Dažiem cilvēkiem, kas saka, ka tic patiesībai, trūkst izšķiršanas spēju, un viņi pareizi nenovērtē morālās vērtības. Cilvēki, kas lielās ar savu uzticību Dieva darbam un kuru valoda liecina, ka viņi domā, ka zina visu, ko vērts zināt, nav pazemīgi savās sirdīs. Viņiem var būt nauda un īpašumi un ar to pietiek, lai viņi varētu iespaidot dažus atsevišķus cilvēkus, tomēr tas viņus nedarīs ne par “mata platumu” patīkamākus Dieva acīs. Naudai ir spēks, un tā atstāj varenu iespaidu. Skaistu raksturu un morālo vērtību bieži vien neredz, ja šīs īpašības pieder trūcīgajiem. Bet vai nauda un īpašumi nosaka Dieva vērtējumu? Visi lopi uz pakalnu tūkstošiem pieder Viņam. Pasaule un viss, kas tajā, ir Viņa īpašums. Zemes iedzīvotāji Viņa priekšā ir kā siseņi. Cilvēki un viņu īpašumi ir sīki putekļi svaru kausos. Cilvēka vaigu Viņš neuzlūko.
Cilvēki, kam pieder īpašumi, raugās uz savu bagātību un saka: “Ar savu gudrību es esmu ieguvis visu šo bagātību.” Bet kas viņiem deva spēku iegūt bagātību? Viņiem esošās spējas dāvāja Dievs; tāpēc godu viņiem vajadzēta atdot Dievam. Dievs viņus izmeklēs un pārbaudīs un iznīcinās viņu sevis godināšanu; Viņš atņems viņiem spēku un izputinās viņu īpašumus. Svētību vietā viņi redzēs lāstu. Nepareizu rīcību vai apspiešanu, novirzīšanos no pareizā ceļa bagāta cilvēka dzīvē Kungs tāpat necietīs [537] kā tāda cilvēka nepareizības, kam nepieder nekas. Visa bagātība, kas jebkad piederējusi visturīgākajam cilvēkam, nav pietiekoši vērtīga, lai Dieva priekšā apsegtu kaut vismazāko grēku; šo bagātību nepieņems par pārkāpumu un noziegumu izpirkšanas maksu. Dievs pieņems vienīgi grēku nožēlu un atgriešanos, patiesu pazemošanos, salauztu sirdi un satriektu garu. Un nevienam cilvēkam nevar būt īsta pazemība Dieva priekšā, ja to neredz jau cilvēki. Neko mazāku par grēku nožēlu, atzīšanos un savu grēku atstāšanu Dievs nepieņem.
Daudzi bagātie savu bagātību ieguvuši savtīgā ceļā, iegūstot sev peļņu uz trūcīgāko līdzcilvēku vai savu brāļu zaudējumu rēķina; un šie cilvēki vēl lepojas ar savu viltību un apķērību veikalnieciskajos darījumos. Bet Dieva lāsts gulsies uz katru tādā veidā iegūtu dolāru un uz mantas pavairošanos viņu rokās. Kad man šīs lietas rādijā, es sapratu mūsu Pestītāja vārdu spēku: “Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Debesu valstībā.” Kas spēj iegūt īpašumus, tiem pastāvīgi jābūt modriem, jo citādi viņu uzņēmība un krāšana pārvērtīsies par ļaunumu un viņi pazaudēs stingra godīguma izpratni. Tā daudzi iekrīt kārdināšanās, gudri apmāca citus, saņem par kādu lietu vairāk, kā tā ir vērta, un negodīgas peļņas dēļ upurē savas cilvēcības augstsirdīgos, laba darošos, cēlos principus.
