[569] Atkal es jūtu, ka mans pienākums ir runāt uz Kunga ļaudīm pilnīgi atklāti. Man ir pazemojoši norādīt uz to cilvēku kļūdām un nepaklausību, kas jau tik ilgi pazīst mūs un mūsu darbu. Es to daru, lai novērstu nepareizās ziņas, kas izplatījušās par manu vīru un mani un kuru nolūks ir kaitēt darbam; kā arī lai brīdinātu citus. Ja ciest nāktos tikai mums, es klusētu, bet, ja negods un zaudējums draud darbam, tad ir jārunā, lai arī cik tas būtu pazemojoši. Lepni liekuļi uzvaras priekā grib līksmoties par mūsu brāļiem tāpēc, ka viņi ir pietiekoši pazemīgi, lai atzītu savus grēkus. Dievs mīl Savus ļaudis, kuri tur Viņa baušļus, un norāj viņus ne tāpēc, ka viņi ir vissliktākie, bet gan tāpēc, ka viņi ir vislabākie ļaudis pasaulē. Jēzus saka: “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu.”
Šajā mazajā darbā es gribētu sevišķu uzmanību piegriezt atstāstītajiem, ievērības cienīgajiem sapņiem, kas visi skaidri un saskanīgi aino vienas un tās pašas lietas. Viss lielais sapņu vairums rodas no ikdienas notikumiem, un ar tiem Dieva Garam nav nekā kopēja. Ir arī viltus sapņi, tāpat kā viltus atklāsmes, ko iedvesmo sātana gars. Bet sapņus, kurus devis Kungs, Dieva Vārds pieskaita atklāsmēm, un tie ir tikpat patiesi Gara augļi kā atklsmes. Šādi sapņi, ņemot vērā personas, kas tos redz un apstākļus, [570] kādos tie doti, paši sevī ietver pierādījumus par viņu patiesīgumu.
Kaut Dieva svētības pavadītu šo mazo darbu!
