Tie Sabatu ievērojošie brāļi, kas atbildību par namturību novirza uz savām sievām, kaut gan paši ir spējīgi saimniecību vadīt, ir negudri; tāda rīcība Dievam nepatīk. Vīra namtura pienākumus nevar nodot sievai. Tomēr reizēm ir mēģināts to darīt, abiem par lielu postu. Ir gadījumi, kad ticīgs vīrs atbildību par saviem īpašumiem nodevis savai neticīgajai dzīves līdzgaitniecei, cerēdams tā viņai izpatikt, atņemt iemeslus viņas pretestībai un beidzot panākt, lai viņa ticētu patiesībai. Bet tas nav ne vairāk, ne mazāk kā mēģinājums nopirkt mieru vai arī ar naudas palīdzību likt sievai ticēt patiesībai. Līdzekļus, kurus Dievs aizdevis Viņa darba atbalstīšanai, vīrs nodod sievai, kam patiesība pilnīgi vienaldzīga; kādu atskaiti šāds namturis varēs sniegt lielajam Meistaram, kad Viņš no viņa atprasīs savu īpašumu līdz ar augļiem?
Ticīgie vecāki bieži savus īpašumus nodevuši neticīgiem bērniem, tādā veidā atteikdamies no iespējas atdot Dievam to, kas Viņam pieder. Tā viņi atbrīvojas no Dieva uzliktās atbildības un nodod ienaidnieka rindām līdzekļus, kuru Dievs viņiem uzticējis, lai viņi tos tad, kad Viņš prasīs, atdotu atpakaļ, ieguldot viņa darbā. Tas nav pēc Dieva prāta, ja vecāki, kas spējīgi paši vadīt savus veikalus, pārraudzību pār saviem īpašumiem nodotu bērniem pat tad, ja viņiem ir ar vecākiem vienāda ticība. Tikai reti bērni pieķeras [529] Dieva darbam, un viņi arī nav mācījušies pretestību un bēdu skolā mūžīgo bagātību vērtēt daudz augstāk par pasaulīgo (laicīgo). Līdzekļu nodošana tādās rokās ir vislielākais ļaunums. Tā viņi tiek kārdināti pieķerties laicīgām lietām un paļauties uz īpašumiem un domāt, ka vairāk nekas viņiem nav vajadzīgs. Saņemot savā īpašumā līdzekļus, kuru iegūšana nav prasījusi no viņiem pūles, viņi reti tos izlietos gudri.
Vīrs, kas savus īpašumus nodod sievai, paver viņai plašas durvis kārdināšanām, vienalga, vai tā ir ticīga vai neticīga. Ja viņa ir ticīgā un raksturā skopa, savtīga un mantrausīga, tad vīra namtura pienākumu pildīšana blakus savējiem viņai cīņu darīs daudz smagāku. Lai tiktu glābta, viņai jāpārvar visas šīs īpatnējās, ļaunās rakstura īpašības un jāatdarina sava dievišķā Kunga raksturs, meklējot izdevības darīt citiem labu un mīlot citus, kā Kristus mūs ir mīlējis. Viņai jākopj dārgā mīlestības dāvana, kas tik spilgti atklājas mūsu Glābējā. Viņa dzīvi iezīmēja cēla, nesavtīga labdarība. Visu Viņa dzīves gājumu neaptraipīja neviens savtīgs darbs.
