1865. gada 25. decembrī Ročesterā N.Y. dotajā atklāsmē man rādīja, ka mums priekšā ir vissvinīgākais darbs. Tā svarīgums un lielums nav izprasts. Visur redzot vienaldzību, jutos satraukta kā par sludinātājiem, tā arī par ļaudīm. Likās, ka tagadējās patiesības lietu skārusi paralīze. Dieva darbs šķita apstājies. Sludinātāji un ļaudis nav sagatavoti laikam, kurā viņi dzīvo, un gandrīz visi, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, nav mācījušies izprast šim laikam vajadzīgo sagatavošanās darbu. Tagadējā stāvoklī – viņus pārvalda pasaulīga godkāre, viņi nav svētījušies Dievam, bet nodevušies savam es – viņi ir pilnīgi nederīgi vēlā lietus saņemšanai un nav darījuši visu, lai pastāvētu pret sātana dusmām, kurš pastāvīgi gudro, kā panākt viņu ticības bojāeju, saistot viņus ar kādu viņiem patīkamu pašpiekrāpšanos. Viņi domā, ka viņu dzīvē viss labi, kad patiesībā ir pavisam slikti.
Sludinātājiem un ļaudīm straujāk un plašāk jāiet uz priekšu reformācijas darbā. Viņiem bez kavēšanās vajadzētu sākt labot savus nepareizos ieradumus ēšanā, dzeršanā, apģērbā un darbā. Es redzēju, ka diezgan daudz sludinātāju šai svarīgajā jautājumā vel nav atmodušies. Viņi visi neatrodas tur, kur Dievs viņus vēlētos redzēt. Rezultātā daži var parādīt pavisam maz augļu savā darbā. Sludinātājiem vajadzētu būt par priekšzīmi Dieva ganāmam pulkam. Bet viņi nav droši no sātana kārdināšanām. Tieši viņus sātans centīsies sasaistīt savos valgos. [467] Ja viņam izdodas ieaijāt sludinātāju miesīgā bezrūpībā un tā atraut viņa prātu no darāmā darba vai arī viņu piekrāpt, radot nepareizu priekšstatu par tā stāvokli Dieva priekšā, tad sātans ir panācis daudz.
Es redzēju, ka Dieva darbs nav gājis uz priekšu, tā, kā bija iespējams un kā vajadzēja. Sludinātāji neķeras pie darba ar tādu enerģiju, sevis nodošanu un izšķirīgu neatlaidību, kādu prasa darba svarīgums. Viņiem jācīnās ar gudru un modru pretinieku, kura centība un neatlaidība ir nenogurstoša. Sludinātāju un ļaužu vājās pūles nav salīdzināmas ar viņu pretinieka velna pūlēm. Vienā pusē atrodas sludinātāji, kas cīnās par taisnību un kuriem palīdz Dievs un svētie eņģeļi. Viņiem jābūt stipriem un drosmīgiem, ar nedalītu interesi jānododas darbam, ar kuru viņi ir saistījušies. Lai varētu patikt Tam, Kas viņus izraudzījis par kareivjiem, viņiem nevajadzētu jaukties ar šīs dzīves lietām.
Otrā pusē atrodas sātans un viņa eņģeļi ar visiem saviem aģentiem virs zemes, kuri dara visu iespējamo un pielieto katru viltu, lai izplatītos maldi un netaisnība un savu riebīgumu un kroplumu apsegtu ar patīkamu tērpu. Savtību, liekulību un visāda veida krāpšanas sātans apklāj ar šķietamas patiesības un taisnības tērpu un priecājas par saviem panākumiem pat pie sludinātājiem un ļaudīm kas sakās izprotam viņa blēdības. Jo lielāks attālums viņus šķir no Kristus, Lielā Vadoņa, jo mazāk viņi raksturā līdzinās Viņam, jo vairāk viņi dzīvē un raksturā atgādina lielā pretinieka kalpus un jo drošāks beidzot ir sātans par viņiem. Apliecinot sevi par Kristus kalpiem, patiesībā viņi kalpo grēkam. Daži sludinātāji par daudz domā par saņemamo algu. Viņi strādā algas dēļ un no redzes apvāršņa pazaudē darba svētumu un tā svarīgumu.
