[514] Man rādīja, ka Sabata ievērotāji kā tauta strādā par daudz smagi, neatļaujoties pārmaiņas un atpūtas brīžus. Atpūta un atspirgšana vajadzīga tiem, kas stādā fizisku darbu, un vēl svarīgāka tā ir tiem, kuru darbs galvenokārt ir garīgs. Ne mūsu pestīšanai, ne Dieva godam nav vajadzīga pastāvīga prāta nodarbināšana pat ne pie reliģiskiem tematiem. Ir tādas izklaidēšanās kā dejošana, kāršu spēles, šahs, dambrete u.t.t., kuras mēs nevaram atzīt par labām, jo Debesis tās nosoda. Šādi laika kavēkļi paver durvis lielam ļaunumam. Tie neatstāj labvēlīgu, dziedinošu iespaidu, bet uzbudina un dažos cilvēkos atmodina kaislību uz šīm spēlēm, kas tālāk ved uz azartu un izšķērdību. Visas šādas spēles kristiešiem vajadzētu nosodīt un aizvietot ar kaut ko pilnīgi nevainīgu un nekaitīgu.
Es redzēju, ka mūsu brīvdienas nevajadzētu pavadīt, atdarinot pasauli, tomēr tās arī nevajadzētu atstāt neievērotas, jo tas izsauktu neapmierinātību mūsu bērnos. Šajās dienās, kad draud briesmas, ka mūsu bērni var pakļauties ļauniem iespaidiem un samaitāties pasaulīgās izpriecās un dažādos uzbudinājumos, vecākiem jādomā, kā atvietot tik ļoti bīstamās izpriecas. Lai bērni saprot, ka jūs rūpējaties par viņu laimi un labklājību.
Lai apvienojas vairākas ģimenes, kas dzīvo pilsētā vai vienā ciemā, pārtrauc darbu, kas viņus fiziski un garīgi nogurdinājis, un izbrauc uz laukiem kāda skaista ezera krastā vai jaukā birztalā, kur dabas ainavas ir sevišķi krāšņas. Viņiem vajadzētu nodrošināties ar vienkāršu, veselīgu uzturu, vislabākajiem augļiem un labības produktiem un uzklāt galdu koku ēnā vai arī zem brīvā debess juma. Izbrauciens, fiziskā piepūle un dabas skati ierosinās ēstgribu, un viņi var baudīt azaidu, kuru apskaustu pat ķēniņš.
Šādos gadījumos vecākiem un bērniem vajadzētu justies brīviem no rūpēm, darba un nospiestības. Vecākiem kopā ar [515] saviem bērniem vajadzētu kļūt par bērniem, cenšoties darīt visu viņiem tik patīkamu, cik vien iespējams. Veltiet visu dienu atpūtai. Tiem, kuru darbs saistīts ar telpām un sēdēšanu, fiziskas kustības svaigā gaisā atstās ļoti labu iespaidu uz veselību. Visiem, kam vien iespējams tā iekārtoties, vajadzētu šādu atpūtu uzskatīt par pienākumu. Pazaudēt ar to nevar neko, bet daudz var iegūt. Savās darba vietās viņi atgriezīsies ar atjaunotu spēku un drosmi un ar jaunu degsmi darīt savu darbu, un būs labāk sagatavoti pretoties slimībām.
Es redzēju, ka tikai nedaudzi saprot pastāvīgo, nogurdinošo darbu, kādam pakļauti atbildīgie darbinieki izdevniecībā. Dienu no dienas un nedēļu pēc nedēļas viņi ir ieslēgti telpās, un nepārtraukta garīgo spēku sasprindzinātība noteikti grauj viņu veselību un mazina dzīvības spēkus. Šiem brāļiem draud pēkšņa sabrukuma briesmas. Viņi nav nemirstīgi, un, turpinot strādāt tādā pašā garā, viņi savus spēkus ātri izsmels un būs darbam zuduši.
Brāļos A, B un C mums ir dārgas dāvanas. Mēs nedrīkstam atļaut, ka viņi sagrauj savu veselību, ieslogot sevi telpās un nepārtraukti smagi strādājot. Kur mēs atradīsim piedzīvojušus cilvēkus, ko likt viņu vietā? Divi no šiem brāļiem ar darbu izdevniecībā saistīti jau 14 gadus un Dieva darba labā ir strādājuši nopietni, apzinīgi un nesavtīgi. Viņiem dzīvē nav bijis gandrīz nekādu pārmaiņu, izņemot tās, ko viņiem sniegušas dažādas slimības. Viņiem vajadzīgas biežas izmaiņas, bieži vajadzētu visu dienu veltīt tikai atpūtai kopā ar savām ģimenēm, kuras gandrīz pilnīgi šķirtas no viņu sabiedrības. Visi varbūt nevarēs atstāt darbu vienā un tai pašā laikā, bet savus darbus viņiem vajadzētu iekārtot tā, ka aiziet var viens vai divi, atstājot citus aizpildīt viņu vietu, un tad atkal palikušajiem savukārt būs tāda pati iespēja atbrīvoties.
