[75] 1846. gada 30. augustā es salaulājos ar vecāko Džeimsu Vaitu. Vecākais Vaits bija ar dziļiem piedzīvojumiem adventes kustībā. Dievs svētīja viņa patiesības pasludināšanas darbu. Mūsu sirdis vienojās lielajā darbā un mēs kopā ceļojām un strādājām, lai glābtu dvēseles.
Darbu uzsākām bez līdzekļiem, ar dažiem draugiem un sliktu veselību. Mans vīrs bija mantojis spēcīgu organismu, bet viņa veselība bija nopietni vājināta, uzticīgi mācoties skolā un lasot lekcijas. Es jau no bērnības cietu vājas veselības dēļ kā jau to esmu atstāstījusi. Tādā stāvoklī, bez līdzekļiem, ar nedaudziem, kas bija vienādos uzskatos ar mums, bez papīra, bez grāmatām, mēs devāmies mūsu darbā. Tajā laikā mums nebija arī lūgšanas nami. Un ideja par telts lietošanu mums neienāca prātā. Vislielākais vairumu masu sapulču tika noturētas privātās mājās. Mūsu sanāksmes bija mazas. Reti kāds ienāca mūsu sapulcēs, izņemot adventistus, vienīgi tad, kad viņus pievilka ziņkāre dzirdēt sievieti runājam.
Sākumā es kautrējos atklāti runāt. Ja man bija pārliecība, tad tā man tika dota no Svētā Gara. Ja es runāju brīvi un spēcīgi, tad tas man bija Dieva dots. Sapulces notika tā, ka parasti piedalījāmies mēs abi. Mans vīrs runāja par mūsu doktrināro mācību, tad sekoja mani ievērojami garie aicinājumi, kausējot ceļu sapulcēto jūtās. Tā mans vīrs sēja un es laistīju patiesības sēklu un Dievs audzināja.
1846. gada rudenī mēs sākām ievērot Bībeles Sabatu un to mācīt un aizstāvēt. Pirmo reizi mana [76] uzmanība tika pievērsta Sabatam tā paša gada sākumā, kad es apmeklēju New Bedford, Massačusetsas pavalsti. Tur iepazinos ar vecāko Džozefu Bētu, kas jau agrāk bija pieņēmis adventes ticību un bija aktīvs darbinieks. Vecākais B. turēja Sabatu un parādīja tā svarīgumu. Es nesapratu tā nozīmi un domāju, ka vecākais B. maldās, kavējoties pie ceturtā baušļa vairāk kā pie pārējiem deviņiem. Bet Kungs man rādīja Debesu svētnīcu. Dieva templis bija atvērts Debesīs, un es redzēju Dieva šķirstu, pārklātu ar žēlastības vāku. Divi eņģeļi stāvēja katrs savā šķirsta galā ar izplestiem spārniem pār žēlastības vāku un pret to pavērstām sejām. Mani pavadošais eņģelis sacīja, ka tie pārstāv visu Debesu pulku, kas godbijībā uzlūko ar Dieva pirkstu rakstītos svētos likumus. Jēzus pacēla šķirsta vāku un es redzēju akmens plāksnes, uz kurām bija rakstīti desmit baušļi. Es biju pārsteigta, kad redzēju ceturto bausli 10 priekšrakstu centrā, apņemtu ar maigu gaismas loku. Eņģelis sacīja: “Tas ir vienīgais no desmit baušļiem, kas parāda, ka dzīvais Dievs ir radījis debesis un zemi un visas lietas. Kad tika likti Zemes pamati, tad lika pamatus arī Sabatam.”
Man rādīja, ka, ja Sabats vienmēr būtu ievērots, tad nekad nebūtu bijuši neticīgie vai ateisti. Sabata ievērošana pasargātu pasauli no elku kalpošanas. Ceturtais bauslis ir samīdīts; tāpēc mēs esam aicināti izlabot plaisu likumā un noliekties par kājām samīto Sabatu. Grēka cilvēks, kas paaugstinājis sevi pār Dievu un pārmainījis laikus un likumus, Sabatu pārcēlis no septītās uz pirmo nedēļas dienu. To darot, viņš ir radījis plaisu Dieva likumā. Tagad pirms lielās Dieva dienas ir sūtīta vēsts, lai brīdinātu ļaudis atgriezties [77] pie padevības Dieva likumam, ko antikrists ir salauzis. Ar pamācībām un piemēru ir jāvērš uzmanība uz plaisu likumā. Man rādīja, ka trešais eņģelis, kas pasludināja Dieva pavēles un Jēzus ticību, pārstāv ļaudis, kas pieņem Viņa vēsti un paceļ brīdinošu balsi pasaulei, lai tie kā acuraugu tur Dieva baušļus un ka, atbildot šim brīdinājumam, daudzi pieņems Kunga Sabatu.
