pavadīja 1854. g. noteiktā laika kustību. Daži kas vēl tagad atrodas zem tā paša iespaida, runā par Dievu, kā viņi runātu par zirgu vai par kādu citu ikdienišķu lietu. Savās lūgšanās viņi vārdus “Visvarenais Dievs” lieto parastā un negoddevīgā veidā. Kas to dara, tiem nav nekādas izpratnes par Dieva, Kristus un Debesu lietu augsto raksturu.
Man rādīja, ka tad, kad senatnē Dievs sūtīja Savus eņģeļus, lai tie kalpotu vai uzturētu sakarus ar atsevišķām personām, un, kad šīs personas uzzināja, ka ir redzējušas un runājušas ar eņģeli, tad viņas pārņēma liela godbijība un bailes, ka tām būs jāmirst. Tām bija tik augsti ieskati par Dieva briesmīgo majestātīgumu un spēku, ka tās domāja, ka ies bojā, ja nonāks ciešākā saskarē ar kādu, kas nāk tieši no Dieva svētā tuvuma. Man norādīja uz Soģu 13: 21.22 “Tad Manua saprata, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis. Tad Manua sacīja savai sievai: “Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši,” [411] Soģu 6: 22.23 “Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi,” Joz. 5: 13.15 “Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: “Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?” Bet tas sacīja: “Nē, bet Es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks.” Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un Viņam sacīja: “Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?” Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja uz Jozuam: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.” Un Jozua tā arī darīja.” Ja eņģeļus tā bijās un godāja, tāpēc ka viņi nāca no Dieva tuvuma, cik daudz lielākā godbijībā vajadzētu raudzīties uz pašu Dievu.
Daudziem, kas atgriezās caur 1854. gada kustības iespaidu, vajadzēja vēlreiz atgriezties. Un tagad vajadzīgs desmitreiz vairāk darba, lai izlabotu nepareizos, satraucošos ieskatus, kurus viņi ir pieņēmuši no saviem skolotājiem, un lai vadītu viņus uzņemt ar maldiem nesajauktu patiesību. Tā tas nebūtu, ja viņiem liktu iziet no pasaules uz trešās eņģeļa vēsts pamata. Šīs šķiras ļaudīm vispirms jāaizmirst tas, ko viņi zina, lai varētu iemācīties kaut ko pareizu, citādi kupli sazels indīgās maldu nezāles un izsakņos dārgo patiesības sēklu. Vispirms ar saknēm jāizrauj maldi, un tad tikai zeme būs sagatavota labajai sēklai, lai tā uzdīgtu un nestu augļus Dievam par godu.
Vienīgās zāles Austrumiem ir laba disciplīna un organizācija. Zināmu Sabata turētāju daļu tur pārvaldīja fanātisma gars, no patiesības avotiem viņi ir dzēruši pavisam pavirši, un viņi nepazīst trešās eņģeļa vēsts garu. Priekš šīs šķiras neko nevar darīt, kamēr nav izlaboti viņu fanātiskie uzskati. Daži kas piedalījās 1854. gada kustībā, sev līdzi ir paņēmuši maldīgus ieskatus kā bezdievīgo necelšanos augšā un par nākošo laikmetu; viņi cenšas šos ieskatus un savus pagātnes piedzīvojumus savienot ar trešā eņģeļa vēsti. Viņi to nespēj, Kristum ar Beliaru nav nekā [412] kopēja. Bezdievīgo necelšanos augšā un viņu īpatnējie uzskati par nākošo laikmetu ir ļoti rupji sātana maldi, kurus tas ir ieaudis pēdējo dienu atkrišanas mācībās, lai tie kalpotu viņa nodomam iznīcināt dvēseles. Šie maldi nevar harmonēt ar vēsti, kas ir nākusi no Debesīm.
Dažas no šīm personām ir vingrinājušās lietās, kuras viņi sauc par dāvanām, un viņi saka, ka Kungs tās ir ielicis draudzē. Viņi nododas neizprotamai muldēšanai, ko viņi sauc par nezināmu valodu, kuru nepazīst ne tikai cilvēki, bet arī Kungs un visas Debesis. Šādas dāvanas uzrāda vīri un sievas ar lielā viltnieka palīdzību. Par dāvanām, kuras Dievs ir ielicis draudzē, uzskata fanātismu, nepareizu satraukumu, viltus runāšanu valodās un trokšņainus piedzīvojumus. Daži ir tikuši piekrāpti. Visa tā augļi nav bijuši labi. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat. 7: 16 Fanātismu un trokšņošanu ir uzskatījuši par sevišķu ticības pierādījumu. Daži nav apmierināti ar sapulci, ja tās laikā nejūtas stipri un laimīgi. Viņi cenšas tādi būt un izsauc jūtu satraukumu. Bet iespaids, ko atstāj šādas sapulces, nav labs. Kad laimīgais jūtu lidojums ir zudis, tad viņi grimst vēl zemāk par to stāvokli, kādā viņi atradās pirms sapulces, jo viņu laimes izjūta nav nākusi no pareiziem avotiem. Garīgai pieaugšanai vislabākās sapulces ir tās, kas raksturojas ar svinīgumu un dziļu sirds pārbaudi, kad katrs vēlas labāk pazīt pats sevi un cenšas nopietni, un dziļā pazemībā mācīties no Kristus.
