Es atklāti esmu aicinājusi mūsu brāļus atbalstīt šādas iestādes dibināšanu mūsu vidū un ļoti atzinīgi esmu izteikusies par Dr. F, vīru, kurš Dieva aizgādībā ieguvis ārsta darbam nepieciešamo pieredzi. Teiktais pamatojas uz to, ko Dievs man ir rādījis. Ja vajadzīgs, es bez vilcināšanās atkārtošu visu, ko esmu rakstījusi. Nevēlos atsaukt kaut vienu teikumu no tā ko esmu rakstījusi vai runājusi. Tas ir Dieva darbs, un tam vajadzīga stingra, tomēr uzmanīga roka.
Veselības reforma ir cieši saistīta ar trešā eņģeļa vēsti, bet tā nav pati vēsts. Mūsu sludinātājiem vajadzētu mācīt veselības reformu, tomēr šo mācību nevajadzētu izvirzīt priekšplānā, ar to aizstājot pašu vēsti. Tās uzdevums citu līdzīgu starpā ir sagatavot ļaudis uz notikumiem, par kuriem runā pati vēsts; šai ziņā tai ir izcila vieta. Mums dedzīgi vajadzētu satvert katru aicinājumu uz reformu, tomēr jāizvairās no svārstīga iespaida atstāšanas un no fanātisma. Mūsu ļaudīm vajadzētu rūpēties par līdzekļiem, ar ko segt mūsu vidū augošā Veselības institūta vajadzības, tomēr jādod tik daudz, cik viņi spēj, nesamazinot ziedojumus citām darba vajadzībām. Lai veselības reforma un Veselības institūts veidojas un aug mūsu vidū, kā jau ir izauguši citi vērtīgi pasākumi, bet ņemsim vērā mūsu vājos spēkus pagātnē un mūsu lielākās iespējas daudz padarīt īsā laika sprīdī tagad. Lai aug Veselības institūts, kā ir auguši citi mūsu interesējošie pasākumi, tik ātri, cik iespējams, neapdraudot [560] sevi un nekropļojot citas lielā darba nozares, kas patreizējā laikā ir tikpat vai vēl svarīgākas. Ja kāds brālis lielu daļu sava īpašuma, lielu vai mazu summu, iegulda institūtā un tāpēc samazinās palīdzība citos virzienos, tad viņš rīkojas nepareizi. Tikpat nepareizi būtu nedarīt nekā. Griežoties pie mūsu ļaudīm ar sirsnīgu aicinājumu ieguldīt līdzekļus institūtā, vienmēr vajadzētu būt uzmanīgiem, lai neaplaupītu citas darba nozares; sevišķi vajadzētu brīdināt labprātīgos devējus starp trūcīgajiem. Daži nespēcīgi, trūcīgi vīri ar ģimenēm, kuriem nav pašiem savu māju un arī nepietiek līdzekļu, lai institūtā ārstētos, tajā ir ieguldījuši piekto vai pat trešo daļu no visa, kas viņiem pieder. Tas ir nepareizi. Vairākas akcijas iegādājušies daži brāļi un māsas, kam nevajadzēta pirkt pat vienu, viņi īsu laiku ir ārstējušies institūtā, izdevumus pilnīgi vai daļēji sedzot no labdarības fonda. Es nesaskatu gudrību lielos nākotnes plānos, ļaujot ciest tiem, kuriem palīdzība vajadzīga jau tagad. Neejiet, brāļi, ātrāk, kā nekļūdīgā Dieva aizgādība jums paver ceļu.
Veselības reforma ir viens no Dieva sevišķā darba nozarojumiem, kas domāts Viņa ļaudīm par svētību. Es redzēju, ka, nodibinot mūsu vidū kādu iestādi, vislielākās briesmas draud no tās vadītāju novēršanās no tagadējās patiesības gara un no vienkāršības, kam vienmēr vajadzētu raksturot Kristus mācekļus. Man doti brīdinājumi pret šādā iestādē iespējamu patiesības standarta pazemināšanu, lai izpatiktu neticīgajiem un tā nodrošinātu viņu atbalstu. Lielais mērķis, kas jātur acīs, uzņemot šajā iestādē neticīgos, ir viņu vadīšana tuvāk patiesībai. Ja standartu pazeminās, tad viņos paliks iespaids, ka patiesība ir mazsvarīga, un viņi aizies ar noskaņojumu, kas viņus darīs vēl grūtāk patiesībai pieejamus kā iepriekš.