Lai arī kādi būtu bijuši laulātā drauga motīvi, savas sievas ceļā viņš ar to ir nolicis briesmīgu piedauzīšanās akmeni, kas viņu kavēs sasniegt uzvaru. Tikpat ļaunas sekas var būt mantas nodošanai bērniem. Dievs zina nolūkus. Ja vīrs ir savtīgs un mantu nodevis, lai slēptu savas mantkārīgās tieksmes un sevi attaisnotu, ka neko nedara Dieva darba atbalstīšanai, tad noteikti nāks Debesu lāsts. Dievs lasa sirds apslēptākos nodomus un pārbauda cilvēku bērnu motīvus. Viņa sevišķā, redzamā nepatika var neatklāties tā kā Ananijas un Saviras gadījumā, tomēr beidzot sods noteikti nebūs vieglāks par to, kāds piemeklēja šos cilvēkus. Cenšoties piekrāpt cilvēkus, viņi meloja Dievam. “Tā dvēsele, kas grēko, tā mirs.” [530]
Šādam cilvēkam lielās tiesas dienas pārbaudē neklāsies labāk par viena poda īpašnieku, kas savu podu apslēpa zemē. Aicināts norēķināties, viņš apvainoja Dievu netaisnā rīcībā: “Es zināju Tevi bargu cilvēku esam, ka Tu pļauj, kur Tu neesi sējis, un krāj, kur neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu Tavu podu zemē (kur Dieva darbs nevar no tā gūt labumu); redzi, še ir, kas Tev pieder.” Dievs saka: “Tāpēc ņemiet no viņa podu un dodiet tam, kam ir desmit podu... un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Šis vīrs negribēja, ka viņa poda izlietošana nestu labumu viņa Kungam.
Es redzēju, ka daudz ir tādu, kas savu podu ietinuši autā un paslēpuši zemē. Liekas, ka viņi domā, ka katrs Dieva darbā ieguldītais penijs ir neglābjami zudis. Kas tā domā, tiem tiešām tā arī notiks. Viņi nesaņems nekādu atlīdzību. Viņi deva nelabprāt, tikai tāpēc, ka jutās spiesti kaut ko darīt. Dievs mīl priecīgu devēju. Tie, kas sevi iepriecina ar domām, ka savu atbildību var nodot sievai vai bērniem, ir ienaidnieka pievilti. Īpašumu nodošana citās rokās nesamazina viņu atbildību. Viņi ir atbildīgi par līdzekļiem, kurus Debesis viņiem uzticējušas, un nekādā veidā viņi nevar atbrīvoties no atbildības atdot Dievam to, ko Viņš viņiem ir uzticējis.
Pasaules mīlestība šķir no Dieva. “Kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības.” Nevienam nav iespējams izprast patiesību, kamēr viņš ir pieķēries pasaulei. Pasaule nostājas starp viņu un Dievu, aptumšo skatu, notrulina jūtas [531] līdz tādai pakāpei, ka viņi nespēj izprast svētas lietas. Tādus cilvēkus Dievs aicina: “Šķīstiet rokas jūs, grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas jūs, divprātīgie! Esiet bēdīgi un noskumuši un raudiet; jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem un jūsu līksmība par skumjām.” Kas savas rokas aptraipījuši ar pasaules nešķīstību, tos Kungs aicina šos traipus sevī tīrīt. Kas domā, ka var kalpot pasaulei un arī mīlēt Dievu, tie ir divprātīgi. Tomēr viņi nevar kalpot Dievam un mantai. Viņi ir cilvēki ar diviem prātiem: viņi mīl pasauli, pazaudē visu savu pienākumu apziņu pret Dievu, tomēr sauc sevi par Kristus sekotājiem. Viņi nav ne šis, ne tas. Viņi pazaudēs abas pasaules, ja netīrīs savas rokas un nešķīstīs savu sirdi, paklausot skaidrajiem patiesības principiem. “Kas teicas Viņā paliekam, tam pienākas pašam arī tāpat staigāt, kā Viņš ar staigājis.” “Iekš tā mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir drošība tiesas dienā; jo kā Viņš ir, tāpat arī mēs esam šinī pasaulē.” “Caur ko mums tās visu lielās un dārgās apsolīšanas ir dāvinātas, lai jūs caur tām dalību dabūjat pie dievišķās dabas, bēgdami no tā posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu.”
Pasaulīgās kārības ir tās, kas iznīcina patieso dievbijību. Mīlestība uz pasauli un lietām, kas ir pasaulē, šķir mūs no Tēva. Kaislība uz pasaulīgiem ieguvumiem pieaug to starpā, kas sakās gaidām mūsu Pestītāja drīzo atnākšanu godībā. Miesas kārības, acu kārības un dzīves lepnums valda pat pār tiem, kas sevi sauc par kristiešiem. Mantrausīgā kārē viņi tiecas pēc pasaulīgām lietām, un nesvētas peļņas dēļ pārdos savu mūžīgo dzīvību.