Kad mēs saņēmām gaismu par ceturto bausli, Menā bija apmēram 25 adventisti, kas turēja Sabatu, bet viņi bija tik pretrunīgi domās par citiem mācību punktiem un tā izkaisīti, ka viņu ietekme bija maza. Citās Jaunanglijas daļās bija apmēram tāds pats skaits un tie atradās līdzīgā stāvoklī. Likās, ka mūsu pienākums ir viņus bieži apmeklēt mājās un stiprināt Kungā un Viņa patiesībā. Tā kā viņi bija tik izkaisīti, mums ļoti daudz laika bija jāpavada ceļā. Līdzekļu trūkuma dēļ mēs izmantojām lētāko privāto transportu, otrās klases vagonus un apakšējo klāju uz tvaikoņiem. Manā vājajā stāvoklī ceļošana ar privāto transportu bija visērtākā. Otrās klases vagonos mūs parasti ietina tabakas dūmi, kuru ietekmē es bieži ģību. Uz tvaikoņiem apakšējā klājā mēs tāpat cietām no tabakas dūmiem, bez tam no kuģa apkalpes un ceļojošas zemās sabiedrības rupjajām sarunām un lādēšanās. Naktī gulējām uz cietas grīdas vai preču kastēm, vai labības maisiem, ar ceļa somām spilvena vietā un apsegušies ar mēteļiem un lakatiem. Ja ziemā sala, tad lai sasildītos, staigājām pa klāju. Kad vasarā nomāca karstums, gājām uz augšējā klāja, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. Tas man bija ļoti nogurdinoši, īpaši ceļojot ar zīdaini [78] uz rokām. Šis dzīvesveids nebija mūsu izvēle. Dievs mūs aicināja mūsu nabadzībā un veda caur bēdu cepli, lai dotu mums vērtīgus piedzīvojumus un piemēru citiem, kas vēlāk pievienosies mums darbā.
Mūsu Meistars bija ciešanu Vīrs. Viņš pazina bēdas un tie, kas cieš ar Viņu, valdīs ar Viņu. Kad Kungs parādījās Saulam un viņš atgriezās, Viņš Saulam nesacīja, cik daudz labuma viņš baudīs, bet gan cik daudz cietīs Viņa Vārda dēļ. Ciešanas ir bijušas Dieva kalpu daļa no mocekļa Ābela dienām. Vectēvi cieta par uzticību Dievam un par paklausību Viņa likumiem. Lielais draudzes Vadītājs cieta mūsu dēļ. Cieta viņa pirmie apustuļi un pirmā draudze. Miljoni mocekļu cieta, reformatori cieta. Un kāpēc lai mēs, kam ir laimīgā cerība uz nemirstību tikt uzņemtiem, Kristum parādoties, vairāmies no ciešanu dzīves? Ja būtu iespējams dzīvības koku Dieva paradīzē sasniegt bez ciešanām, mēs tik ļoti nepriecātos par atalgojumu, par kuru nebūtu cietuši. Mēs atrautos no godības, mēs kaunētos to klātbūtnē, kas ir cīnījušies labo cīņu un tecējuši ar pacietību un satvēruši mūžīgo dzīvību. Bet tur nebūs neviena, kas līdzīgi Mozum nebūs izvēlējies ciest kaunu ar Dieva ļaudīm. Pravietis Jānis redzēja daudz atpestīto un jautāja, kas tie ir. Nekavējoties nāca atbilde: “Šie ir tie, kas nākuši no tām lielām bēdām un savas drēbes ir mazgājuši un savas drēbes ir balinājuši iekš ta Jēra asinīm.” (Atkl. 7:14*)
Kad mēs sākām nest gaismu par Sabatu, mums nebija skaidrs, noteikts priekšstats par trešā eņģeļa vēsti Atkl. 14:9–12. Mūsu liecības nasta, nākot ļaužu priekšā, bija tāda, ka otrā lielā adventes kustība bija no Dieva, ka pirmā un otrā vēsts ir [79] pagājuši un ka jānes trešā. Mēs redzējām, ka trešā eņģeļa vēsts noslēdzās ar vārdiem: “Še ir to svēto pacietība! Še ir tie, kas tos Dieva baušļus tur un Jēzus ticību.” (Atkl. 14:12) Un mēs tik skaidri redzējām, kā tagad redzam, ka šie pravieša vārdi liek priekšā Sabata reformu, bet ko nozīmē vēstī pieminētā zvēra pielūgšana, un kas ir zvēra tēls un zīme, par to mums nebija noteikta viedokļa.
