Atbildēt uz šo māsas Vaites paziņojumu mēs uzskatām par savu priekštiesību un pienākumu. [610] Daudzus gadus mums ir bijusi priekštiesība pazīt šos kunga kalpus (br. un m. Vaiti). Mēs zinām arī par viņu uzupurīgo dzīvi pagātnē un esam redzējuši svētības, kas pavadījušas viņu vienkāršās, pārbaudošās un uzticīgās liecības. Mēs jau sen esam pārliecinājušies, ka Svētā Gara pamācības šajās atklāsmēs ir bijušas nepieciešamas ļaužu labklājībai, kas gatavojas uz pārvēršanu, lai ieietu Dieva valstībā. Nav cita ceļa kā varētu norāt slepenus grēkus un atmaskot cilvēkus, kas “nemanot ielīduši” Dieva ganāmā pulkā, un izjaukt to ļaunos nodomus. Ilgi piedzīvojumi mums mācījuši, ka šādai dāvanai priekš Dieva ļaudīm ir neizsakāma vērtība. Mēs arī ticam, ka Dievs aicinājis br. Vaitu sniegt skaidru liecību, tādā veidā atklādams nepareizas rīcības norāšanā un, ka cilvēkiem, kas patiesi bīstas Dievu, viņš šai darbā jāatbalsta.
Sāpīgi piedzīvojumi mūs arī mācījuši, ka, ja šo liecību trūkst vai arī, ja to brīdinājumus ievēro tikai pavirši, tad draudzē virsroku gūst vēsums, atkrišana, pasaulīga domāšana un garīga tumsība. Mēs negribam slavēt cilvēku, tomēr mums vajadzētu baidīties, ka nepareizi saprotot pienākumu, varam neizsacīt savus uzskatus par šo liecību svarīgumu pietiekoši stingri un noteikti. To cilvēku briesmīgā atkrišana, kas liecības nav ņēmuši vērā un ir tās nicinājuši sniedz daudz bēdīgu pierādījumu, cik bīstami ir strādāt pretī žēlastības garam.
Mēs redzējām lielās bēdās, kas br. Vaita nopietnās un bīstamās slimības laikā bija jāpārdzīvo brālim un māsai Vaitiem. Viņa atspirgšanā mums pārāk skaidri redzama Dieva roka. Iespējams, ka ne viens cits cilvēks, kuru skāris tāds sitiens nekad nav atveseļojies. Tomēr Dieva laipnā roka no sava kalpa ir novērsusi savu paralīzi, kas nopietni skāris smadzenes, un tam dāvājusi jaunus spēkus, kā fiziskos tā garīgos.
Mēs domājam ka māsas Vaites lēmumu pagājušā gada decembrī, ņemt līdzi ceļojumā savu vīru, ir vadījis Dieva gars un, ka mēs, pretodamies šādai rīcībai esam bijuši saskaņā ar Dieva prātu. Mums šajā jautājumā [611] trūka debesu gudrības, un tāpēc mēs nomaldījāmies no pareizā ceļa. Mēs atzīstam, ka tajā laikā neizjutām dziļu kristīgu līdzjūtību, kādu prasīja šādas lielas bēdas, un ari, ka mēs bijām pārāk kūtri redzēt Dieva roku brāļa Vaita atveseļošanās gaitā. Viņa darbs un ciešanas mūsu dēļ deva tam tiesības uz mūsu vissiltāko līdzjūtību un atbalstu. Tomēr sātans mūs bija padarījis aklus pret mūsu garīgo stāvokli.
Pagājušā ziemā mūs bija pārņēmis aizspriedumu gars, liekot domāt, ka br. Vaits prasa līdzekļus, kad viņam tie nemaz nav vajadzīgi. Mēs tagad droši zinām, ka tieši tad viņi patiesi atradās trūkumā, un mēs rīkojāmies nepareizi, pietiekoši neizpētot apstākļus. Mēs atzīstam, ka šīs domas bija nepareizas un ļaunas, un ka tās izsauca nepareizu attiecīgo notikumu novērtēšanu.
Tagad sirdīs dziļi noskumuši, mēs pieņemam rājienu, kas izteikts šajā liecībā, un lūdzam, lai Dievs un viņa tauta mums piedod mūsu nomaldīšanos no pareizā ceļa, kā iemesls ir garīgu izšķiršanās spēju trūkums.
Brāļa un māsas Vaitu darbu pie mums dažas dienas atpakaļ pavadīja sevišķas Dieva svētības. Notika ne tikai dziļi izjusta atkrišanas un nepareizību atzīšana, bet to pavadīja arī grēku nožēlai atbilstoši svinīgi solījumi atgriezties pie Dieva. Dieva Gars šo darbu apzīmogojis tādā veidā, ka mēs nevaram šaubīties. Kristum tika pievesti daudzi jaunieši, un gandrīz katrs cilvēks, kas saistīts ar šo draudzi, saņēma kādu daļu no šīs debešķīgās svētības.
Lai mūsu brāļi citās vietās zina, ka mūsu sirdis ir ar br. un m.
Vaitiem, un ka mēs ticam, ka Dievs viņus ir aicinājis atbildīgajā
darbā, kuru viņi dara, un ka mēs solāmies šajā darbā stāvēt viņiem
līdzās.[612]
Draudzes vārdā parakstījās padomes locekļi:
Padome: J.N.Longboro,
Džozefs Beits,
D.T.Bourdeans,
A.S. Hačkins,
Džons Baingtons
Šis paziņojums vienprātīgi pieņemts draudzes sapulcē pirmdienas vakarā 21. oktobrī
Vecākie: Urians Šmits,
G.W.Amadons
