1865. gada 25. decembrī man rādīja, ka Sabata ievērošanā valda pārāk liela vaļība. Cilvēki nav centušies veikli izpildīt savus laicīgos pienākumus sešās darba dienās, kuras Dievs viņiem devis, un nav sargājušies pārkāpt kādu no svētā, neaizskaramā laika stundām, kuras Viņš paturējis [532] Sev. Cilvēkam nav tādu darba pienākumu, ko varētu uzskatīt par pietiekoši svarīgiem ceturtā Jehovas priekšraksta pārkāpšanai. Dažos gadījumos Kristus atļāvis strādāt pat Sabatā, t.i., lai glābtu cilvēku vai dzīvnieku dzīvību. Bet, ja mēs personīgā labuma dēļ, domājot par naudu, neievērojam ceturtā baušļa burtu, tad kļūstam par Sabata pārkāpējiem un esam vainīgi visu baušļu pārkāpšanā, jo, ja mēs grēkam vienā vietā, tad esam noziegušies pret visu bauslību. Ja, glābjot īpašumu, mēs laužam skaidri izteikto Jehovas likumu, kur tad mēs apstāsimies? Kur spraudīsim robežas? Ja pārkāpjam mazās lietās un neuzskatām, ka tas no mūsu puses būtu kāds sevišķs grēks, tad sirdsapziņa nocietinās, izpratne notrulinās, un mēs varam iet vēl tālāk un strādāt diezgan daudz, glaimojot sev, ka ievērojam Sabatu, lai gan saskaņā ar Kristus doto normu (standartu) mēs pārkāpjam visus Dieva svētos priekšrakstus. Šinī ziņā Sabata ievērotāji kļūdās, jo Dievs Savās prasībās ir tiešām pedantiski noteikts, un visi, kas domā, ka, neatļauti rīkojoties ar Kunga laiku, iegūst sev vairāk laika vai arī manto kādu labumu, agri vai vēlu piedzīvos zaudējumu. Viņš tos nevar svētīt tā, kā Viņš vēlētos, jo viņi apkauno Viņa Vārdu, pavirši skatās uz Viņa priekšrakstiem. Pār tiem gulstas Dieva lāsts, un viņi zaudēs desmit vai divdesmit reižu vairāk kā iegūs. “Vai gan cilvēks Dievu var aplaupīt? Tomēr jūs Mani esat aplaupījuši, visi ļaudis kopā.”
Dievs cilvēkam devis sešas dienas, kurās viņš var strādāt sev, bet vienu dienu Viņš ir paturējis, lai tajā sevišķi godātu Viņu. Tad Viņu jāslavē un jārespektē (jācienī) Viņa autoritāte. Tomēr cilvēki aplaupa Dievu, mazliet nozogot laiku, kuru Radītājs paturējis Sev. Dievs septīto dienu paredzējis cilvēka atpūtai, par labu cilvēkam un Sev par godu. Viņš redzēja, ka cilvēkam vajadzīga viena diena, kurā viņš var atpūsties no smagā darba un rūpēm, jo, ja pēc sešu dienu [533] nemiera un pūlēm nebūtu atelpas, tad cilvēka veselībai un dzīvībai draudētu briesmas.
Sabatu iecēla par labu cilvēkam, un apzinīga svētā baušļa pārkāpšana Debesu skaitījumā ir noziegums, ko Mozus likumi uzskatīja par tik ļoti lielu, ka vainīgais bija sodāms ar nāvi. Bet tas vēl nav viss, kas vainīgajam bija jācieš; Dievs neņems Debesīs nevienu Savu likuma pārkāpēju. Otrā nāve būs viņam pilnīgais un galīgais sods par Dieva likumu pārkāpšanu.
