[526] 1865. gadā es redzēju, ka daži cilvēki, skaudības ierosināti, atļāvuši nicinoši izteikties par Batl-Krīkas draudzi. Daži ar aizdomām skatās uz visu, kas tur notiek, un liekas, ka viņi līksmo, ja izdodas atrast kaut ko tādu, kas baro viņu neticību Batl-Krīkai. Šāds gars un rīcība Dievam nepatīk. No kādiem avotiem draudzes citās vietās iegūst sev gaismu un patiesības atzīšanu? Viss tas nāk caur līdzekļiem, kurus Dievs iekārtojis un kas galvenokārt sakopoti Batl-Krīkā. Kas nes mūsu darba nastas? Cilvēki, kas dedzīgi strādā Batl-Krīkā. Tiem, kas atrodas viskarstākās cīņas priekšējās rindās, nastas un smagi pārbaudījumi ir neizbēgami; dažādi sarežģījumi un nospiedošas domas pavada tos, kam Dieva darbā jāpieņem vissvarīgākie lēmumi. Mūsu brāļiem citās vietās, kas brīvi no tādām nastām un grūtībām, vajadzētu pateikties Dievam un slavēt Viņu par priekšrocībām, kuras viņi bauda, un vajadzētu būt pēdējiem greizsirdības, skaudības un kļūdu meklēšanas gara parādīšanā, lai nenostātos tādu cilvēku lomā, kuri saka: “Pasaki man, un es teikšu tālāk.”
Batlkrīkas draudze ir nesusi lielo sanāksmju (konferenču) nastas, kas smagi gūlušās gandrīz uz visiem. Papildus veicamo darbu dēļ daudzi zaudējuši spēkus un pēc tam vairākus mēnešus slimojuši. Viņi šīs nastas nesuši priecīgi, bet viņus apbēdina un sāpina nežēlīgā vienaldzība un cietsirdīgā greizsirdība, kādu parāda daži cilvēki, atgriezušies atpakaļ savās draudzēs. Par Batl-Krīkas nastu nesējiem un tiem, kas atrodas darba priekšgalā, viņi izsaka neprātīgas piezīmes, – daži pat ar nodomu, citi vieglprātīgā bezrūpībā. Dievam ir zināmas visas šīs runas un greizsirdība un skaudība, kas skubinājušas šos runātājus; viss [527] ir uzticīgi pierakstīts. Daudzi pateicas Dievam par patiesību un tad apgriežas un apšauba, un meklē kļūdas tieši tajos līdzekļos kurus Debesis sniegušas, lai padarītu viņus par tādiem kādi viņi ir vai kādiem viņiem vajadzētu būt. Cik daudz vairāk Dievam patiktu, ja viņi darītu Ārona un Ura darbu, palīdzot turēt paceltas to rokas, kas nes lielās un smagās Dieva darba nastas. Kas mīl kurnēt un sūdzēties, tiem vajadzētu palikt mājās, kur šo kārdināšanu nav, kur nav barības viņu greizsirdībai, ļaunām aizdomām un kļūdu meklēšanas tieksmēm; tādi cilvēki ar savu klātbūtni sanāksmes tikai apgrūtina; viņi ir mākoņi bez ūdens (lietus).
Kas domā, ka viņiem ir tiesības meklēt kļūdas un nopelt cilvēkus, kurus Dievs izredzējis veikt svarīgu daļu šai pēdējā lielajā darbā, darītu labāk, ja censtos atgriezties un iegūt Kristus prātu. Lai viņi atceras Izraēla bērnus, kas bija tik gatavi atrast kļūdas pie Mozus, kuru Dievs bija iecēlis novest Viņa ļaudis uz Kānanu, un kurnēt pat pret pašu Dievu. Visi šie kurnētāji krita tuksnesī. Viegli ir sacelties, viegli uzsākt karu, pirms attiecīgais jautājums saprātīgi un mierīgi pārdomāts un apsvērts, vai vispār ir kaut kas, pret ko vajadzētu cīnīties. Izraēla bērni ir par priekšzīmi mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.
Daudziem vieglāk ir apšaubīt un atrast kļūdas darbā, ko veic Batl-Krīkā, nekā pateikt, ko vajadzētu darīt. Daži pat iedrošinātos paši uzņemties šīs atbildības, bet viņi drīz vien redzētu, ka viņiem trūkst piedzīvojumu, un viss darbs apstātos. Ja šie runātāji un kļūdu meklētāji paši kļūtu par nastu nesējiem, ja viņi lūgtu par darba darītājiem, tad viņi saņemtu svētības sev un ar savu dievbijīgo priekšzīmi, svēto iespaidu un dzīvi būtu par svētību citiem. Daudziem vieglāk ir runāt kā lūgt; viņu dzīvē un raksturā nav garīguma un svētuma, viņu iespaids Dieva darbam kaitē. [528] Viņi neizprot, ka darbs Batl-Krīkā ir arī viņu darbs un ka viņiem vajadzētu būt ieinteresētiem tā attīstībā; viņi kā skatītāji nostājas malā, apšauba un meklē kļūdas. Šādu lomu pilda tieši tie, kuriem trūkst piedzīvojumu un kas pavisam maz cietuši patiesības dēļ.
