[438] Sludinātājiem, kas pasludina trešā eņģeļa vēsti, vajadzētu strādāt, jūtot, ka darba nastu viņiem ir uzlicis Dievs. Ja mūsu sludinātāji ievēro taupību, tad trūkums viņiem nav jācieš. Neņemot to vērā, viņi nonāks trūkumā, atrodoties jebkurā vietā, kur viņiem vajadzētu strādāt. Piešķiriet viņiem vislabvēlīgākās iespējas, un viņi izšķiedīs visu, ko saņems. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Lai šādi cilvēki justos apmierināti, vajadzīgi gandrīz neizsmeļami krājumi.
Kas neprot gudri rīkoties laicīgās lietās, parasti pielaiž kļūdas arī garīgās lietās. Viņi draudzes nespēj celt uz augšu. Viņiem var būt iedzimtās spējas un viņus var uzskatīt par veikliem, talantīgiem runātājiem, tomēr tikumiskas vērtības viņiem nav. Viņi sapulcēm var pievilkt daudz apmeklētāju un radīt ievērojamu satraukumu, bet, meklējot augļus, izrādās, ka to ir pavisam maz, ja vispār kādu var atrast. Šādi cilvēki parasti nostājas augstāk par darbu un pazaudē mīlestību uz evaņģēlija vienkāršību. Patiesība, kuru viņi pasludina, nav svētojusi viņus pašus. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Viņš nav atļāvis pie sevis darboties žēlastībai, kas stiprina dvēseli, kas paceļ un izdaiļo cilvēka raksturu. Ir labi, ja sirds ir nopamatota žēlastībā. Tas ir mūsu nelokāmības pamats.
Vietās, kur vec. Halls ir noturējis lekciju sērijas, ļaudīm ir paticis viņa atjautīgais, īpatnējais sludināšanas veids, tomēr viņa darba rezultātā patiesību ir satvēruši tikai nedaudzi; un pat no tiem diezgan liela daļa drīz atsakās no ticības. Daudzi jūtas vīlušies, pēc viņa darba redzot tik maz augļu. Man rādīja iemeslu. Trūka pazemības, vienkāršības, šķīstuma un dzīves svētuma. Pats viņš ir domājis, ka viņa darbs ir nenovērtējams un ka bez viņa Dieva darbs tikko varētu pastāvēt; bet, ja viņš varētu ieraudzīt tās rūpes, kuras īstie strādnieki, kas centušies viņam palīdzēt, [439] ir izjutuši viņa dēļ, tad viņš savu darbu tik augstu nevērtētu. Viņa rīcība ir bijusi pastāvīgs slogs Dieva darbam, un darbs labāk būtu attīstījies bez viņa iespaida. Brāļi, karsti vēloties viņu glābt no krišanas, ir par daudz viņu apgādājuši ar līdzekļiem. Viņiem patikušas viņa sludinātāja spējas, un daži ir bijuši tik neapdomīgi, ka ir slavējuši viņu un parādījuši viņam vairāk labvēlības nekā citiem brāļiem sludinātājiem, kuru iespaids būtu runājis par labu darbam visās vietās. Tas viņam ir nācis par ļaunu. Viņam nav bijis pietiekoši pazemības un Dieva žēlastības, lai stātos pretī brāļu glaimiem. Kaut Dievs palīdzētu šiem brāļiem ieraudzīt savu kļūdu, lai vairs nekad viņi nebūtu vainojami glaimos, kaitējot kādam jaunam sludinātājam.
Visi, kas vēlas aiziet no Dieva atlikušajiem ļaudīm, lai sekotu savām samaitātām sirdīm, labprātīgi atdodas sātana rokās, un viņiem būs šī priekštiesība. Mūsu vidū briesmas draud vēl citiem cilvēkiem. Viņi augstu vērtē savas spējas, kaut gan viņu iespaids daudzējādā ziņā ir bijis tikai nedaudz labāks par vecākā Halla iespaidu. Ja tie pilnībā nereformējas, tad darbam būtu labāk, ja viņu nebūtu. Nesvētījušies sludinātāji kaitē darbam un ir smags slogs saviem brāļiem. Kādam pēc viņiem ir jāizlabo viņu kļūdas, paceļot un stiprinot cilvēkus, kas viņu iespaidā kļuvuši vāji un svārstīgi. Viņi ir greizsirdīgi uz tiem, kas nesuši darba nastas, kas bijuši gatavi upurēt pat savu dzīvību, ja tas būtu vajadzīgs patiesības uz priekšu iešanai. Viņi tiesā savus brāļus, ka to motīvi nav augstāki par viņu pašu motīviem. Uzticot sludinātāja darbu tādiem cilvēkiem, kas tā pakļauti sātana kārdināšanām, visiem ar to tiek tikai kaitēts un tiek izšķiesti arī līdzekļi. Tā viņi gūst iespaidu, kas viņiem dod iespēju ievainot brāļus un visdziļāk kaitēt arī Dieva darbam.
