Mīļais brāli F! Es daudz esmu domājusi par vienu otru jautājumu. Tagad, kad man katru nakti miegā jāraksta Tev vēstules, es sapratu, ka ir pienācis laiks paklausīt savai pienākuma apziņai. Kad man rādīja, ka daži Dr. E slimniekiem dotie norādījumi ir maldīgi, es redzēju, ka arī Tu daudzās lietās esi pieņēmis tādus pat uzskatus un ka pienācis laiks, kad Tu šos jautājumus sapratīsi pareizi. Tas attiecas uz darbu un izpriecām. Man rādīja, ka lielākajai daļai slimnieku būtu daudz labāk, ja viņiem ļautu strādāt vieglu darbu, ka viņus vajadzētu pat uz [568] to paskubināt, nevis mācīt palikt bezdarbībā un kūtrumā. Ja gribai liks vienmēr darboties, lai atmodinātu snaudošos spēkus, tad tā izvērtīsies par vislielāko palīgu veselības atgūšanai. Atņemiet katru iespēju strādāt cilvēkiem, kas visā dzīves laikā ir bijuši pārslogoti, tad deviņos gadījumos no desmit šī pārmaiņa nāks par ļaunu. Šo vārdu patiesība pierādījās mana vīra slimībā. Man rādīja, ka fizisks darbs svaigā gaisā ir daudz vēlamāks par nodarbībām telpās; bet, ja tas nav iespējams, tad viegls darbs telpās saistīs domas un nodarbinās prātu, neļaujot tam kavēties pie slimības simptomiem un nelielām nepatīkamām izjūtām, kā arī novēršot ilgas pēc mājām.
Es redzēju, ka šī pilnīgās bezdarbības sistēma vislielākajā mērā nākusi par ļaunu Tavai sievai un manam vīram. Pirmajam cilvēku pārim Ēdenē Dievs deva darbu, jo Viņš zināja, ka, strādājot viņi jutīsies laimīgāki. Vadoties no tā, kas man ir rādīts, šī pilnīgās bezdarbības sistēma ir lāsts dvēselei un miesai. Garīgos vai fiziskos spēkus vieglas nodarbības nesatrauks un nenogurdinās vairāk par jebkura veida izpriecām. Slimnieki bieži vien visu uzmanību pievērš savām sliktajām izjūtām un domā, ka ir pilnīgi nespējīgi kaut ko darīt, bet, ja viņi atmodinātu gribasspēku un ik dienas sevi piespiestu strādāt fizisku darbu, viņi justos daudz laimīgāki un atveseļotos daudz ātrāk. Turpmāk par šo tematu es rakstīšu vēl pilnīgāk.
