Šis un sekojošais raksts ir izvilkumi no vēstulēm, kurus es nosūtīju Veselības institūta vadītājiem. Pirmā uzrakstīta 1867. gada 1. maijā un otra tā paša gada jūnijā. E.G.V.
Dievs vēlas redzēt Veselības institūtu, kura iespaids cieši saistītos ar noslēdzošo darbu priekš mirstīgajiem, sagatavojot viņus nemirstībai; kas ne jauno, ne veco cilvēku dzīvē un raksturā netiektos vājināt reliģiskos principus un necenstos panākt miesas veselības uzlabošanu uz garīgas pieaugšanas rēķina. Šāda institūta lielajam mērķim vajadzētu būt fiziskās veselības uzlabošanai, lai šie cilvēki pēc tam spētu vēl augstāk vērtēt mūžīgās lietas. Ja vienmēr neturēs prātā šo mērķi un ja visu darbu nevērsīs šajā virzienā, tad institūts svētības vietā būs par lāstu, garīgumam piešķirs otrās pakāpes nozīmi un pirmajā vietā izcels miesas veselību un attiecīgu izklaidēšanos.
Es redzēju, ka, cenšoties pēc neticīgo atbalsta, nedrīkst pat viszemākā mērā pazemināt augstās prasības (standartu). Ja neticīgie izvēlas nākt uz šo iestādi, kad tās vadītāji garīgā ziņā stāv tik augstu, kā to vēlas redzēt Dievs, tad tur būs spēks, kas ietekmēs neticīgo sirdi. Ja blakus ir Dievs un eņģeļi, tad Viņa baušļus ievērojošie ļaudis var piedzīvot tikai uzplaukumu un augšupeju. Šis institūts nav dibināms peļņas nolūkiem, bet par labu Dieva ļaudīm, [565] lai palīdzētu viņiem kļūt fiziski un garīgi tik veseliem, ka viņi spētu pareizi novērtēt mūžīgās lietas un piedāvāto glābšanās iespēju, kas maksāta tik dārgi ar mūsu Pestītāja ciešanām. Šo institūtu nedrīkst padarīt par izklaidēšanās vai uzjautrināšanās vietu. Kas nevar dzīvot bez uzbudinājumiem un izklaidēšanās, tie pasaulei neko nedos; pateicoties viņu dzīvei, neviens labāks nekļūs. Viņi pasaulē tikpat labi var būt un nebūt.
Es redzēju, ka uzskats, ka garīgums kaitīgs veselībai, ko Dr. E cenšas iedvest citiem, ir tikai velna gudrība. Arī Ēdenē sātans atrada iespēju strādāt (darboties) un lika Ievai ticēt, ka viņai vajadzīgs kaut kas vairāk par to, ko Dievs viņas laimei bija devis, ka aizliegtais auglis atstās sevišķi labu iespaidu uz viņas miesu un garu un paaugstinās viņu zināšanās pat līdzīgu Dievam. Bet meklētais labums un cerētās zināšanas viņai pārvērtās par briesmīgu lāstu.
Ir tādi cilvēki, kuru fantāzija nav vesela, un tiem reliģija šķiet līdzīga tirānam, kas viņus valda ar dzelzs rīksti. Viņi pastāvīgi skumst par savu samaitātību un vaid par iedomāto ļaunumu. Viņu sirdī nemājo mīlestība; viņu sejas vienmēr ir drūmi savilktas. Viņus aizskar jauniešu vai citu cilvēku nevainīgi smiekli. Viņi domā, ka katra veida atpūta un izklaidēšanās ir grēks un ka garam pastāvīgi jāatrodas nopietnā un stingrā sasprindzinātībā. Tā ir viena galējība. Citi atkal domā, ka veselības labā vienmēr jācenšas izdomāt jaunus izpriecu un izklaidēšanās veidus. Viņi pierod pie satraukumiem un bez tiem jūtas nemierīgi un nervozi. Tādi cilvēki nav īsti kristieši. Viņi noiet otrā galējībā. Patiesi kristietības principi paver visiem laimes avotu, kura augstums un dziļums, garums un platums nav izmērojami. Tas ir Kristus mūsos, līdzīgs ūdens avotam, [566] kas verd uz mūžīgu dzīvību. Tas ir pastāvīgi plūstošs avots, no kura kristietis var dzert, kad vien viņš grib, un nekad nespēj izsmelt.
