1863. gada 5. jūnijā es redzēju, ka sātans nemitīgi strādā, lai padarītu mazdūšīgus un nomaldinātu sludinātājus, kurus Dievs ir izraudzījis patiesības pasludināšanai. Vislielākās sekmes viņš var gūt, izmantojot ģimenes dzīves iespaidus, nesvētojušos dzīves biedrus. Ja viņam izdodas pārvaldīt šo līdzgaitnieku prātu, tad tādā veidā viņam visvieglāk iespējams piekļūt vīriem, kuri strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, lai glābtu dvēseles. Man norādīja uz brīdinājumiem, kurus Dievs atkārtoti sniedzis, un uz pienākumiem, kādi jāpilda sludinātāja sievai; tomēr šiem brīdinājumiem nav bijis paliekošs iespaids. [450] Dotās liecības ir ievērotas tikai īsu laiku. Gaismai sekots tikai daļēji. Aizmirsta ir vajadzība paklausīt un nodoties Dievam, un daudzi nav ņēmuši vērā svēto pienākumu izlietot doto gaismu un priekštiesības un staigāt līdzīgi gaismas bērniem. Ja priekškars varētu tikt pašķirts un visi spētu redzēt, kā uz viņiem skatās Debesis, tad ļaudis atmostos, un ikviens, baiļu pārņemts, jautātu: “Ko lai es daru, lai tiktu glābts?”
Sludinātāja sieva, kas nav svētījusies Dievam, savam vīram nevar palīdzēt. Kamēr viņš runā par krusta nešanas vajadzību un uzsver pašaizliegšanās nepieciešamību, bieži viņa sievas ikdienas piemērs runā pretī sludinātajam Vārdam un iznīcina tā spēku. Šādā veidā sieva kļūst par lielu šķērsli un nereti vīru novērš no viņa pienākumiem un no Dieva. Viņa nesaprot, kādu grēku viņa izdara. Viņai vajadzētu censties būt derīgai un, patiesi mīlot dvēseles, meklēt iespēju palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga, bet viņa izvairās no grūtībām un priekšroku dod bezvērtīgai dzīvei. Viņa neizvēlas darīt Dieva prātu, būt par līdzstrādnieku savam vīram, eņģeļiem un Dievam. Ja sludinātāja sieva pavada vīru misijas darbā, lai glābtu dvēseles, tad kavēt vīru darbā, parādot, ka viņa ir nelaimīga un neapmierināta, ir liels grēks. Tomēr bieži viņa nevis no sirds iesaistās vīra darbā, meklējot katru iespēju savas intereses un darbu savienot ar vīra darbu, bet gan cenšas pati iekārtoties tā, lai justos ērti un patīkami. Ja viss apkārtnē neatbilst viņas vēlējumiem (nekad tā arī nebūs), viņai nevajadzētu nodoties ilgām pēc mājām vai, pazaudējot prieku un žēlojoties, mocīt vīru un padarīt viņa darbu grūtāku vai pat ar savu neapmierinātību atraut viņu no vietas, kur viņš varētu darīt labu. Viņai nevajadzētu novērst sava vīra intereses no dvēseļu glābšanas darba, lai viņš justu līdzi viņas ciešanām (kaitēm) un censtos izdabāt viņas untumiem [451] un neapmierinātības jūtām. Ja viņa vēlētos aizmirst pati sevi un strādāt, lai palīdzētu citiem, runāt un lūgt kopā ar nabaga dvēselēm un rīkoties tā, it kā šo cilvēku glābšana būtu svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, tad viņai nebūtu laika ilgoties pēc mājām. Par atalgojumu savam nesavtīgajam darbam viņa diendienā izjustu saldu apmierinātības sajūtu; es to nevaru saukt par upuri, jo dažas mūsu sludinātāju sievas nezina, ko nozīmē upuris vai ciešanas patiesības dēļ.
Agrākajos gados sludinātāju sievas panesa trūkumu un vajāšanas. Kad vīrus meta cietumos un reizēm pat nonāvēja, tad šīs cēlās, pašuzupurīgās sievietes cieta viņiem līdzi, un viņas saņems tādu pat atalgojumu kā viņu vīri. Misis /Boardman/ un / Judson/ cieta patiesības dēļ, – cieta līdzi saviem dzīves draugiem. Viņas vārda pilnā nozīmē upurēja mājas un draugus, lai palīdzētu saviem vīriem apgaismot tumsībā esošos, lai tiem atklātu Dieva Vārdā ieslēgtos noslēpumus. Viņu dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas. Viņu lielais mērķis bija glābt dvēseles, un tāpēc viņas varēja ciest ar prieku.
