Parādīšanā, ko man deva 1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., es redzēju, ka Sabata turētājiem vajadzētu pārdomāt augļu ņemšanas jautājumu. Bagātajiem nav nekādu tiesību ņemt procentus no saviem trūcīgajiem brāļiem, bet augļus viņi var saņemt no neticīgajiem. “Ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam.” “Tu no viņa neņem pagaidus, nedz augļus, bet bīsties savu Dievu, lai tavs brālis pie tevis dzīvo. Savu naudu viņam neizdod uz pagaidiem, nedz savu barību viņam aizdod ar augļiem.” “No sava brāļa [535] nedzen augļus, nedz naudas augļus, nedz barības augļus, nedz citas kādas lietas augļus, ar ko var augļus dzīt. No svešiem tu vari augļus dzīt, bet no sava brāļa nedzen augļus, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētī pie visa, kur tu savu roku pieliec tai zemē, ko tu ej iemantot.”
Dievam nepatīk Sabata turētāju skopais, mantrausīgais gars. Viņu peļņas kāre ir tik liela, ka tie sev par labu izmantojuši savu trūcīgo, nelaimīgo brāļu bēdas un palielinājuši savu līdzekļu pārpilnību, ļaujot nabadzīgākajiem brāļiem ciest tieši šo pašu līdzekļu trūkuma dēļ. Viņu sirds valoda ir: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”
Nedaudzus gadus atpakaļ dažiem trūcīgākiem brāļiem nepareizu iespaidu dēļ draudēja briesmas pazaudēt savu dvēseli. Sātans viņus visur kārdināja, norādot uz bagātnieku rīcību. Šie trūcīgie brāļi, kad viņiem vajadzētu paļauties uz saviem spēkiem, pastāvīgi gaidīja palīdzību; ja viņiem tad būtu aplīdzēts, tas būtu bijis vissliktākais, ko priekš viņiem varēja izdarīt. Viscaur Sabata turētāju rindās sātans centās ar savām kārdināšanām pārvarēt trūcīgāko šķiru. Daži cilvēki, kuriem trūka saprašanas un gudrības, rīkojās paši pēc sava prāta un negribēja prasīt padomu, ne arī tam paklausīt. Savu nepareizo aprēķinu rezultātā viņiem nācās ciest attiecības sekas; tomēr tieši šie brāļi domāja, ka turīgākajiem brāļiem vajadzēja viņiem palīdzēt. Šie jautājumi jāapskatās pareizi. Iepriekš minētie ļaudis neizprata atbildības, kas gūlās uz bagātajiem, ne arī rūpes un grūtības, ko viņiem radīja viņu manta. Viss, ko viņi spēja saskatīt, bija tas, ka bagāto brāļu rīcībā ir līdzekļi, kamēr viņiem to pārāk maz. Tomēr arī turīgie brāļi uz trūcīgajiem skatījās tikai no viena redzes viedokļa, neņemot vērā, ka ir arī tāda trūcīgo šķira, kas dara visu iespējamo, lai pagodinātu Dievu, darītu citiem labu un dzīvotu patiesībai. Šie tiešām ir [536] cienījami cilvēki. Viņu spriedums ir pareizs, un viņu attīstītais gars ir dārgs Dieva acīs; un labums, ko šie brāļi sniedz vienkārši, ne uz ko nepretendējot, ir desmitkārt lielāks par to, ko veic turīgie, kaut arī pēdējie zināmos gadījumos dod lielas naudas summas. Bagātnieki neredz un nesaprot vajadzību darīt labu, būt bagātiem labos darbos, labprāt izdalīt un interesēties par citu vajadzībām.
