1865. gada 25. decembrī dotajā atklāsmē es redzēju, ka veselības reforma ir liels pasākums, kas cieši saistīts ar tagadējo patiesību, un ka septītās dienas adventistiem vajadzētu būt namam, kur varētu ārstēt slimniekus un arī mācīt, kā viņi var par sevi rūpēties, lai novērstu saslimšanu. Es redzēju, ka mūsu tautai nevajadzētu šai jautājumā palikt vienaldzīgai, atļaujot starp mums esošajiem bagātākajiem cilvēkiem veselības atgūšanas nolūkā apmeklēt mūsu zemes populārās ūdens dziedniecības iestādes, kur viņu reliģiskajiem ieskatiem simpātiju vietā parādīs pretestību. Cilvēki, kurus novājinājušas slimības, cieš ne tikai no fizisko, bet arī no garīgo un morālo spēku trūkuma, tāpēc slimību nomāktie apzinīgie Sabata ievērotāji, atrodoties ārstniecības iestādēs, kur viņiem pastāvīgi jāuzmanās, lai neapkaunotu savu ticību un savu ticības apliecību, nevar gūt tādu labumu, tādu palīdzību, kādu viņi gūtu tur, kur ārsti un vadītāji simpatizēs patiesībai, kas saistīta ar trešo eņģeļa vēsti.
Cilvēki, kuri daudz cietuši no slimībām, saņemot atvieglojumu, kādu sniedz saprātīgas ārstēšanas metodes – ūdens peldes, veselīgs uzturs, pareizs atpūtas un fiziskās piepūles sadalījums un svaiga gaisa labvēlīgais iespaids, bieži nāk pie secinājuma, ka personām, kas tik sekmīgi viņus ārstējušas, ir taisnība arī reliģiskajos uzskatos vai vismaz, ka tie nevar būt tālu nomaldījušies no patiesības. Tādā veidā mūsu ļaudīm jāiet uz iestādēm, kur ārstu reliģiskie uzskati ir samaitāti, un viņiem draud briesmas iekrist dažādos slazda valgos. Iestāde N, kuru es tad redzēju (1865. g.), ir vislabākā Savienotajās Valstīs. Ārstējot slimniekus, [554] viņi dara lielu un labu darbu, tomēr viņi skubina savus pacientus uz dejošanu un kāršu spēli un ieteic apmeklēt teātrus un tādas pasaulīgas izpriecu vietas, kas ir pilnīgi pret Kristus un Viņa apustuļu mācībām.
Kas saistīti ar Veselības institūtu Batl-Krīkā, tiem vajadzētu saprast, ka viņi strādā svarīgu un svinīgu darbu; nekādā ziņā viņiem nevajadzētu sekot N iestādes ārstu uzskatiem par reliģiju un izpriecām. Tomēr es redzēju, ka draud briesmas atdarināt daudzas lietas un tā pazaudēt no redzesloka šī lielā darba cēlo raksturu. Un, ja cilvēki, kas saistīti ar šo pasākumu, pārtrauks savu darbu vērtēt no augsta reliģiska viedokļa, ja viņi atstās tagadējās patiesības augstos pamatlikumus (principus) un teorētiski un praktiski atdarinās to iestāžu vadītājus, kur cīnās tikai par slimnieku fiziskās veselības atgūšanu, tad mūsu institūts sevišķās Dieva svētības nebaudīs vairāk kā tās iestādes, kur māca nepareizas, samaitātas teorijas un atbilstoši tām arī dzīvo.