Bet šādas rīcības vislielākais ļaunums atklāsies iespaidā, kāds paliks trūcīgajos, apbēdinātajos, ticīgajos [561] slimniekos, slikti atsaucoties uz Dieva darbu visumā. Viņi ir mācīti paļauties uz ticības lūgšanām, un daudzi no viņiem jūtas garā nospiesti, tāpēc ka lūgšanas patlaban nesaņem pilnīgāku atbildi. Es redzēju, kāpēc Dievs Savu kalpu lūgšanas par slimniekiem neuzklausa pilnīgāk. Kamēr viņi pārkāpj veselības likumus, šādu lūgšanu paklausīšana nevar pagodināt Dievu. Un es arī redzēju, ka veselības reforma un Veselības institūts paredzēti, lai sagatavotu ceļu pilnīgai ticības lūgšanu paklausīšanai. Ticībai un labiem darbiem vajadzētu iet roku rokā, atvieglojot mūsu nelaimīgos cietējus un darot viņus derīgus Dieva slavēšanai šeit un derīgus glābšanai, kad atnāks Jēzus Kristus. Lai Dievs nedod, ka šie nelaimīgie cietēji jebkad pieviltos un justos apbēdināti, redzot, ka institūta vadītāji strādā, skatoties tikai no pasaulīgā redzes viedokļa, ārstnieciskā darba svētībām nepievienojot gādīgu Izraēla tēvu un māšu tikumus.
Lai neviens nedomā, ka institūts ir vieta, kur viņi var atgūt veselību caur ticības lūgšanām. Šī ir vieta, kur palīdzību slimajiem sniedz ārstēšana un pareizi dzīves ieradumi un kur var mācīties, kā izvairīties no saslimšanas. Bet, ja zem debesīm ir kāda vieta, kur dievbijīgiem, ticīgiem vīriem un sievām vajadzētu upurēt vairāk patiesu un līdzjūtīgu lūgšanu kā jebkur citur, tad tā ir šāda iestāde. Kas ārstē slimniekus, tiem savu svarīgo darbu vajadzētu pildīt, stipri paļaujoties, ka Dieva svētības pavadīs to līdzekļu pielietošanu, ko Viņš laipni mums sniedzis un kam žēlastībā pievērsis mūsu kā tautas uzmanību; un šie līdzekļi ir – svaigs gaiss, tīrība, veselīga diēta, pareizs darba un atpūtas sadalījums un ūdens. Blakus šim svarīgajam un svinīgajam darbam viņiem nevajadzētu nodoties kādām citām savtīgām interesēm. Īstas rūpes par cietušās [562] Dieva tautas fiziskajām un garīgajām vajadzībām, par cilvēkiem, kas viņiem dāvā gandrīz neierobežotu uzticību, kas ar lieliem izdevumiem sevi nodevuši viņu gādībā, prasa ārstējošā personāla nedalītu uzmanību. Nevienam nav tik lielas gudrības, ne arī tik lielas prasmes, lai, darot visu labāko, ko viņš spēj, viņa darbs nenestu nepilnības zīmogu.
Lai tie, kam uzticēts rūpēties par cietošās Dieva tautas fiziskajām un lielā mērā arī garīgajām interesēm, sargās, lai, tiecoties pēc pasaulīgas gudrības, personīgām interesēm vai pēc liela, visu cilvēku atzīta darba, neizsauktu Dieva nepatiku pār sevi un šo darba nozarojumu. Viņi nedrīkst paļauties tikai uz savu prasmi un veiklību. Ja Dieva nepatikas vietā pār institūtu klāsies Viņa svētība, tad eņģeļi būs ar slimniekiem, kopējiem un ārstiem, palīdzot cīņā par veselības atjaunošanu, un slavu beidzot saņems Dievs un ne vājš, īsredzīgs cilvēks. Ja šie cilvēki strādās, vadoties no pasaulīgas gudrības, un ja viņi paaugstināsies savā sirdī un domās, ka viņiem tiesības sacīt: “Mans spēks un manas rokas stiprums to ir darījis,” tad Dievs viņus atstās viņu neizdevīgajā stāvoklī, jo, salīdzinot ar citiem institūtiem, viņiem zināšanu, pieredzes un iespēju ir mazāk. Tad viņi nepadarīs ne pusi no tā, ko veiks citi institūti.