Man rādīja, ka daudzi, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, tā mīl pasauli un lietas, kas ir pasaulē, ka pasaules gars un tās iespaids viņus jau ir demoralizējuši; viņu raksturā pazudušas dievišķās īpašības un sātaniskās stājušās to vietā, pārvēršot viņus par sātana nodomu izpildītājiem, par netaisnības ieročiem. Tad pretstatā šiem cilvēkiem man rādīja strādīgus un godīgus trūcīgos, kas bija gatavi palīdzēt, kam palīdzība bija vajadzīga, kas labāk cieta zaudējumus, ko viņiem sagādāja viņu bagātie brāļi, nekā parādīja bagātniekiem līdzīgu savtīgo, mantkārīgu garu. Tie bija ļaudis, kas augstu vērtēja skaidru sirdsapziņu un vairāk par bagātību – godīgumu, taisnīgumu [538] pat mazās lietās. Viņi vienmēr ir gatavi palīdzēt citiem un tik labprātīgi darīt labu, cik tas viņiem iespējams, tā kā viņi nevar kļūt bagāti; viņu laicīgā manta nevairojas. ja ir kāds labs nodoms, kas prasa līdzekļus vai darbu, tad viņi ir pirmie, kas par to interesējas un uz to atsaucas, un bieži dara pat vairāk par savām iespējam, atsakoties no vienas, otras viņiem vajadzīgas lietas, lai tikai īstenotu dzīvē savus labdarīgos nolūkus.
Tā kā šiem cilvēkiem pasaulīgās mantas ir pavisam maz, tad uz viņiem var skatīties kā uz tādiem, kuriem trūkst spēju, saprašanas un gudrības. Cilvēki var domāt, ka viņiem nav sevišķas vērtības un viņu iespaidam var nepiegriezt vērību, bet kā uz šiem trūcīgajiem, gudrajiem ļaudīm raugās Dievs? Viņa acīs viņi ir dārgi, un, kaut arī viņi nekrāj sev mantu virs zemes, Debesīs viņi sev nogulda neiznīkstošas bagātības, un, tā rīkodamies, viņi parāda gudrību, kas ir tik augstāka par tā saucamo kristiešu aprēķinošo, mantrausīgo gudrību, cik viss dievišķīgais un Dievam līdzīgais ir augstāks par pasaulīgo, miesīgo un sātanisko. Dievs augstu vērtē morālo vērtību. Kristīgs raksturs, mierīgs, lēnprātīgs un pazemīgs, kuru neaptraipa skopums, Viņa acīs ir vērtīgāks pat par Oviras zeltu.
Bagātnieki tiks pārbaudīti daudz stingrāk kā jebkad iepriekš. Ja viņi pārbaudi izturēs un pārvarēs sava rakstura trūkumus un kā uzticīgi Kristus namturi atdos Dievam to, kas Viņam pieder, tad viņiem atskanēs vārdi: “Labi, tu – godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, Es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava Kunga priekā.”
Tad man norādīja uz līdzību par netaisno namturi: “Ir Es jums saku: dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos. Kas vismazākajā lietā ir uzticīgs, tas arī lielākā ir uzticīgs, bet kas vismazākajā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Ja tad jūs pie netaisnas mantas neesat uzticīgi, kas [539] jums uzticēs patieso? Un, kad jūs svešā lietā neesat uzticīgs, kas jums dos jūsu pašu?”
Ja cilvēki neatdod Dievam to, ko Viņš viņiem ir aizdevis lietošanai Viņam par godu, un tādā veidā Dievu aplaupīs, tad viņi izdarīs milzīgu kļūdu. Dievs viņiem ir aizdevis līdzekļus, kurus viņi var izlietot, nepalaižot garām nevienu izdevību darīt labu, un tā viņi pastāvīgi var krāt mantu Debesīs. Bet, ja viņi līdzīgi viena poda īpašniekam tos apslēpj, baidīdamies atdot Dievam sava poda peļņu, tad viņi pazaudēs ne tikai augļus, ko beidzot piešķirs uzticīgajam namturim, bet arī pamatkapitālu, ko Dievs viņiem deva, lai ar to strādātu. Tāpēc ka viņi aplaupījuši Dievu, viņiem nebūs mantas Debesīs, un arī pasaulīgo mantu viņi pazaudēs. Viņiem nav neviena mājokļa virs zemes un neviena Drauga Debesīs, Kas tos uzņemtu taisno mūžīgajos dzīvokļos.
