[462] Galvenās grūtības daudzu izpratnē saistās ar tērpu garumu. Daži apgalvo, ka apzīmējums “zābaka virsdaļa” attiecināms uz tādiem zābakiem, kādus parasti nēsā vīrieši un kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem. Ja sievietēm būtu parasts nēsāt šādus zābakus, tad šos cilvēkus par tādu jautājumu izpratni nevarētu vainot; bet, tā kā sievietes vispār šādus zābakus nenēsā, tad šiem cilvēkiem nav nekādu tiesību saprast mani tā, kā viņi to ir vēlējušies.
Lai parādītu, ko es tiešām domāju, un pierādītu, ka manas liecības šai jautājumā ir saskanīgas, es gribu šeit citēt dažus izvilkumus no maniem rokrakstiem, kas rakstīti apmēram pirms diviem gadiem:
“Kopš izdevumā “Kā dzīvot” ir parādījies mans raksts par drēbēm, daži ir pārpratuši domu, kuru es esmu gribējusi izteikt. Viņi ir pārspīlējuši to, ko es esmu rakstījusi par tērpu garumu, un acīmredzot viņiem šī jautājuma apspriešana ir bijusi ļoti grūta. Ar saviem sakropļotajiem uzskatiem viņi ir pārrunājuši tērpu saīsināšanas jautājumu, līdz garīgais skats viņiem tā ir aptumsis, ka cilvēkus viņi var redzēt tikai kā staigājošus kokus. Viņi domājuši, ka var saskatīt pretrunas manā rakstā par drēbēm, kas nesen publicēts izdevumā “Kā dzīvot”, un rakstā par šo jautājumu, kas ietverts Liecības draudzei Nr. 10. Man skaidri jāpasaka, ka es pati esmu vislabākais tiesnesis par lietām, kas man atklātas parādīšanā, un nevienam nav jābīstas, ka es ar savu dzīvi runāšu pretī savām liecībām vai arī ka es nepamanīšu kādu patiesu pretrunu man atklātajās ainās.
Savā rakstā par tērpiem izdevumā “Kā dzīvot” es centos rādīt, kāds varētu būt veselīgs, ērts, taupīgs, vienkāršs apģērbs, piemērots kristīgām sievietēm, ja viņas to valkātu. Es mēģināju, varbūt nepilnīgi, šādu tērpu aprakstīt. Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai, tomēr vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. [463] Daži ir apgalvojuši, ka, runājot par “zābaku augšdaļu”, es esot domājusi tādus zābakus, kādus parasti nēsā vīrieši. Bet ar vārdiem “zābaka augšdaļa” es runāju par tādiem zābakiem vai kamašām, kādas parasti nēsā sievietes. Ja es būtu iedomājusies, ka mani var pārprast, tad būtu uzrakstījusi vairāk. Ja sievietes būtu radušas nēsāt zābakus ar gariem stulmiem, līdzīgus vīriešiem, es varētu saskatīt pietiekošu atvainojumu šiem pārpratumiem. Es domāju, ka nupat lasītie teikumi ir pietiekoši skaidri, un nevienam nav iemesla ļaut sevi samulsināt. Lūdzu, lasiet vēl: “Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai.” Un tad ņemiet vērā tālāk doto sīkāko paskaidrojumu: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. Mājas darbos un sevišķi sievietēm, kas spiestas vairāk vai mazāk veikt darbus ārpus telpām, pieklājīgs, ērts un veselīgs būtu vēl mazliet īsāks tērps.”
Es neredzu iemeslu, kāpēc saprātīgi cilvēki varētu manis izteikto domu pārprast vai sagrozīt. Ja, runājot par tērpu garumu, es būtu domājusi zābakus ar augstiem stulmiem, kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem, kāpēc tad es būtu vēl pievienojusi vārdus: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus.”? Ja būtu domāti zābaki ar augstiem stulmiem, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka drēbes ir pietiekoši īsas un, lai izsargātos no ielu netīrumiem, nav vajadzīgs tās pacelt; tās arī būtu pietiekoši īsas visādu darbu veikšanai. Ir izplatījušās baumas, ka māsa Vaita nēsā amerikāņu tērpu un ka tādu ģērbšanās veidu vispār pieņēmušas māsas Batl-Krīkā. Šai sakarībā jāatceras vārdi, ka “kamēr patiesība apauj kājas, meli izskrien visu pasauli”. Kāda māsa nobēdājusies man stāstīja, ka viņa domājusi, ka māsas, kas tur Sabatu, esot pieņēmušas amerikānisko ģērbšanas veidu, un, ja to uzspiestu visiem, tad viņa gan tam nevarētu pakļauties, jo nespējot saprast, kā var tādus tērpus nēsāt.
