Ap šo laiku es biju pakļauta smagam pārbaudījumam. Ja uz kādu no sapulcē esošajiem dusēja Dieva Gars un viņš pagodināja Dievu, slavējot, tad daži to nosauca par hipnozi un ja Kungam patika sapulcē dot man atklsmi, daži sacīja, ka tas ir uzbudinājuma un hipnozes iespaidā. Apbēdināta un izmisusi es bieži nogāju kādā vientuļā vietā, lai izkratītu savu sirdi Tā priekšā, Kas aicina nogurušos un smagu nastu nospiestos nākt pie Viņa un atrast mieru. Kad mana ticība pieķērās apsolījumiem, Jēzus likās esam ļoti tuvu. Debesu maigā gaisma spīdēja ap mani un man šķita, ka esmu sava Pestītāja roku apņemta un saņēmu atklāsmi. Bet, kad es atstāstīju, ko Dievs man vienai atklājis, kur nekāds zemes iespaids nevarēja mani ietekmēt, es biju apbēdināta un pārsteigta, dzirdot dažu norādījumus, ka tie, kas dzīvo vistuvāk Dievam, esot visvairāk pakļauti sātana krāpšanām.
Saskaņā ar šīm mācībām mūsu vienīgā drošība no maldiem būtu palikt tālu no Dieva, atkritušā stāvoklī. Ak, es domāju, vai tad tos, kas godīgi tuvojās Dievam, lai tikai lūgtu Viņa apsolījumus un prasītu pēc pestīšanas, var apvainot par nokļūšanu netīrā hipnozes iespaidā? Vai mēs lūgsim mūsu laipnajam Debesu Tēvam maizi, lai saņemtu vienīgi akmeni vai skorpionu? Šīs valodas ievainoja manu garu un plosīja dvēseli ar stiprām sāpēm, tuvu izmisumam. Daudzi gribēja, lai es ticu, ka nav Svētā Gara un ka visi piedzīvojumi, ko piedzīvojuši Dieva svētie [72] vīri, bija tikai hipnozes iespaids vai sātana krāpšana.
Daži bija pieņēmuši galējus uzskatus no zināmiem Rakstu tekstiem un pilnīgi atturējās no darba un noraidīja visus tos, kas nepieņēma viņu idejas šinī vai citā jautājumā, kas attiecas uz reliģiskajiem pienākumiem. Dievs man atklāja šos maldus atklāsmē un sūtīja mani pamācīt Viņa maldīgos bērnus, bet daudzi no viņiem pilnīgi atmeta vēsti un apsūdzēja mani, ka es piemērojoties pasaulei. Nominālie adventisti mani apsūdzēja fanātismā un nosauca par fanātiķu līderi, ko vajadzētu arestēt.
Tika noteikti dažādi Kunga atnākšanas laiki un uzspiesti brāļiem. Bet Kungs man rādīja, ka tie paies, jo pirms Kristus nākšanas jābūt bēdu laikam un ka katrs noliktais laiks, kas paies, vājinās Dieva ļaužu ticību. Tāpēc mani apvainoja par ļauno kalpu, kas saka: “Mans Kungs kavējas nākt!”
Šie apgalvojumi par noliktajiem laikiem tika iespiesti apmēram 30 gadus atpakaļ un grāmatas, kas tos saturēja, izplatīja visur. Bija daži sludinātāji, kas apgalvodami, ka mani labi pazīstot sacīja, ka es esot nolikusi Kunga nākšanas laiku termiņu pēc termiņa un tā kā šie laiki esot pagājuši, tad manas atklāsmes esot nepareizas. Bez šaubām, šos nepareizos apgalvojumus daudzi uzņēma kā patiesību, bet neviens, kas bija iepazinies ar mani vai maniem darbiem, nevarēja objektīvi sniegt tādu ziņojumu. Šī ir liecība, ko es sniedzu pēc 1844. gada paiešanas. “Noliks termiņu pēc termiņa un tie paies. Šis termiņu noteikšanas iespaids tieksies iznīcināt Dieva ļaužu ticību.” Ja es atklāsmē būtu redzējusi noteiktu laiku un liecinājusi par to, es nebūtu varējusi rakstīt šīm liecībām pretī, ka visi termiņi, kas tiks noteikti paies, jo pirms Kristus [73] atnākšanas jābūt bēdu laikam. Esmu pārliecināta, ka pēdējos 30 gados, tas ir, kopš šī apgalvojuma publicēšanas, es nebūtu noteikusi Kristus nākšanas laiku, jo citādi līdz ar citiem, kurus es norāju, es būtu nosodījusi pati sevi. Līdz 1845. gadam, kad bija pagājis vispārējais gaidīšanas laiks 1844. gadā, man nebija nevienas atklāsmes. Pēc tam man tika rādīts tas, ko šeit paskaidroju.