Kristus paziņo: “Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs vai tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai,” – nevarat kalpot Dievam un arī savai bagātībai. “Bet šo visu arī farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja.” Ievērojiet viņiem teiktos Kristus vārdus: “Jūs esat tie, kas paši taisnojas cilvēku priekša, bet Dievs pazīst jūsu sirdi; jo, kas cilvēku starpā ir augsts (kas ir kļuvis bagāts, citus apspiežot, pieviļot, izmantojot, krāpjot vai kādā citā negodīgā veidā), tas ir negantība Dieva priekšā.” Tad Kristus runā par diviem raksturiem, par bagāto vīru, kas tērpts purpurā un smalkās drēbēs un grezni un izšķērdīgi dzīvoja katru dienu, un Lācaru, kas atradās nožēlojamā nabadzībā, bija pretīgs uzskatīt, kas izlūdzās bagātā vīra nonicinātās maizes druskas. Mūsu Pestītājs rāda, kā Viņš vērtē šos divus cilvēkus. Kaut arī Lācars atradās tik nožēlojamā, bēdīgā stāvoklī, viņam tomēr bija īsta ticība un patiesa morāla vērtība, kuru Dievs redzēja un [540] vērtēja tik dārgu, ka uzņēma šo nabadzīgo, noniecināto cietēju un ielika viņu vispagodinošākajā vietā, bet godāto un ērtības mīlošo bagātnieku izmeta ārā, prom no Dieva klātbūtnes, kur viņš cieta neizsakāmas sāpes un postu. Dievs nevērtēja šī bagātnieka mantu, jo viņam trūka patiesas morālas vērtības. Viņa raksturs bija bezvērtīgs. Viņa bagātība viņu neieteica Dieva priekšā un nespēja nodrošināt Kunga labvēlību.
Ar šo līdzību Kristus gribēja mācīt Savus mācekļus, lai viņu spriedumu par cilvēkiem neietekmētu viņu bagātība vai citu cilvēku viņiem parādītais gods. Tā rīkojās farizeji, kaut arī viņiem piederēja kā manta, tā pasaules gods, Dieva acīs bija bezvērtīgi; pat vēl vairāk, Dievs viņus nicināja un atmeta, – padzina no Sevis kā Viņam pretīgus, jo viņiem nebija ne morālas vērtības, ne veselības. Viņi Viņa acīs bija samaitāti, grēcīgi un atbaidoši. Nabaga vīrs, kuru aicināja viņa mirstīgie līdzcilvēki, kuru viņiem riebās uzskatīt, bija dārgs Dieva acīs, jo morāli viņš bija vesels un vērtīgs, derīgs šķīsto un svēto eņģeļu sabiedrībai, derīgs būt par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku.
Pamācot Timoteju, Pāvils viņu brīdina no cilvēkiem, kas nepieņem veselīgos vārdus un nepareizi vērtē bagātību. Viņš saka: “Ja kas citu mācību māca un nenāk pie mūsu Kunga Jēzus kristus veselīgiem vārdiem un pie Dieva bijāšanas mācības, tas ir uzpūsts un nezina ne nieka, bet vārgst jautāšanās un vārdu ķildās, no kā ceļas skaudība, bāršanās, zaimošanas, ļaunas domas, nelietīgas apjautāšanās tādiem, kam prāts sajaukts, kam patiesība zudusi, kam šķiet Dieva bijāšanu esam mantas pelnīšanu: – atkāpies no tādiem? Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet, kad mums sava barība un [541] apģērbs, tad lai mums pietiek. Bet, kas grib bagāti tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārības, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies, daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, Dieva bijāšanas, ticības, mīlestības, pacietības, laipnības; cīnies labo ticības cīnīšanos, sagrāb mūžīgo dzīvību, uz ko tu arīdzan esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā.” “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz ceri uz nepastāvīgo bagātību, bet uz Dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu; lai viņi labu dara, bagāti to labos darbos, labprāt izdala, ir devīgi, lai sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka viņi dabū mūžīgo dzīvību.”