Es redzēju, ka ļoti plašu darbu nevarēs izvērst īsā laikā, ka nebūs viegli atrast ārstus, kurus Dievs atzītu par labiem un kas strādātu saskanīgi, nesavtīgi un čakli, par labu cietošai cilvēcei. Vienmēr priekšplānā vajadzētu izvirzīt to, ka lielais mērķis, kas jāaizsniedz ar institūtu, nav tikai veselība, bet pilnība un svētums, ko nevar sasniegt ar slimu miesu un slimu garu. Šis mērķis ir neaizsniedzams, ja uz darbu raugās tikai no pasaulīgā redzes viedokļa. Dievs pamodinās un sagatavos cilvēkus šim darbam, kas ārstēs ne tikai slimo miesu, bet arī grēkiem slimo dvēseli, kas būs garīgi tēvi jauniem un nepieredzējušiem cilvēkiem.
Man rādīja, ka jautājumā par izpriecām Dr. E nostāja ir nepareiza un ka viņš maldās arī uzskatos par fiziskiem vingrinājumiem. Daudzos gadījumos viņa ieteiktās izpriecas kavē viņa ārstēto pacientu atveseļošanos. Viņš aizgājis ļoti tālu, [555] atzīstot, ka slimniekiem fizisks darbs ir nederīgs, un daudzos gadījumos viņa mācības slimniekiem ļoti kaitējušas. Tādas garīgas nodarbības kā kāršu spēle, šahs un dambrete uzbudina un nogurdina smadzenes un kavē atveseļošanos, turpretī viegls un patīkams fizisks darbs aizņemtu brīvo laiku, uzlabotu asins cirkulāciju, atslogotu smadzenes, dotu tām iespēju atspirgt, un noteikti nāktu par labu veselībai. Bet atņemiet slimajam katru nodarbošanos, un tas kļūs nemierīgs. Viņa slimīgā iztēle rādīs stāvokli ļaunāku, nekā tas ir patiesībā, tā veicinot plānprātības attīstīšanos.
Jau pirms vairākiem gadiem man atkārtoti rādīja, ka slimniekus vajadzētu mācīt, ka nav pareizi veselības atgūšanas labā atmest visas fiziskās nodarbības. Tāda rīcība izsauks miegainību, asinis organismā plūdīs kūtri un kļūs arvien netīrākas. Ja slimniekam vispār draud briesmas novērtēt savu stāvokli ļaunāku, nekā tas patiesībā ir, tad pilnīga bezdarbība noteikti dos visbēdīgākos rezultātus. Pareizi regulēts darbs slimniekam ļaus domāt, ka viņš pasaulē nav pilnīgi nederīgs, ka arī viņš var dot vismaz nelielu labumu. Tas viņam sniegs apmierinājumu, drosmi un enerģiju, ko tukša garīga uzjautrināšanās nekad nespētu panākt.
Uzskats, ka tiem, kas nepareizi izlietojuši savu fizisko un garīgos spēkus un pārpūlējušies vai kas pilnīgi fiziski vai garīgi sabrukuši, lai atgūtu veselību, jāatsakās no katra darba, ir liela kļūda. Tikai ļoti retos gadījumos uz īsu laiku var būt nepieciešams pilnīgs miers. Pa lielākai daļai tāda pārmaiņa var būt par daudz krasa. Kas sabrukuši no lielas garīgas piepūles, tiem vajadzīga atpūta no nogurdinošām domām, tomēr, sakot viņiem, ka nepareizs un pat bīstams ir līdz zināmai pakāpei ierobežots garīgs darbs, mēs tos vadītu uz domām, ka viņu stāvoklis ir ļaunāks, nekā tas ir patiesībā. Viņi kļūtu vēl nervozāki [556] un radītu saviem kopējiem daudz nepatikšanu un grūtību. Tādā gara stāvoklī viņu atveseļošanās tiešām ir apšaubāma.
Kas sabrukuši no fiziskas piepūles, tiem jāstrādā mazāk un tāds darbs, kas ir viegls un patīkams. Šādu cilvēku atraušana no darba un fiziskas piepūles daudzos gadījumos izsauktu viņu bojāeju. Griba pazūd līdz ar darbu, kas izslīd no viņu rokām, un šie pie darba pieradušie cilvēki jūtas kā ārstiem un kopējām padoti mehānismi; viņu iztēle kļūst slimīga. Bezdarbība ir vislielākais lāsts, kas var nākt pār tādiem cilvēkiem. Viņu spēki kļūst tik pasīvi, ka viņi nespēj pretoties slimībai un vispārējam pagurumam un cīnīties, lai atkal atgūtu veselību.