[440] Man rādīja, ka, neskatoties uz daudzu domām, šaubām, kas izteiktas par mūsu ieņemto stāvokli un par Dieva Vārda inspirāciju, nav pamata. Šīs grūtības tik daudz nesagādā Bībele vai mūsu ticības pierādījumi kā viņu pašu sirdis. Viņu nesvētotajiem raksturiem Dieva Vārda prasības ir par stingrām. “Jo miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu; tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” Rom. 8:7 Ja Dieva žēlastības svētījošais spēks, ko saņemam ticībā, nesavalda un neapspiež miesīgās sirds jūtas, tad sirds domas nav šķīstas un svētas. Pestīšanas nosacījumi, kas atklāti Dieva Vārdā, ir saprātīgi, skaidri un noteikti, un tie nav nekas mazāks kā pilnīga saskaņošanās ar Dieva prātu, šķīsta sirds un skaidra dzīve. Tāpēc mums sevi līdz ar kārībām jāsit krustā. Mums jāšķīsta miesa un gars no katra traipa, kļūstot pilnīgi svētiem Dieva bijībā.
Gandrīz vienmēr, kad cilvēks sāk šaubīties par Dieva Vārda inspirāciju, tas notiek viņu nesvētās dzīves dēļ, kuru šis Vārds nosoda. Viņi negrib pieņemt Dieva Vārda rājienus un biedinājumus, jo tie rāda, ka viņu rīcība ir nepareiza. Viņi nemīl tos, kas viņus grib atgriezt un savaldīt. Tas, kas centīsies dzīvot saskaņā ar patiesības skaidrajiem pamatlikumiem, būs brīvs no grūtībām un šaubām, kas moka ļaunu, samaitātu sirdi.
Daudziem cilvēkiem ir spējas un dāvanas, kas, svētotas un izlietotas Kristus darbā, dotu daudz labuma, bet, atļaujot tām kalpot neticībai un sātanam, tās atnes lielu ļaunumu. Izpatikšana sev un savām dažādajām kārībām dāvanas samaitās, un svētības vietā tās kļūs par lāstu. Sātanam, lielajam virskrāpniekam, ir brīnišķas spējas. Reiz viņš bija augsts eņģelis, nākošais aiz Kristus. Viņa krišanas iemesls ir pašpaaugstināšanās. Viņš izsauca sacelšanos Debesīs, un līdz ar viņu krita daudzi. Tad viņš [441] savas spējas un prasmi izlietoja pret Dieva valdību, liekot visiem, kurus viņš pārvaldīja, nicināt Debesu Autoritāti. Kurus valdzina sātana majestātīgums, tiem atļauts atdarināt šo kritušo ģenerāli un pēcgalā dalīties viņa liktenī.
Dzīves skaidrība paceļ, izdaiļo cilvēku, liekot viņam vairāk un vairāk izvairīties no visa rupjā un no grēcīgu iegribu apmierināšanas. Tādus cilvēkus no patiesības neaizvils. Tie arī nebūs padoti šaubām par Dieva Vārda inspirāciju. Tieši pretēji, viņi ar pieaugošu interesi nodosies ikdienišķai Svēto Rakstu pētīšanai, un kristietības liecība un inspirācija uzspiedīs savu zīmogu viņu prātā un dzīvē. Cilvēki, kuri mīl grēku, novērsīsies no Bībeles, iemīlēs šaubas un izturēsies nevērīgi un pārgalvīgi pret pamatlikumiem. Viņi pieņems un aizstāvēs nepareizas teorijas. Tādi ļaudis atsevišķu cilvēku grēkus attaisnos ar apstākļiem, un, ja tas izdarīs kādu lielu grēku, tad tie uz viņu skatīsies kā uz tādu, kas pelnījis līdzjūtību, bet nevis kā uz noziedznieku, kurš jāsoda. Tas vienmēr patiks samaitātai sirdij, kas laika gaitā pieskaņosies kritušās dabas principiem. Dažos svarīgos gadījumos cilvēki uzreiz neatzīst grēka pastāvēšanu, lai varētu izvairīties no nepatīkamās nepieciešamības pašam reformēties un pūlēties. Lai atbrīvotos no tagadnes pienākuma, daudzi gatavi paziņot, ka nav nekādas nozīmes visam viņu dzīves darbam un visām pūlēm, cenšoties paklausīt Dieva Vārda svētajiem pamatlikumiem. Vec. Hallam neatliekama vajadzība filozofēt rodas no sirds samaitātības. Dievs modina ļaudis, kas izietu strādāt pļaujas laukā, un pazemīgie, svētojušies un dievbijīgie saņems vainagus, kurus zaudēs sludinātāji, kas ticības lietās rīkojas negodīgi.