Man rādīja Kristus dzīvi. Kad viņa pašaizliedzīgo un uzupurīgo dzīvi salīdzina ar dažu mūsu sludinātāju sievu grūtībām un ciešanām, tad viss tas, ko viņas varētu saukt par upuri, kļūst nenozīmīgs. Ja sludinātāja sieva izsaka mazdūšīgus vai neapmierinātību paudošus vārdus, tad tā atņem drosmi arī vīram un var sakropļot viņa darbu, sevišķi, ja viņa panākumi atkarīgi no apkārtnes iespaida. Vai šādos gadījumos Dieva kalpam jākļūst nederīgam un jāatraujas no darba lauka, lai apmierinātu sievu, kas savas jūtas un tieksmes negrib pakļaut pienākumam? Sievai vajadzētu savas vēlēšanās saskaņot ar pienākumu un Kristus un patiesības dēļ atsacīties no visa savtīgā. Sātans daudz ir darījis sludinātāju darba vadīšanā, izlietojot viņu savtīgo un ērtību mīlošo sievu iespaidu.
[452] Ja sludinātāja sieva pavada vīru viņa ceļojumos, tad viņai to nevajadzētu darīt sava prieka pēc, lai ietu ciemos un tiktu apkalpota, bet gan lai kopā ar vīru strādātu. Viņiem vajadzētu būt kopīgām ilgām censties darīt labu. Ja mājas rūpes atļauj, tad viņai labprāt vajadzētu pavadīt savu vīru, palīdzot viņam darbā, lai glābtu dvēseles. Lēnprātīgi un pazemīgi, tomēr ar cēlu pašpaļāvību viņai apkārtnē vajadzētu darīt savu daļu, nest krustu un atbildības nastu sapulcē, pie ģimenes altāra un mājas sarunās. Ļaudis to sagaida, un viņiem ir tiesības to sagaidīt! Ja šīs cerības nepiepildās, tad vīrs zaudē vairāk kā pusi no sava iespaida. Sludinātāja sieva, ja grib, var darīt daudz. Ja viņa ir pašuzupurīga un mīl dvēseles, tad viņa var izdarīt gandrīz tikpat daudz laba kā vīrs.
Dažos gadījumos, sevišķi māsu vidū, māsa kas strādā patiesības darbā, var būt pat derīgāka un aizsniegt sirdis tur, kur sludinātājs nespēj. Uz sludinātāja sievas gulstas atbildība, kuru viņai nevajadzētu un kuru viņa arī nevar vieglprātīgi nomest. Dievs atprasīs viņai aizdotos podus atdot ar augļiem. Viņai vajadzētu strādāt nopietni, uzticīgi un vienoti ar vīru, lai glābtu dvēseles. Viņai nekad nevajadzētu uzspiest savas iegribas un vēlēšanās vai arī parādīt intereses trūkumu sava vīra darbā, runāt par ilgām pēc mājām un izrādīt neapmierinātību. Visas šīs dabīgās izjūtas ir jāpārvar. Viņai dzīvē vajadzētu būt mērķim, kam nešaubīgi un drosmīgi jāseko. Ko darīt ar jūtām, tieksmēm un dabīgām iegribām? Tās priecīgi un labprātīgi jāupurē, lai darītu labu un glābtu dvēseles.
Sludinātāju sievām vajadzētu dzīvot nodotu, lūgšanām bagātu dzīvi. Tomēr dažas grib baudīt reliģiju, kurā nav krusta, kas no viņām neprasa pašaizliegšanos vai piepūli. Lai gan viņām pašām vajadzētu stingri stāvēt, balstoties uz Dieva spēku un nesot savas personīgās atbildības nastas, [453] viņas daudzkārt ir atkarīgas no citiem, gūstot no tiem sev garīgu dzīvību. Ja viņas tikai gribētu paļāvīgi, bērnam līdzīgā uzticībā balstīties uz Dievu un visu savu mīlestību atdotu Jēzum, saņemot dzīvību no Kristus, Dzīvā Vīnkoka, cik daudz tad laba viņas varētu darīt, kā varētu palīdzēt citiem un kāds atbalsts viņas būtu saviem vīriem, un kādu atalgojumu beidzot viņas saņemtu! “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps,” – šie vārdi skanētu viņu ausīs kā visjaukākā mūzika, un vārdi: “Ieej sava Kunga priekā,” Mat. 25:21 būtu tūkstoškārtīgs atalgojums par visām ciešanām un bēdām, kas paciestas, glābjot dārgās dvēseles.
