Ar Jēzu priekšgalā mēs visi nokāpām no pilsētas uz šo zemi, uz lielu un varenu kalnu, kas nevarēja Jēzu panest un sadalījās uz pusēm, un tur [68] radās plašs līdzenums. Tad mēs skatījāmies un redzējām lielo pilsētu ar 12 pamatiem un 12 vārtiem, trim katrā pusē, un ar eņģeli pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucāmies: “Pilsēta, lielā pilsēta nāk, tā nāk no Dieva, no Debesīm!” Un tā nonāca vietā, kur mēs stāvējām. Tad mēs apskatījām godības pilnās lietas ārpus pilsētas. Tur es redzēju visskaistākās mājas, kas likās no sudraba, atbalstītas uz četriem pērlēm klātiem pīlāriem, pārāk brīnišķīgas, lai uz tām skatītos, kuras apdzīvoja svētie, un kurām bija zelta lievenis. Es redzēju daudzus svētos ieejam savās mājās, noņemam mirdzošos vainagus un noliekam tos uz lieveņa. Tad viņi izgāja laukā pie mājām, lai apstrādātu zemi, ne tā kā mēs šeit strādājam – nē, nē. Brīnišķīga gaisma mirdzēja pār viņu galvām un viņi pastāvīgi slavēja Dievu.
Es redzēju citu lauku, pilnu ar visdažādākajām puķēm, un tās plūcot, es izsaucos: “Tās nekad nenovītīs!” Kā nākošo es redzēju lauku ar garu zāli, pārāk brīnišķīgu, lai uz to skatītos. Tā bija svaigi zaļa, un krāšņi viļņojot par godu Ķēniņam Jēzum, tā atstaroja sudrabu un zeltu. Tad mēs iegājām laukā, kas bija pilns ar dažādiem zvēriem – lauvas, jēri, leopardi un vilki – visi bija kopā pilnīgā vienprātībā. Mēs gājām starp tiem un viņi mierīgi mums sekoja. Tad mēs iegājām mežā, ne tumšā, kādi mums ir šeit – nē, nē, bet gaišā, kur viss bija brīnišķīgs. Koku zari šūpojās šurpu turpu un mēs visi izsaucāmies: “Mēs droši dzīvosim tuksnesī un gulēsim mežos!” Mēs izgājām cauri mežiem, jo gājām uz Ciānas kalnu.
Ejot uz priekšu, mēs sastapām pulku, kas arī apskatīja šīs vietas godību. Es pamanīju pie viņu drēbēm sarkanu vīli, viņu vainagi bija spoži, viņu drēbes bija skaidri baltas. Kad mēs viņus sveicinājām, es jautāju Jēzum, kas tie ir. Viņš sacīja, ka tie esot mocekļi, kas Viņa [69] dēļ bija nogalināti. Pie viņiem bija neskaitāms pulks mazu bērnu, arī viņu drēbēm bija sarkana apmale. Ciānas kalns atradās mums tieši priekšā. Kalnā bija brīnišķīgs templis un ap to bija septiņi citi kalni, uz kuriem auga rozes un lilijas. Es redzēju mazos rāpjamies vai pēc vēlēšanās lietojam savus mazos spārnus un lidojam uz kalnu virsotnēm, lai plūktu nekad nevīstošas puķes. Ap templi bija visādi koki, kas rotāja šo vietu – buksusi, priede, egle, eļļas koks, mirte, granātābele un vīģes koks noliecies zem savu augļu svara. Tie piešķīra vietai krāšņumu. Kad mēs gribējām ieiet dievnamā, Jēzus savā mīlīgajā balsī sacīja: “Vienīgi 144000 lai ieiet šinī vietā!” Un mēs saucām: “Aleluja!”
Dievnamu atbalstīja septiņi pīlāri, visi no caurspīdīga zelta, klāti ar visbrīnišķīgākajām pērlēm. Brīnišķās lietas, ko es tur redzēju, es nespēju aprakstīt. Ak, kaut es varētu runāt Kānaānas valodā, tad es varētu mazliet pastāstīt par labākas pasaules godību. Tur es redzēju akmens plāksnes, kurās bija iegravēti 144 tūkstošu svēto vārdi ar zelta burtiem.
