Mēs nedomājām, ka amerikāniskā tērpa vai stīpoto svārku nēsāšana, kā arī pārspīlēti garu kleitu valkāšana, kas slauka ietves un ielas, saskanētu ar mūsu ticību. Ja sievietes nēsātu tērpus vienu vai divus sprīžus īsākus par tiem, kas uzslauka ielu netīrumus, tad viņu drēbes būtu pieklājīgi vienkāršākas, un tās varētu daudz vieglāk uzturēt tīras un valkāt ilgāk. Šāds tērps saskanētu ar mūsu ticību. Es esmu saņēmusi vairākas vēstules no māsām, kas jautā, kā es skatos uz rievota auduma sieviešu svārkiem. Uz šiem jautājumiem tika atbildēts vēstulē, kuru es rakstīju kādai māsai Viskonsinā. Citu labad es šeit atkārtošu šīs vēstules saturu:
“Kā tauta mēs nedomājam, ka mums pienākas iziet no pasaules, atsakoties no modes. Ja mēs ģērbjamies glīti un vienkārši, pieklājīgi un ērti un arī pasaules cilvēki izvēlas tādu pat apģērbu, vai tad mums, lai atšķirtos no pasaules, jāizmaina šī tērpa mode? Nē, mums nevajadzētu būt īpatniem un dīvainiem [425] savā apģērbā, lai tikai atšķirtos no pasaules, jo tad pasaules cilvēki mūs varētu nicināt mūsu dīvainības dēļ. Kristieši ir pasaules gaisma, zemes sāls. Viņu tērpiem vajadzētu būt glītiem un pieklājīgi vienkāršiem, viņu sarunām tīrām un debešķīgām un viņu izturēšanās veidam nevainojam. ”
“Kā lai mēs ģērbjamies? Ja kāds pirms krinolīna ievešanas nēsājis smagus pikē tērpus un ja šī persona to ir darījusi ne ērtības, bet izrādīšanās dēļ, tad tā ir grēkojusi pret sevi, kaitēdama savai veselībai, kuru sargāt un kopt ir viņas pienākums. Ja kāds tādus tērpus nēsā vēl tagad, lai līdzinātos krinolīnam, tad attiecīgā persona grēko, jo cenšas atdarināt apkaunojošu modi. Velveta tērpus nēsāja pirms krinolīna ieviešanas. Es esmu nēsājusi viegli krokotus svārkus jau no četrpadsmit gadu vecuma, ne lai izrādītos, bet ērtības un pieklājības dēļ. Es neatmetu velveta tērpus, tāpēc, ka modē nāca krinolīns. Vai man tagad tos atmest, tāpēc ka tie nāk modē? Nē, tā būtu iešana galējībās.
Es vienmēr vēlētos atcerēties, ka man jābūt par priekšzīmi un tāpēc nedrīkstu skriet līdzi vienam vai otram modes veidam, bet manai rīcībai jābūt nosvērtai un neatkarīgai, nenoejot galējībās. Atmest savus velveta tērpus, kas vienmēr ir bijuši pieklājīgi un ērti, un nēsāt tagad plānos kokvilnas svārkus, tādā kārtā parādoties smieklīgam otrā galējībā, būtu nepareizi, jo tad es nesniegtu pareizu priekšzīmi, bet gan zināmā mērā dotu pamatu krinolīna nēsātāju valodām. Lai attaisnotu krinolīna tērpu valkāšanu, viņi norādītu uz mani, kas tos nenēsāju, un teiktu, ka viņi negrib sevi tādā veidā apkaunot. Noejot šādā galējībā, mēs iznīcinātu visu iespaidu, ko citādi būtu varējuši atstāt uz cilvēkiem, un dotu iespēju krinolīna nēsātājiem attaisnot savu rīcību. Mums jāģērbjas pieklājīgi, bez mazākās noslieces uz krinolīna tērpa pusi.
Šajos jautājumos ir iespējams iet pa vidusceļu. Ak, kaut visi varētu gudri atrast šo ceļu un uz tā turēties. Šajā nopietnajā laikā pārbaudīsim mēs visi savu sirdi, nožēlosim savus grēkus, atstāsim tos un pazemosimies [426] Dieva priekšā. Šis darbs darāms tikai starp Dievu un mūsu pašu dvēseli. Tas ir katra personīgs darbs, un visiem būs pietiekoši daudz darba, nekritizējot savu brāļu un māsu tērpus, rīcību un motīvus. “Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojas Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs, Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast.” Cef. 2:3 Te norādīts mūsu darbs. Ar šiem vārdiem nav uzrunāti grēcinieki, bet visi zemes pazemīgie ļaudis, kas darījuši Viņa tiesas un turējuši Viņa baušļus. Šis ir darbs katram, un, ja mēs visi paklausīsim, tad Sabata turētāju rindās ieraudzīsim jauku vienprātību.