Es redzēju, ka šiem brāļiem A, B un C rūpes par veselību un spēku, kuru Dievs viņiem ir devis, vajadzētu uzskatīt par savu reliģisku pienākumu. Kungs [516] neprasa, lai viņi jau tagad kļūtu par mocekļiem Viņa darba dēļ. Par tāda upura pienešanu viņi atalgojumu nesaņems, jo Dievs vēlas, lai viņi dzīvotu. Tagadējās patiesības lietai viņi var daudz labāk kalpot ar savu dzīvi kā ar savu nāvi. Ja kādam no šiem brāļiem pēkšņi būtu jākrīt, slimības skārtam, tad nevienam to nevajadzētu uzskatīt par tiešu Kunga lēmumu. Tāds gadījums būs tikai dabas likumu pārkāpšanas nenovēršanas sekas. Viņiem vajadzētu ņemt vērā dotos brīdinājumus, lai nekļūtu par pārkāpējiem un nesaņemtu smagu sodu.
Es redzēju, ka šie brāļi var palīdzēt Dieva darbā, piedaloties, cik bieži vien praktiski iespējams, sanāksmēs, ko sasauc vietās, kas atrodas tālu no viņu tiešā darba. Viņiem uzticētais darbs ir svarīgs, tāpēc viņiem nepieciešami veseli nervi un veselas smadzenes, bet viņu gars nevar atspirgt tā, kā Dievs vēlas, ja viņi pastāvīgi ir ieslēgti izdevniecībā. Es redzēju, ka darbam visā visumā nāktu par labu, ja šie vīri, kas vada darbu Batl-Krīkā, iepazītos ar saviem brāļiem citās zemēs, piedaloties viņu sanāksmēs. Tas citu zemju brāļos radītu uzticību atbildīgajiem darba vadītājiem un atvieglotu šo brāļu garīgo noslogojumu, kā arī ļautu viņiem labāk izprast darba attīstību un Dieva lietas vajadzības. Tas atdzīvinātu viņu cerību, atjaunotu ticību un palielinātu drosmi. Tam ņemtais laiks nebūs zaudēts, bet gan izmantots vislietderīgākajā veidā. Šiem brāļiem ir īpašības, kas viņiem ļaus atrast vislielāko prieku sabiedriskā sadzīvē. Viņi priecāsies, dzīvojot kādu laiku citu zemju brāļu mājās, un savstarpējā domu un ieskatu apmaiņa nāks par labu kā vieniem, tā otriem.
Sevišķi es griežos pie brāļa C, aicinot viņu mainīt dzīves veidu. Viņš nevar nodoties fiziskai piepūlei līdzīgi citiem izdevniecības darbiniekiem. Sēdošais darbs telpās sagatavo viņu pēkšņam sabrukumam. Viņš nedrīkst turpināt [517] līdzšinējo rīcību. Viņam vairāk jāuzturas svaigā gaisā, strādājot zināmu laiku kādu vieglu darbu vai arī nododoties kādai citai atspirdzinoša rakstura fiziskai piepūlei. Šāda sevis izdzīšana, kādu viņš ir piekopis, salauztu pat visstiprākā dzīvnieka organismu. Tā ir nežēlīga, ļauna rīcība, grēks pašam pret sevi, pret kuru es brīdinot paceļu savu balsi. Brāli C, Tev vairāk laika jāpavada svaigā gaisā, izbraucienos vai patīkamā fiziskā piepūlē, vai arī Tu mirsi, Tava sieva kļūs par atraitni un Tavi bērni, kuri tik ļoti tevi mīl, kļūs bāreņi. Br. C, izskaidrojot Dieva Vārdu, spēj citus pamācīt un ielīksmot. Izbraucot uz lielām Sabata ievērotāju sanāksmēm un nododot liecību par pamācību un iepriecinājumu tiem, kuriem ir priekštiesība viņu dzirdēt, viņš var kalpot Dieva lietai un gūt pats sev labumu. Šāda pārmaiņa liktu viņam vairāk atrasties ārpus telpām svaigā gaisā. Viņa asinis plūst kūtri, jo trūks dzīvinošā debesu gaisa. Viņš labi pildījis savu darbu izdevniecībā, tomēr viņam joprojām vajadzīgs atspirdzinošais tīra gaisa un tiešas saules gaismas iespaids, lai viņa darbs kļūtu vēl garīgāks un dzīvāks.