Dievs ar Svēto Garu lika gaismai spīdēt tālāk uz saviem kalpiem un šis jautājums viņu saprašanai pakāpeniski atklājās. Bija vajadzīgs daudz pētījumu un nopietnu pūļu, lai izpētītu notikumu ķēdes. Rūpīgs, nepārtraukts, nemiera un satraukuma pilns darbs ir turpinājies, kamēr mūsu vēsts lielās patiesības, skaidras, saskanīgas un savstarpēji saistītas – pilnīgā veidā ir dotas pasaulei.
Es jau stāstīju par savu pazīšanos ar vecāko Bētu. Es atklāju, ka viņš ir īsts kristietis, pieklājīgs un laipns. Viņš pret mani izturējās tik maigi, it kā es būtu viņa paša bērns. Pirmo reizi dzirdot mani runājam, viņš izrādīja dziļu interesi. Kad es biju beigusi runāt, viņš piecēlās un sacīja: “Es esmu neticīgais Toms. Es neticu atklāsmēm. Bet, ja es varētu ticēt, ka liecība, kuru māsa šovakar atstāstīja, ir patiešām Dieva balss, es būtu laimīgākais cilvēks starp dzīvajiem. Mana sirds ir dziļi aizkustināta. Es ticu, ka runātāja ir patiesa, bet nevaru izskaidrot viņai rādītās brīnišķās lietas, ko viņa mums pastāstīja.”
Dažus mēnešus pēc laulībām es ar savu vīru apmeklēju konferenci Topšemā, Menas pavalstī, kur piedalījās arī vecākais Bēts. Viņš tad pilnīgi neticēja, ka manas atklāsmes ir no Dieva. Šī sapulce bija ļoti interesanta. Dieva Gars dusēja uz manis, es biju iegrimusi atklāsmē, kas atklāja man Dieva godību un pirmo reizi es redzēju citas planētas. Atklsmei beidzoties, es atstāstīju, ko biju redzējusi. Vecākais Bēts tad jautāja, vai es esot mācījusies astronomiju. Es pateicu, kad nekad agrāk nebiju ielūkojusies [80] astronomijā. Viņš sacīja: “Tas ir no Kunga!” Es nekad agrāk nebiju viņu redzējusi tik brīvu un laimīgu. Viņa seja staroja Debesu gaismā un viņš spēcīgi aicināja un pamudināja draudzi.
No konferences es ar savu vīru atgriezos Gorhamā, kur tad dzīvoja mani vecāki. Tur es ļoti saslimu un ārkārtīgi cietu. Mani vecāki, vīrs un māsas vienojās līgšanā par mani, bet es cietu trīs nedēļas. Es bieži zaudēju samaņu kā mirusi, bet pēc lūgšanām atkal atspirgu. Manas sāpes bija tik lielas, ka es lūdzu ap mani esošos nelūgt par mani, jo es domāju, ka viņu lūgšanas paildzina manas ciešanas. Mūsu kaimiņi sacīja, ka es miršu. Kādu laiku Kungs pārbaudīja mūsu ticību. Beidzot, kad mani draugi atkal vienojās lūgšanā par mani, Dieva spēks dusēja uz brāļa, kas nesa vissmagāko nastu, viņš piecēlās no lūgšanas, nāca pāri istabai un uzlika savas rokas man uz galvas sacīdams: “Māsa Elena, Jēzus Kristus dara tevi veselu” un atkrita atpakaļ, Dieva spēka skārts. Es ticēju, ka tas bija Dieva darbs un sāpes mani atstāja. Mana dvēsele bija piepildīta ar pateicību un mieru. Mana sirds valoda bija: “Mums nav citas palīdzības, kā tikai Dievā. Mēs varam būt mierā, vienīgi dusot Viņā un gaidot uz Viņa pestīšanu.”