[464] Attiecībā uz aizrādījumiem, ka es nēsājot īsus tērpus, gribētu teikt, ka man ir tikai viens īss tērps, kurš nav vairāk kā pirksta garumu īsāks par tērpiem, kādus parasti nēsāju. Šo īso tērpu esmu valkājusi sevišķos gadījumos. Ziemā es cēlos agri, uzvilku savu īso tērpu, kuru, lai tas nevilktos pa sniegu, nevajag pacelt ar rokām, un tā pirms brokastīm nosoļoju vienu līdz divas jūdzes. Dažas reizes šo tērpu esmu uzvilkusi, ejot uz kantori pa irdenu sniegu vai arī ļoti slapjā vai dubļainā laikā. Četras vai piecas Batl-Krīkas draudzes māsas ir uzšuvušas sev īsus tērpus, kurus viņas nēsā, mazgājot veļu un tīrot māju. Īsajos tērpos nekad nav staigāts Batl-Krīkas pilsētas ielās, un nekad tas nav uzvilkts, dodoties uz sapulci. Manis izteiktie ieskati bija domāti pašreizējās modes labošanai, pret pārmērīgi garajiem tērpiem, kas velkas pa zemi, un arī pārmērīgi īsajiem tērpiem, kuru garums sniedzas apmēram līdz ceļgaliem un ko nēsā zināma sieviešu šķira. Man rādīts, ka mums vajadzētu izvairīties no abām galējībām. Nēsājot tērpus, kas sniedzas apmēram līdz sieviešu kamašu virsai, mēs izsargāsimies no pārmērīgi garo tērpu ļaunuma, kā arī izvairīsimies no pārmērīgi īso tērpu ļaunuma un to sliktās slavas.
Māsām, kas šuj sev īsus tērpus darbam, es gribētu ieteikt darināt tos ar gaumes un skaistuma izjūtu. Lai tas ir veidots tā, ka jauki piekļaujas augumam. Pat ja tas ir darba tērps, to vajadzētu izgriezt, lai tas labi piestāvētu. Māsām, veicot savus darbus, nevajadzētu izskatīties līdzīgi putnu biedēkļiem tīrumos. Daudz vēlamāk ir, lai vīrs un bērni tās redz labi pašūtā un piestāvošā apģērbā, nekā tādām parādīties viesu vai svešinieku acīs. Dažas sievas un mātes domā, ka nav svarīgi, kādas viņas izskatās savās darba gaitās, kad viņas redz tikai vīrs un bērni, bet viņas cenšas ļoti gaumīgi tērpties priekš to cilvēku acīm, kuriem pret viņām nav nekādu sevišķu prasību. [465] Vai vīra un bērnu vērtējums un viņu mīlestība nav augstāk stādāma par svešinieku vai mājas draugu domām? Vīra un bērnu laimei katras sievietes acīs vajadzētu būt daudz svētākai nekā visu citu cilvēku izjūtām. Kristīgajām māsām nekad nevajadzētu tērpties pārspīlēti grezni, bet vienmēr glīti, pieklājīgi un veselīgi, atbilstoši darba apstākļiem.
Iepriekš aprakstītais tērps pēc mūsu domām ir cienīgs nest reformēta īsā tērpa nosaukumu. To pieņēmis Rietumu Veselības reformas institūts un dažas māsas Batl-Krīkā un citās vietās, kur šis jautājums ļaudīm pareizi izskaidrots. Asā pretstatā šim pieklājīgajam tērpam ir tā saucamais amerikāniskais apģērbs, kas ļoti atgādina vīriešu drēbes. Tas sastāv no vestes, biksēm un kleitas, kas atgādina mēteli un sniedzas apmēram līdz pusgurniem. Vadoties no tā, kas man rādīts, kāds tērps atbilst Dieva Vārda prasībām, esmu nostājusies pret amerikānisko apģērbu un ieteikusi otru tērpa veidu, kas ir pieklājīgs, ērts, piemērots un veselīgs.
Vēl viens iemesls, kāpēc es aicinu piegriezt vērību tērpu jautājumam, ir tas, ka no divdesmit māsām, kas apliecina ticību Liecībām, pat viena nav spērusi pirmos soļus tērpu reformas virzienā. Varbūt runā, ka māsa Vaita, ejot cilvēkos, parasti nēsā garākus tērpus par tiem, kādus viņa ieteic citiem. Uz to es atbildu, ka, apmeklējot vietas, kur šis jautājums ir jauns un kur valda aizspriedumi, es domāju, ka labāk ir būt uzmanīgai un neaizslēgt ļaužu ausis manis teiktajiem vārdiem ar tāda tērpa uzvilkšanu, pret kuru viņiem varētu būt iebildumi. Bet pēc tam, kad esmu ar viņiem par šo jautājumu runājusi un pilnīgi izskaidrojusi savu nostāju, es viņu priekšā parādos reformētā tērpā, kas ilustrē manas mācības.
Runājot par stīpotiem svārkiem, tērpu reformai ar tiem nav nekā kopēja, jo tos nevar izlietot. Un vispār tagad jau ir par vēlu, lai runātu par stīpoto svārku nēsāšanu, lielu vai mazu. [466] Mans viedoklis šinī jautājumā ir pilnīgi tāds pats, kāds tas ir bijis vienmēr, un es ceru, ka no manis nevar prasīt atbildību par to, ko citi varētu teikt par šo jautājumu vai arī par to personu rīcību, kas nēsā stīpotos svārkus. Es protestēju pret manu personīgo sarunu šai jautājumā nepareizu iztulkošanu un lūdzu, lai to, ko es esmu rakstījusi un publicējusi, uzskatītu par manu noteikto, nostāju.