Neapmierinātība, īgnums un kurnēšana gandrīz visiem cilvēkiem izsauc fizisku un garīgu saslimšanu. Tādiem cilvēkiem nav Dieva, viņiem nav cerības, kas ieķeras priekškaramā auta iekšpusē kā drošs un izturīgs dvēseles enkurs. Kam ir šī cerība, tie visi šķīsta sevi, tā kā Viņš ir šķīsts. Tie nepazīst nemiera pilnas, nepacietīgas ilgas, kurnēšanu un neapmierinātību; viņi pastāvīgi negaida nelaimi un sevī neglabā aizņemtas bēdas. Tomēr mums jāredz daudzi cilvēki, kuri priekšlaicīgi dzīvo it kā bēdu laikā; katrs viņu sejas vaibsts liecina par lielām rūpēm un nemieru; liekas, ka viņi nezina, kas ir ieprieca, bet pastāvīgi baidās no kāda gaidāma (draudoša) liela ļaunuma.
Tādi cilvēki apkauno Dievu un nes negodu Kristus reliģijai. Viņi patiesi nemīl Dievu, ne arī savus dzīves biedrus un bērnus. Viņu jūtas ir slimīgas. Tomēr tukšas izpriecas šādu cilvēku domu pasauli nekad neizlabos un neizlīdzinās. Viņu laimei vajadzīgs Dieva Gara pārveidojošais iespaids. Viņiem vajadzīga Kristus Vidutāja darba sniegtā palīdzība, lai saprastu, kas ir dievišķīgs un patiess prieks. “Jo, kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt, tas lai savu mēli klusina no ļauna un savas lūpas, ka tās viltību nerunā; lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru un tam dzenas pakaļ. Jo Kunga acis ir pār taisniem un Viņa ausis uz viņu lūgšanām; bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara.” Kas šo Rakstu vietu zina un saprot no piedzīvojumiem, tie patiesi ir laimīgi. Tie Debesu atzinību vērtē augstāk par jebkuru pasaulīgu izpriecu; Kristus viņos, godības cerība, būs veselība miesai un stiprums dvēseli.
Evaņģēlija vienkāršība ir gandrīz izzudusi no to rindām, kas sevi sauc par Sabata ievērotājiem. Simtreiz dienā es jautāju: Kā gan Dievs var mums piešķir veiksmi? Lūgts tiek pavisam maz. Tiešām lūgšanas gandrīz ir aizmirstas. Tikai nedaudzi ir labprātīgi nest Kristus krustu, Tā krustu, Kurš apkaunojošo krustu nesa mūsu vietā. Es nespēju saskatīt, ka institūtā viss [567] kārtotos tā, kā Dievs vēlas. Es baidos, ka Viņš no tā novērsīs Savu vaigu. Man rādīja, ka ārstiem un kopējiem vajadzētu būt sevišķiem, augstu stāvošiem cilvēkiem, kam ir piedzīvojumos gūtas zināšanas par patiesību, kas pret sevi iedvestu cieņu un uz kuru vārdiem var paļauties. Viņiem vajadzētu būt cilvēkiem ar veselīgu iztēli, cilvēkiem, kas pilnīgi valda pār sevi, kas nav untumaini un svārstīgi, kas ir brīvi no greizsirdības un ļaunām aizdomām; cilvēkiem ar gribasspēku, kas nepakļausies nepatikas izjūtām, kas brīvi no aizspriedumiem, kas nedomās ļaunu, kas domās un rīkosies mierīgi un uzmanīgi, nekad neizlaizdami no acīm Dieva godu un citu cilvēku labumu. Nekad nevajadzētu kādu cilvēku paaugstināt atbildīgā darbā tikai tādēļ vien, ka viņš vēlas. Izraudzīt vajadzētu tikai tos, kas attiecīgajai vietai piemēroti. Kam būs jānes atbildība, tos iepriekš vajadzētu pārbaudīt, lai redzētu, vai viņi ir brīvi no greizsirdības, vai kāds viņiem neliekas nepatīkams vai pretīgs un vai viņi sevišķu labvēlību neparādīs draugiem, atstājot citus bez ievērības. Kaut Dievs dotu, ka visi cilvēki šinī institūtā rīkotos pilnīgi pareizi.