Kas neizlietos Dieva dotās spējas, tie pazaudēs mūžīgo dzīvību. Kuru derīgums šinī pasaulē bijis mazs, saņems attiecīgu atalgojumu, – pēc saviem darbiem. Kad viss iet gludi, tad viņi tiek nesti līdzi viļņiem; bet, ja nākas nopietni un nenogurstoši ķerties pie airiem un airēt pretī vējam un straumei, tad liekas, ka viņu kristīgajam raksturam nav spēka un enerģijas izturības. Viņi neuzņemsies darba grūtības, bet noliks airus un mierīgi ļaus straumei nest viņus lejup. Parasti tie paliek tādā stāvoklī, līdz kāds cits uzņemas nastu un enerģiski, čakli strādā, lai vilktu viņus pret straumi. Vienmēr, kad viņi padodas šādam kūtrumam, viņi zaudē spēkus un samazinās viņu vēlēšanās strādāt Dieva darbu. Tikai uzticīgie uzvarētāji iegūs mūžīgo godību.
Sludinātāja sievai vienmēr vajadzētu atstāt vadošu iespaidu uz tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa saietas, un viņa būs palīgs vai arī liels kavēklis. Viņa ar Kristu sakrāj vai arī izkaisa. Mūsu sludinātāju līdzgaitniecēm trūkst pašuzupurīga misijas gara. Pirmajā vietā stāv paša es, un Kristus seko otrajā vai pat trešajā vietā. Sludinātājiem nekad nevajadzētu ņemt sev līdzi sievu, ja viņš nezina, ka tā viņam būs garīgs palīgs, ka tā spēj panest un paciest, lai darītu labu un palīdzētu dvēselēm Kristus dēļ. [454] Kas pavada savus vīrus, tām vajadzētu darbā iziet kopā ar viņiem. Viņas nedrīkst gaidīt, ka grūtības, neveiksmes un vilšanās izpaliks. Viņām nevajadzētu piegriezt lielu vērību patīkamām jūtām. Kas jūtām kopējs ar pienākumu?
Man norādīja uz Ābrahāma gadījumu piedzīvojumu. Dievs viņam sacīja: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” 1. Mozus 22:2. Ābrahāms paklausīja Dievam. Viņš padomu neprasīja savām jūtām, bet cēlā ticībā un paļaudamies uz Dievu gatavojās ceļojumam. Sāpēm plosot sirdi, viņš redzēja lepno mīlošo māti maigi noraugāmies uz apsolījuma dēlu. Bet šo mīļoto dēlu viņš aizveda prom. Ābrahāms ļoti cieta; tomēr viņš neļāva savam prātam sacelties pret Dieva prātu. Viņu vadīja pienākums, stingra pienākuma apziņa. Viņš neuzdrīkstējās prasīt padomu savām jūtām, kaut vai uz mirkli tām padoties. Viņa vienīgais dēls gāja blakus stingrajam, mīlošajam un cietošajam tēvam, nepārtraukti čalodams, vairākkārtīgi mīlestībā uzrunādams tēvu, un tad pēkšņi jautāja: “Kur ir upuris?” Ak, kas par pārbaudījumu mīlošajam tēvam! Eņģeļi priecīgā izbrīnā raudzījās uz šo ainu. Uzticīgais Dieva kalps pats sasēja savu mīļoto dēlu un uzlika uz sakrautās malkas. Nazis bija pacelts, kad atskanēja eņģeļa sauciens: ”Ābrahām, Ābrahām, neliec savu roku pie šī puiša!”
Es redzēju, ka būt kristietim nav viegli. Maznozīmīga ir saukšanās kristieša vārdā; bet kristietībai atbilstoša dzīve ir kaut kas liels un svēts. Nemirstības vainaga iegūšanai, labu darbu un izpildītu pienākumu pierakstīšanai Debesīs vairs atlicis tikai nedaudz laika. Par ikvienu koku spriež pēc tā augļiem. Ikvienu tiesās pēc viņa darbiem, ne pēc ticības vai ticību apliecinošiem vārdiem. Nekad nejautās, cik bieži viņš ir apliecinājis savu ticību, bet gan kādus augļus viņš nesa? Ja koks ir samaitāts, tad augļi ir ļauni. Ja koks ir labs, tad tas nevar nest sliktus augļus.