Daži savā darbā kļūst kūtri un nolaidīgi, viņi gan strādā, bet ir vāji un nesekmīgi savās pūlēs. [468] Viņu sirds nav pie darba. Patiesības teorija viņiem ir skaidra. Daudzi no viņiem nemaz neņem dalību šīs patiesības meklēšanā, nopietni studējot un lūdzot Dievu, un, spiesti aizstāvēt savu nostāju pret patiesības ienaidnieku opozīciju, viņi nekā nezina par tās dārgumu un vērtību. Viņi neredz nepieciešamību saglabāt, pilnīgas svētošanās garu darbam. Viņu intereses dalās starp pašiem un darbu.
Es redzēju, ka, pirms Dieva darbs var gūt izšķirošus panākumus, sludinātājiem ir jāatgriežas. Atgriezušies viņi mazāk vērtēs algu un daudz vairāk vērtēs svarīgo, svēto un svinīgo darbu, kuru viņi saņēmuši no Dieva rokas un ko Viņš prasa no viņiem pildīt uzticīgi un labi, kā tādiem, kuriem par visu būs stingri jāatbild Dieva priekšā. Eņģelis – rakstvedis ik dienas uzticīgi un sīki pieraksta visus viņu darbus. Patiesi ir atzīmēti visi viņu darbi, pat sirds tieksmes un nodomi. Nekas nav apslēpts Viņa visu redzošajai acij. Kura priekšā mēs stāvam. Kas Dieva darbam atdevuši visu savu enerģiju un kas ir uzdrīkstējušies kaut ko izdot un ieguldīt, sapratīs, ka Dieva darbs ir daļa no viņiem, un viņi nestrādās tikai algas dēļ. Viņi nekalpos tikai priekš acīm un nemeklēs to, kas pašiem patīk, bet sevi un visas savas intereses veltīs šim svinīgajam darbam.
Tā kā dažu sludinātāju darbs ir nepilnīgs. Tad viņiem draud briesmas kļūdīties atklātajā darbā draudzēs. Viņu pašu un darba labā viņiem vajadzētu dziļi izmeklēt un pārbaudīt savus motīvus un būt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt modriem, citādi, sludinot citiem skaidrās patiesības, viņi paši pēc šiem likumiem nedzīvos un atļaus sātanam dziļo sirds darbu aizvietot ar kaut ko citu. Viņiem pašiem jābūt pilnīgiem un pareizi jāizturas pret Dieva darbu, lai to nedarītu algas dēļ un nepazaudētu izpratni par darba svarīgumu un izcilo raksturu. Nevajadzētu savam es ļaut valdīt Jēzus vietā un vajadzētu sargāties teikt grēciniekiem Ciānā, ka ar viņiem viss būs labi, kad Dievs pār viņiem ir izteicis lāstu. [469]
Sludinātājiem jāatmostas un jāparāda dzīvība, dedzība un nodošanās, kāda jau ilgāku laiku viņiem ir bijusi sveša, jo viņi nav staigājuši ar Dievu. Dieva darbs daudzās vietās neuzlabojas. Ir jāstrādā pie dvēselēm. Ļaudis apgrūtina pārmērīga ēšana, dzeršana un šīs dzīves rūpes. Viņi arvien dziļāk un dziļāk nododas pasaulīgiem pasākumiem. Viņi godkāri dzenas pēc peļņas. Garīgums un dievbijība ir retums. Valdošais gars ir strādāt, krāt un pavairot jau esošo. Mana jautājuma smaguma punkts ir: “Ar ko viss tas beigsies?”
Konferenču sanāksmes nesniedz paliekošu labumu. Kas apmeklē sapulces, tie tur ierodas ar domām par tirdznieciskiem darījumiem. Sludinātāji un ļaudis uz šīm lielajām sanāksmēm bieži vien līdzi nes savas preces, un no paaugstinājuma runātā patiesība nespēj iespaidot sirdi. Gara zobens, Dieva Vārds, savu darbu nepadara, tas skan pierasti, neinteresanti. Augstais Dieva darbs ir pārāk cieši saistīts ar parastām lietām.