Dr. E ir stipri kļūdījies uzskatos par fizisko piepūli, izpriecām un izklaidēšanos, bet vēl lielāki maldi ir viņa mācībām par reliģiskiem pārdzīvojumiem un reliģisku satraukumu. Bībeles reliģija nav kaitīga miesas un gara veselībai. Dieva Gara cēlais iespaids ir vislabākais spēku atjaunotājs slimniekiem. Debesīs viss ir veselība, un, jo pilnīgāk tiek izjusts Debesu iespaids, jo drošāka ir ticīgo slimnieku atveseļošanās. Dr. E izvirzīto ieskatu iespaids zināmā mērā ir skāris mūs kā tautu. Sabata turošiem veselības reformas piekritējiem jābūt no visa tā brīviem. Katra patiesa un neliekuļota reforma vedīs mūs tuvāk Dievam un Debesīm, ciešākā savienībā ar Jēzu un palielinās mūsu izpratni garīgās lietās, kā arī padziļinās kristieša pārdzīvojumu svētumu.
Tiešām ir arī nenosvērti ļaudis, kas sev uzliek gavēšanas, kādas Raksti nemāca, un lūgšanas un atsacīšanos no atpūtas un miega, ko Dievs nekad nav prasījis. Savos pašizredzētajos taisnības darbos viņi neiegūst stiprinājumu un neiegūst nekādu augšupeju. Viņu reliģija ir farizejiska, ne no Kristus, bet no viņiem pašiem. Viņi paļaujas uz saviem labajiem darbiem, ka tie viņus izglābs, bet velta ir cerība ar teicamiem darbiem nopelnīt Debesis, neuzticoties krustā sistā, uzmodinātā un paaugstinātā Pestītāja nopelnam, Kas ir vienīgā palīdzība katram grēciniekam. Gandrīz [557] droši var sacīt, ka šādi cilvēki saslims. Bet Kristus un patiesa dievbijība ir veselība miesai un stiprums dvēselei.
Lai slimnieki strādā un nenododas vienkāršām spēlēm, kas pazemina viņu vērtību pašu acīs un liek viņiem domāt par savas dzīves nelietderību. Uzturiet modru gribasspēku, jo pamodināta un pareizi vadīta griba ir iespaidīga nervu nomierinātāja. Ja slimnieki ir nodarbināti, tad viņi jūtas daudz laimīgāki un izveseļošanās panākama daudz vieglāk.
Es redzēju, ka vislielākā nelaime, kāda jebkad skārusi manu vīru un māsu F, bija – saņemtās pamācības par veselības atgūšanai vēlamu pilnīgu bezdarbību. Slimīgā iztēle bezdarbības iespaidā radīja domas un jūtas, ka fiziska piepūle, sevišķi, ja tā izsauc nogurumu, apdraud veselību un dzīvību. Viss sarežģītais organisms, tik reti atļaujot tam strādāt, pazaudēja savu elastību un spēku; tāpēc pie fiziskas piepūles viņu locītavas kļuva stīvas un muskuļi nespēcīgi; katra kustība prasīja lielu piepūli un, bez šaubām, radīja sāpju izjūtu. Tomēr tieši šis nogurums izrādītos viņiem par svētību, ja viņi, neskatoties uz izjūtām un nepatīkamajiem simptomiem, būtu neatlaidīgi pretojušies tieksmei uz bezdarbību.