Es redzēju, cik labvēlīgu iespaidu uz cilvēkiem ar vājiem dzīvības spēkiem un traucētu asinsriti atstāj darbs svaigā gaisā; sevišķi tas palīdz sievietēm, kuru neveselības iemesls ir pārmērīgi ilga un nepārtraukta atrašanās telpās. Svaiga gaisa un fizisku vingrinājumu trūkuma dēļ asinis viņām kļuvušas netīras. Vajadzētu rūpēties, lai ar telpās saistītu izklaidēšanās veidu vietā viņas piedalītos pievilcīgās nodarbībās svaigā gaisā. Es redzēju, ka pie institūta vajadzētu būt plašākam zemes gabalam, ko varētu izrotāt puķēm un apstādīt ar dārzājiem un augļu kokiem. Te labvēlīgos laika apstākļos slimnieki atrastu saviem vājajiem spēkiem un dzimumam atbilstošu darbu. Šim zemes gabalam vajadzētu atrasties pieredzējuša dārznieka uzraudzībā, kas rūpētos, lai visur valdītu kārtība un laba gaume.
Mana nostāja pret šo darbu prasa, lai es brīvi izteiktu savus uzskatus. Tagad es runāju atklāti un izlietoju šo līdzekli, lai aizsniegtu visus ieinteresētos. To, [563] kas par Veselības institūtu parādījās Liecībā Nr. 11, nevajadzēja sniegt atklātībai, līdz es būtu uzrakstījusi visu, kas man šai jautājumā rādīts. Es biju nolēmusi Liecībā Nr. 11 neko par to nerunāt, un visus materiālus, kurus biju paredzējusi šai liecībai, no /Ottawa Ci/, kur es tajā laikā strādāju, nosūtīju uz izdevniecību Batl-Krīkā, norādīdama, ka es vēlētos, lai viņi pasteidzinātu šī mazā darba izdošanu, jo tas bija ļoti vajadzīgs, un ka es iespējami ātri rakstīšu Liecību Nr. 12, kur domāju brīvi un pilnīgi izteikties par institūtu. Brāļi Batl-Krīkā, kas par institūtu sevišķi interesējās, zināja, ka es esmu redzējusi, ka mūsu ļaudīm vajadzētu dot līdzekļus šāda institūta būvei. Tāpēc viņi man rakstīja, ka manas liecības par institūtu iespiest vajadzīgs tūlīt, lai ierosinātu brāļus šo jautājumu pārdomāt, un tā Liecības Nr. 11 publicēšanu atlika, līdz es varēšu rakstīt.
Man tas bija liels pārbaudījums, jo es zināju, ka daudzo pienākumu dēļ nevaru uzrakstīt visu, ko esmu redzējusi. Tai laikā es sešas līdz astoņas reizes nedēļā runāju uz ļaudīm, gāju no mājas uz māju un rakstīju simtiem lappušu personīgo liecību un vēstuļu. Šis darbu daudzums līdz ar man nevajadzīgi uzkrautajām nastām un grūtībām padarīja mani nederīgu kuram katram darbam. Veselība man bija slikta, un es neaprakstāmi cietu. Šādos apstākļos es pakļāvos citu spriedumam un jau Liecībā Nr. 11 rakstīju par Veselības institūtu, nespēdama tad sniegt visu, ko biju redzējusi. To darot, es rīkojos nepareizi. Man jāatļauj pašai spriest par savu pienākumu, jo es to spēju labāk nekā citi, sevišķi attiecībā uz lietām, kuras Dievs man ir atklājis. Daži mani nosodīja par šiem vārdiem. Citi vainos mani, ka neesmu runājusi agrāk. Interese, kas tik ātri un tik lielā mērā izaugusi par institūta dibināšanu, man bija viens no vislielākajiem pārbaudījumiem, kādos jebkad esmu nokļuvis. Ja visi tie, kas lietojuši manas liecības brāļu pamudināšanai, tādā pašā mērā būtu ļāvuši tām pamodināt pašiem sevi, tad es justos vairāk apmierināta. Ja es vēl ilgāk [564] kavētos izteikt savus uzskatus un domas, tad mani vēl vairāk vainotu kā tie, kas domā, ka man vajadzēja runāt jau agrāk, tā arī tie, kas uzskata, ka man vispār nevajag aicināt uz piesardzību. Darba vadītāju labā, visa darba un brāļu labā, kā arī lai pasargātu sevi no lielām grūtībām, tagad esmu atļāvusies brīvi izteikties.