Pirms sludinātāji var stiprināt savus brāļus, viņiem jābūt atgriezušamies. Viņiem nevajadzētu sludināt pašiem sevi, bet Kristus un Viņa taisnību. Ļaudīm nepieciešama reforma, bet tai savu šķīstījošo darbu vajadzētu iesākt pie sludinātājiem. Viņi ir sargi uz Ciānas mūriem, lai brīdinātu bezrūpīgos un tos, kas neko nenojauš; kā arī parādītu, kāds liktenis sagaida liekuļus Ciānā. Man likās, ka daži sludinātāji ir aizmirsuši, ka sātans vēl dzīvo un ir tikpat neatlaidīgs, čakls un viltīgs kā vienmēr; ka viņš vēl arvien cenšas dvēseles aizvilināt no taisnības tekas.
Viena no sludināšanas darba svarīgajām daļām ir uzticīga veselības reformas izskaidrošana ļaudīm, jo tā ir savienota ar trešo eņģeļa vēsti kā viena un tā paša darba neatņemama daļa. [470] Sludinātājiem pašiem nevajadzētu palikt, to nepieņēmušiem un vajadzētu par to pārliecināt visus, kas apliecina ticību patiesībai.
Sludinātājiem nevajadzētu būt interesēm, kas nesavienotos ar lielo darbu – dvēseļu vadīšanu pie patiesības. Visa viņu enerģija vajadzīga šeit. Viņiem blakus šim lielajam uzdevumam nevajadzētu nodoties ne lielākai, ne mazākai tirdzniecībai, ne arī kādam citam darbam. Timotejam dotais svinīgais uzdevums uz viņiem gulstas tikpat smagi, uzliekot viņiem vissvinīgākās saistības un visbriesmīgāko atbildību. “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. (..) Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.”(2. Tim. 4: 1–5)
Nepareizi dzīves ieradumi samazinājuši mūsu garīgo un fizisko jūtīgumu, un visus spēkus, ko varam iegūt, dzīvojot pareizi un rūpīgi izturoties pret veselību un dzīvību, bez atlikuma vajadzētu atdot darbam, kuru Dievs mums nozīmējis. Mēs nedrīkstam atļauties savus nelielos, novājinātos, sakropļotos spēkus izlietot, kalpojot pie galda vai mums uzticēto Dieva darbu saistot ar tirdzniecību. Tagad ir vajadzīga katra gara un miesas spēja. To prasa Dieva darbs. Nav iespējams nodoties kādam blakus pasākumam ārpus šī lielā uzdevuma, neatdodot tam laiku, kā arī gara un miesas spēkus, tā samazinot savu enerģiju Dieva darbā. Sludinātājiem, kas to dara, neatliks laika pārdomām un lūgšanām un nebūs spēka un domu skaidrības, kas viss viņiem vajadzīgs, lai izprastu to cilvēku stāvokli, kuriem nepieciešama palīdzība, un būtu gatavi strādāt “laikā un nelaikā”. Īstā vietā un laikā teikts vārds var glābt dažu labu nabaga nomaldījušos, šaubīgu un pagurušu dvēseli. Pāvils pamudina Timoteju: [471] “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.”(1. Tim. 4:15)
Dodot uzdevumu Saviem mācekļiem, Kristus saka: “Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam Debesīs.”(Mat. 16:19) Ja šāds tik briesmīgi atbildīgs ir Dieva kalpu darbs, cik svarīgi tad, lai viņi tam nodotos pilnīgi un būtu nomodā par dvēselēm kā tādi, kuriem būs jādod norēķins. Vai drīkstētu pieļaut vēl kādas citas vai savtīgas intereses, kas daļēji sirdi novērsu no darba? Daži sludinātāji laiku pavada savās mājās. Sabatā no tām iziet un tad atkal atgriežas un izšķiež savus spēkus lauku un mājas darbos. Visu nedēļu viņi strādā sev un tad izsmelto spēku atlikumu izlieto Dieva darbā. Tomēr tik vājas pūles Viņam nav pieņemamas. Viņi nav taupījuši ne garīgos, ne fiziskos spēkus. Arī labākajā gadījumā viņu spējas ir tikai vājas. Bet pēc tam, kad viņi visas nedēļas darba dienas ir bijuši aizņemti un nogurdināti šīs dzīves grūtībās un rūpēs, viņi augstajam, svētajam un svarīgajam Dieva darbam ir pilnīgi nederīgi. No viņu rīcības veida un pieņemtajiem lēmumiem atkarīgs dvēseļu liktenis. Cik svarīgi tad, lai viņi būtu sātīgi visās lietās, ne tikai ēšanā, bet arī darbā, lai viņu spēki nebūtu novājināti un tie tiktu veltīti viņu svētajam aicinājumam.