Es redzēju, ka māsai F būtu bijis daudz labāk palikt kopā ar ģimeni savās mājās un izjust uz sevis gulstamies dažādas atbildības. Tās modinātu dzīvei viņas snaudošos spēkus. Es redzēju, ka šīs mīļās ģimenes sabrukums, atrodoties –, atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz bērnu audzināšanu un izglītību. Bērniem viņu pašu labā vajadzētu mācīties uzņemties atbildības mājsaimniecības darbos un just uz sevis gulstamies daļu dzīves nastu. Māte, nododoties savu bērnu audzināšanai un izglītošanai, dara tieši to darbu, kuru Dievs viņai nozīmējis un kura dēļ Dieva žēlastībā ir uzklausījis lūgšanas, kas pienestas par viņas atveseļošanos. [558] Viņai vairāk par visu jāsargās no bezdarbīga dzīves veida, un tikai otrā vietā lai ir izvairīšanās no nogurdinoša darba.
Atklāsmē Ročesterā, N.Y., es redzēju, ka šiem vecākiem un bērniem būtu bijis daudz labāk, ja viņi paši rūpētos par savu ģimeni. Katram bērnam vajadzētu darīt savu daļu ģimenes pienākumos un tādā veidā saņemt vērtīgu audzināšanu, kas citā ceļā nav iegūstama. Dzīve – vai kaut kur citur, kur ap viņiem ir kalpotāji un ārstnieciskais personāls, mātei un bērniem ir vislielākais no iespējamiem ļaunumiem. Jēzus aicina māsu F rast atvieglojumu Viņā un ļaut garam atspirgties, kavējoties pie Debesu lietām un čakli cenšoties uzaudzināt savu mazo ganāmpulku Kunga bijāšanā un pamācībās. Tā viņa vislabāk var palīdzēt savam vīram, jo viņam nebūs vairs pastāvīgi jādomā, ka sievai nepieciešams piegriezt tik daudz vērības, gādības un līdzjūtības.
Par Veselības institūta izveidošanu Batl-Krīkā man rādīja, kā jau esmu teikusi, ka mums tāda iestāde vajadzīga; iesākumā lai tā ir maza, bet tālāk institūts uzmanīgi jāpaplašina, raugoties pēc apstākļiem, cik daudz iespējams atrast labu ārstu un kopēju, cik ir līdzekļu un kādas slimnieku vajadzības; un visu vajadzētu vadīt stingrā saskaņā ar pamatlikumiem un trešās eņģeļa vēsts pazemīgo garu. Bet, redzot plašos aprēķinus, ko steidzīgi liek priekšā šī darba vadītāji, es esmu satraukta, un daudzās personīgās sarunās un vēstulēs šos brāļus esmu brīdinājusi, lai viņi rīkotos piesardzīgi. Uzmanība nepieciešama tāpēc, ka, nesaņemot sevišķu Dieva svētību, ir dažādi veidi, kā šo pasākumu vismaz uz laiku var aizkavēt un tā nest zaudējumus iestādei un visam Kunga darbam. Ja slimības, nāves vai citu iemeslu dēļ ārsti nevarēs pildīt savu pienākumu, tad darbs cietīs, līdz atnāks citi; viss apstāsies arī tad, ja nepietiks līdzekļu turpināt plaši uzsāktus celtniecības un iekārtošanas darbus; kapitāls neauglīgi [559] gulēs un ieinteresētie zaudēs drosmi; var arī nebūt tik daudz slimnieku, lai aizņemtu visas esošās vietas, un rezultātā nepietiks līdzekļu tekošo izdevumu segšanai. Pieliekot pūles un pareizi un apdomīgi vadot darbus, šī iestāde, Dieva svētību apņemta, var gūt brīnišķus panākumus, kamēr viena vienīga kļūda kādā virzienā agrāk vai vēlāk nesīs lielus zaudējumus. Nevajadzētu aizmirst, ka no daudzajām veselības (higiēniskajām) iestādēm, kas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā uzceltas Savienotajās Valstīs, tikai nedaudzas turpina ar panākumiem pastāvēt vēl tagad.