Br./Lunt/ no Portlendas, Menā, savās izjūtās ir daudz cietis. Viņš juta, ka sapulcēs valdošais gars bieži nesaskanēja ar trešā eņģeļa vēsti. Viņam ir bijuši piedzīvojumi fanātismā, kas atstāja postošu iespaidu Austrumos, un tāpēc viņš ar aizdomām skatās uz visu, kas liekas līdzināmies fanātismam. Pagātne viņam ir kā pastāvīgs brīdinājuma signāls, vadot viņu nostāties savrup un skaidri runāt ar cilvēkiem, kam ir kaut [413] kas no fanātisma, jo viņš saprot, ka briesmas draud gan ļaudīm, gan Dieva darbam. Viņš uz lietām un apstākļiem ir skatījies pareizā gaismā.
Ir daudz nemierīgu garu, kas negrib pakļauties disciplīnai, sistēmai un kārtībai. Viņi domā, ka pakļaušanās piedzīvojumiem bagātāku cilvēku spriedumam ierobežos viņu brīvību. Necenšoties pēc kārtības un neizraidot no sapulcēm pārsteidzīgo, nemierīgo fanātisma garu, nav iespējama Dieva darbu iešana uz priekšu. Iespaidi un izjūtas nav drošs pierādījums, ka kādu cilvēku vada Kungs. Ja neņemsim vērā sātana darbu, tad arī viņš dos iespaidus un izjūtas. Tie nevar būt drošs vadonis. Visiem pilnībā vajadzētu iepazīties ar mūsu ticības pierādījumiem un mācoties galveno uzmanību pievērst jautājumam, kā izrotāt savu ticības apliecību un nest augļus Dievam par godu. Nevienam ar savu rīcību nevajadzētu izsaukt pretīguma sajūtu neticīgajos. Mums jābūt skaidriem, vienkāršiem, pieklājīgiem un cēliem sarunās un nevainojamiem dzīvē. Vieglprātīgu, neapdomīgu joku un asprātību garu vajadzētu norāt. Spējas runāt sapulcēs neliecina par Dieva žēlastības darbu pie sirds, ja, neatrodoties sapulcē, šis pats cilvēks ļaujas rupjam un bezrūpīgam runas un rīcības veidam. Tie ir nožēlojami mūsu ticības pārstāvji; viņi ir negods Dieva lietai.
Savāds ieskatu sajukums valda to vidū, kas sevi sauc par Sabata turētājiem. Daži nevar saskaņoties ar draudzi kā miesu, un, turpinot palikt šai stāvoklī, viņi būs pakļauti sātana kārdināšanām, un viņus pārņems fanātisma un maldu gars. Dažiem ir dīvaini ieskati, kas viņus padara aklus pret vitāli svarīgiem patiesības punktiem, nostādot savus fanātiskos slēdzienus vienā līmenī ar dzīvībai svarīgajām patiesībām. Šādu cilvēku izskats un viņus pavadošais gars domājošiem neticīgajiem liek apšaubīt Sabatu, kuru šie cilvēki atzīst. Trešās eņģeļa vēsts attīstībai un [414] panākumiem būtu daudz labāk, ja šādas personas atstātu patiesību.
Saskaņā ar gaismu, kuru Dievs man devis, Austrumos vēl radīsies draudze, kas apzinīgi paklausīs patiesībai. Bet kas turpinās iet pa savu neprātīgi izvēlēto ceļu, tos atstās, lai pieņem maldus, kuri beidzot izsauks viņu bojā eju; bet zināmu laiku viņi būs par piedauzīšanās akmeņiem tiem, kas citādi būtu gatavi pieņemt patiesību. Sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, vajadzētu būt ļoti rūpīgiem strādniekiem un pasludināt un pasludināt patiesību visā tās šķīstumā, tomēr vienkārši. Ganāmpulku viņiem vajadzētu barot ar tīru barību, kas labi vētīta. Ir cilvēki, kuri sevi sauc par Dieva sūtītiem sludinātājiem, kas līdzīgi klīstošām zvaigznēm (komētām); viņi iet no vienas vietas uz otru un māca citiem Sabata patiesību, tomēr patiesību viņi ir sajaukuši ar maldiem un izplata ļaudīs lielu daudzumu savu pretrunīgo uzskatu. Viņus vada sātans, lai tā radītu nepatiku un riebumu saprātīgos un domājošos neticīgos. Daži no viņiem daudz runā par gara dāvanām un bieži vien ir ļoti veikli. Viņi ļaujas mežonīgām, satraucošām izjūtām un izdod nesaprotamas skaņas, kuras viņi sauc par valodas dāvanu, un liekas, ka zināmu ļaužu šķiru savaldzina šīs savādās izpausmes. Viņus pārvalda svešs gars, kas nomāc katru, kas viņus grib norāt; to nevar neizjust. Dieva Gars šeit nedarbojas un nepavada šādus strādniekus. Viņos mājo cits gars. Tomēr šādiem sludinātājiem ir panākumi pie zināmas laužu šķiras. Bet tas pavairo darbu Dieva sūtītajiem strādniekiem, kas spējīgi pareizā gaismā atklāt ļaudīm Sabatu un Gara dāvanas un kuru iespaids un priekšzīme ir atdarināšanas cienīgi.