1862. gada 5. novembrī es redzēju, ka daži cilvēki neizprot savu aicinājumu. Viņi domā, ka, ja kāds cilvēks nevar strādāt ar savām rokām vai arī ja viņam nav veikalnieka dotību, tad viņš var būt sludinātājs. Daudzi šai ziņā pielaiž lielu kļūdu. [442] Cilvēks, kuram trūkst laicīgam darbam vajadzīgās uzņēmības un takta, var strādāt par sludinātāju, tomēr viņam nebūs spēju, kādām jābūt katram sludinātājam, lai tas spētu gudri vadīt draudzi un celt uz augšu visu darbu. Bet, ja sludinātājs ir labs uz paaugstinājuma un ja viņam kā vec. Hallam trūkst prasmes citu lietu kārtošanā, tad viņam nekad nevajadzētu iziet vienam. Kādam citam vajadzētu iet kopā ar viņu, aizstājot šo trūkumu un vadot viņa vietā. Un, kaut arī tas izskatītos pazemojoši, viņam tomēr vajadzētu ņemt vērā sava biedra padomu un spriedumu, tā kā akls cilvēks seko redzīgajam. Tā viņš izbēgtu no daudzām briesmām, kas, paliekot vienam, var izrādīties liktenīgas.
Daudzējādā ziņā Dieva darba attīstību un uzplaukumu nosaka sludinātāji, kas strādā evaņģēlija laukā. Kas māca patiesību citiem, tiem vajadzētu būt svētījušamies, pašuzupurīgiem un dievbijīgiem vīriem, kas izprot savu darbu un dara labu, jo viņi zina, ka šajā darbā viņus ir aicinājis Dievs. Viņiem jābūt vīriem, kas saprot dvēseļu vērtību un kas grib nest nastas un atbildības. Īstu amatnieku parāda viņa padarītais darbs.
Mūsu vidū ir pavisam maz sludinātāju. Un tāpēc ka liekas, ka Dieva lietai ļoti vajadzīga palīdzība, daži domā, ka gandrīz katrs, kas vēlas būt sludinātājs, ir arī pieņemams. Daži uzskata, ka, ja cilvēki prot sapulcē zināmā mērā brīvi lūgt un pamācīt, tad viņi ir piemēroti iziet par strādniekiem. Un pirms tie vēl ir pārbaudīti vai arī varējuši parādīt savā darbā labus augļus, daži nepiedzīvojuši brāļi saka iedrošinošus un glaimojošus vārdus cilvēkiem, kurus Dievs nav sūtījis. Bet darbs rāda, kāds ir strādnieks. Viņi izklīdina un sajauc, bet nesakrāj un neuzceļ. Viņu darba rezultātā daži cilvēki var pieņemt patiesību, tomēr viņi parasti nepaceļas augstāk par tiem brāļiem, no kuriem viņi patiesību mācījušies. Tas pats trūkums, kas iezīmējies viņu darbā, ir redzams arī pie viņu atgrieztajām dvēselēm.
Šī darba panākumi nav atkarīgi no liela skaita sludinātāju; bet ļoti svarīgi, lai tie, kas strādā Dieva [443] darbā, būtu vīri, kas tiešām izjūt uz viņiem gulstošos nastu un darba svētumu, kurā Dievs viņus ir aicinājis. Nedaudzi pašuzupurīgi, dievbijīgi vīri, kas mazi savā vērtējumā, var padarīt vairāk laba nekā daudz lielāks sludinātāju skaits, ja daļa no viņiem nav piemērota darbam, ir pašpaļāvīgi un lielās ar savām spējām. Šādi strādnieki, kuriem labāk vajadzēja pildīt kādu darbu mājās, liek uzticīgajiem sludinātājiem gandrīz visu savu laiku izlietot viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai. Jauno sludinātāju lietderību nākotnē stiprā mērā nosaka veids, kādā viņi uzsāk savu darbu. Brāļi, kuriem sirds ir Dieva darbā, tik ļoti rūpējas, lai patiesība ietu uz priekšu, ka viņiem draud briesmas pārāk daudz darīt vēl nepārbaudīto sludinātāju labā, bagātīgi palīdzot viņiem ar līdzekļiem un savu iespaidu. Kas sāk strādāt evaņģēlija laukā, tiem vajadzētu ļaut pašiem nopelnīt labu slavu, pat ja tam jānotiek grūtībās un ciešot trūkumu. Viņiem vispirms jādod pilnīgs pierādījums par savas kalpošanas lietderību.