1863. gada 5. jūnijā es redzēju, ka manam vīram vajadzētu sargāt savus spēkus un veselību, jo Dievam priekš mums vēl ir liels darbs. Viņa aizgādībā mēs šajā darbā esam guvuši pieredzi jau no tā sākuma, un tāpēc mūsu pūlēm Viņa darbā ir lielāka nozīme. Es redzēju, ka mans vīrs, pastāvīgi un pārmērīgi strādājot, izsmēlis savu spēku krājumu, kuru saskaņā ar Dieva gribu vajadzētu pasargāt. Tāpat turpinot sevi fiziski un garīgi pārslogot, viņš izlietos nākotnes spēka rezerves, izsmels spēku pamatfondus un priekšlaicīgi sabruks, un Dieva lieta zaudēs viņa darbu. Daudz laika viņš izlietojis izdevniecības darbam, ko varēja padarīt arī citi, vai veikalniecisko lietu kārtošanai, no kurām viņam vajadzēja [518] izvairīties. Dievs vēlas, lai mēs abi saudzētu savus spēkus un izlietotu tos sevišķos vajadzības gadījumos tādam darbam, ko citi nevar padarīt un kuram Viņš mūs ir atmodinājis, pasargājis mūsu dzīvību un devis mums vērtīgus piedzīvojumus, lai tādā veidā mēs varētu palīdzēt Viņa ļaudīm.
Es to nesacīju atklātībai, jo šī vēsts bija dota tieši mums. Ja šis brīdinājums pilnībā būtu ievērots, tad sāpes, kas manam vīram tik ļoti lika ciest, būtu aiztaupītas. Dieva darbs bija spiedošs (neatliekams) un likās, ka nav iespējams no tā atrauties un atpūsties. Šķita, ka mans vīrs ir spiests pastāvīgi smagi strādāt. Rūpes par brāļu piemērotību atbildību nešanai un arī sacelšanās Aijovā pastāvīgi nodarbināja viņa prātu, un fiziskie spēki tika pilnīgi izsmelti. Atvieglojuma vietā uz viņu gūlās tik smagas nastas, kādas nekad vēl nebija nestas, un rūpes nesamazinājās, bet trīskāršojās. Tomēr kāda izeja noteikti bija, jo citādi Dievs nebūtu devis brīdinājumu un nebūtu pieļāvis viņa sabrukumu zem smagās slodzes. Es redzēju, ka, ja Dievs viņu sevišķā kārtā neuzturētu, tad savu fizisko un garīgo spēku sabrukumu viņš būtu piedzīvojis jau daudz agrāk.
Kad Dievs runā, tad Viņš to arī domā, ko Viņš saka. Ja Viņš brīdina, tad attiecīgajiem cilvēkiem tas jāņem vērā. Tagad es runāju atklāti, jo tāds pat brīdinājums, kādu saņēma mans vīrs, ir dots citiem cilvēkiem, kas saistīti ar izdevniecību. Es redzēju, ka, ja viņi savu rīcību nemainīs, tad tie var sabrukt tieši tāpat kā mans vīrs. Es negribētu, ka citi ciestu tā, kā viņš ir cietis. Bet pāri par visu jābaidās no viņu zaudējuma Dieva darbam laikā, kad tik ļoti vajadzīga viņu palīdzība un iespaids.
Izdevniecībā strādājošie nevar izturēt tādu rūpju un darba slodzi, kādu gadiem ilgi nesis mans vīrs. Viņiem nav tāda organisma uzbūve, nav tādu pamatfondu, no kuriem varētu smelt un smelt, kāds bija manam vīram. Viņi nekad [519] nepanesīs tādas grūtības un pastāvīgu nogurdinošu darbu, kāds gūlās uz manu vīru un kādu viņš veica divdesmit gadus. Es nevaru panest domu, ka dažiem cilvēkiem izdevniecībā vajadzētu upurēt savus spēkus un veselību pārmērīgam darbam un tā priekšlaicīgi zaudēt lietderību un spējas strādāt Kunga vīna kalnā. Ne tikai augļu ievācēji ir svarīgi un nepieciešami strādnieki; visi, kas palīdz ap stādiem aprakt zemi, kas palīdz laistīt, apgriezt liekos zarus, pacelt augstāk lejup liecošos un uz zemes gulošos zarus, liekot stīgām vīties augšup pa īstajām kāpnēm, pa drošo balstu, ir strādnieki, bez kuriem nevar iztikt.