Un vai šī liecība nav piepildījusies visos sīkumos? Pirmās dienas adventisti bija noteikuši termiņu pēc termiņa, un neievērojot atkārtotās kļūdas, viņi ieguva drosmi noteikt jaunus laikus. Dievs tos nav vadījis. Daudzi no viņiem bija atmetuši pravietisko laiku un noraidījuši pravietojumu piepildīšanos, tāpēc ka 1844. gadā laiks pagāja, neatnesot gaidīto notikumu. Viņi atmeta patiesību un ienaidniekam bija spēks vest pār viņiem spēcīgus maldus, tā, ka viņi ticēja meliem. Lielais laika pārbaudījums bija 1843. un 1844. gadā. Visi, kas kopš tā laika noteikuši termiņus, ir piekrāpuši sevi un citus.
Līdz savas pirmās atklāsmes laikam es nevarēju rakstīt. Mana trīcošā roka nespēja stingri noturēt spalvu. Tad atklāsmē eņģelis man pavēlēja atklāsmi pierakstīt. Es paklausīju un rakstīju bez pūlēm. Mani nervi tika stiprināti un roka kļuva stingra.
Man bija liels krusts atstāstīt maldīgajiem, kas man tika rādīts attiecībā uz viņiem. Redzēt citu bēdas vai skumjas man sagādāja lielas sāpes. Spiesta ziņot vēstis, es bieži tās mēdzu mīkstināt un cilvēkiem parādīju, cik vien iespējams, labvēlīgākā gaismā, lai pēc tam vienatnē raudātu dvēseles mokās. Es uzlūkoju tos, kam bija jārūpējas tikai par savām dvēselēm un domāju, ka, ja es būtu viņu stāvoklī, tad es nekurnētu. Man bija grūti atstāstīt no Dieva saņemtās skaidrās, griezīgās liecības. Es norūpējusies vēroju rezultātus un ja norātās personas sacēlās pret rājienu un pēc tam [74] pretojās patiesībai, manī modās jautājumi: vai es nodevu vēsti tā, kā vajadzēja? Vai nebija kāds cits ceļš, kā viņus glābt? Un tad tāds izmisums nospieda manu dvēseli, ka es bieži jutu, ka nāve būtu apsveicama un kaps būtu salda atdusas vieta.
Es neaptvēru šādas rīcības briesmas un grēku, kamēr atklāsmē es tiku uzņemta Jēzus klātbūtnē. Viņš mani drūmi uzlūkoja un novērsa seju no manis. Nav aprakstāmas šausmas un bailes, ko es tad sajutu. Es nokritu uz sava vaiga Viņa priekšā, bet man nebija spēka izteikt nevienu vārdu. Ak, kā es ilgojos tikt apklāta un apslēpta no šī briesmīgā un drūmā skatiena! Tad es mazliet varēju aptvert, ko sajutīs pazudušie, kad viņi kliegs kalniem un klintīm: ”Krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz Tā Goda Krēsla un no Tā Jēra dusmības.” (Atkl. 6:16*)
Klātesošais eņģelis lika man piecelties un skatu, kuru ieraudzīja manas acis, grūti aprakstīt. Manā priekšā bija pulks, kuru mati un drēbes bija saplēsti un kuru sejās bija šausmu un izmisuma vaibsti. Viņi nāca tuvu pie manis un savas drēbes berzēja gar manējām. Kad es paskatījos uz savām drēbēm, es redzēju, ka tās bija aptraipītas asinīm. Atkal es nokritu kā mirusi pie manis pavadītāja eņģeļa kājām. Es nespēju lūgt piedošanu un vēlējos būt prom no šīs svētās vietas. Eņģelis mani piecēla kājās un sacīja: “Tagad tas nav tavs gadījums, bet tu redzēji šo ainu, lai zinātu, kādā stāvoklī tu vari nonāk, ja izvairīsies ziņot citiem, ko Kungs tev atklājis. Bet, ja tu būsi uzticīga līdz galam, tu ēdīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi dzīvības ūdeni. Tu daudz cietīsi, bet Dieva žēlastība ir pietiekama.” Tad es jutos labprātīga darīt visu, ko Kungs no manis prasīs, lai tikai saņemtu Viņa labvēlību un nejustu šo briesmīgo skatienu.