Aplūkojuši dievnama godību, mēs izgājām, un Jēzus mūs atstāja un aizgāja uz pilsētu. Drīz mēs atkal dzirdējām Viņa mīlīgo balsi sakām: “Nāciet, Mani ļaudis, jūs esat nākuši no lielām bēdām un darījuši Manu prātu, cietuši par Mani, nāciet vakariņās, Es apjozīšos un jums kalpošu.” Mēs saucām: “Aleluja! Godība!” un iegājām pilsētā. Tur es redzēju galdu no tīra sudraba, kas bija daudzu jūdžu garš, tomēr mūsu acis to varēja pārskatīt. Es redzēju dzīvības koka augļus, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz citu augļu. Es lūdzu Jēzu atļaut man ēst šos augļus. Viņš sacīja: “Tagad ne, tie, kas ēd no šīs zemes augļiem, vairs neatgriežas uz zemi. Bet pēc maza brīža, ja būsi uzticīga, Tu varēsi ēst no dzīvības koka augļiem un dzert avota ūdeni. Un,”- Viņš sacīja,- “tev jāatgriežas atpakaļ [70] un jāstāsta citiem, ko Es tev esmu atklājis.” Tad kāds eņģelis mani maigi nonesa lejā šinī tumšajā pasaulē. Dažreiz es domāju, ka ilgāk vairs šeit nespēju uzturēties. Visas lietas virs zemes izskatījās tik drūmas. Es šeit jutos ļoti vientuļa, jo biju redzējusi labāku zemi. Ak, kaut man būtu spārni kā balodim, tad es aizlidotu un gūtu atdusu.
Brālis Haids (Hyde), kas bija klāt šinī atklāsmē, sacerēja sekojošu dzejoli, kas publicēts reliģiskos laikrakstos un atradis vietu dažās dziesmu grāmatās. Tie, kas tās izdevuši, lasījuši un dziedājuši, nedomāja, ka dzejolis cēlies no atklāsmes meitenei, sekojot tās pazemīgajai liecībai.
Mēs dzirdējām par spožu, svētu zemi,–
Mēs dzirdējām un mūsu sirdis līksmo,
Jo esam vientuļš svētceļnieku pulks,
Tik noguris, bēdīgs un skumjš.
Mums stāstīja, ka svētiem tur ir mājas,
Nav ilgāk jāpaliek bez pajumtes.
Mums atklāja, cik glītā zeme daiļa,
Kur aiztek dzīvā ūdens upe skaidrā.
Mums stāstīja, kā zaļie lauki viļņo
Par godu Jēzum, lāsta neskarti,
Reiz mežonīgos tuksnešos plaukst rozes,
Slīkst krāšņos ziedos dārzi skaistākie.
Un jauki putni koku zaļās lapās,
Skan viņu dziesmas priecīgas un liegas.
Arvien no jauna viņi čivina,
Kā eņģļu arfu skaņas sveicina.
Mēs dzirdējām par palmām, ietērpiem un kroņiem,
Un dzidro orķestri baltos tērpos,
Par skaisto pilsētu ar pērļu vārtiem,
Kas visa staro gaismā.
Mēs dzirdējām par eņģeļiem un svētiem
Ar viņu zelta arfām, kā tie dzied.
Par svēto kalnu, dzīvīb’s koku,
Un par tā lapām dziedinošajām.
Tās zemes Ķēniņš ir skaists,
Viņš ir tās vietas prieks un gaisma.
Mēs redzēsim Viņu Viņa skaistumā [71]
Un sildīsimies Viņa vaiga smaidā.
Mēs būsim tur pēc maza brīža,
Lai vienotos ar skaidrajiem un svētiem.
Būs palma mums un mantija, un vainags,
Un mūžīgs miers.
