Mēs devāmies atpakaļ uz ziemeļiem un pa ceļam Rietumvindzorā noturējām sapulci, kas atstāja labu iespaidu. Aizsnieguši mājas, noturējām sapulces Fairplain un Orleānā, kā arī aplūkojām ēku celšanas [593] jautājumus un savā dārzā iestādījām vīnogas, upenes, avenes un zemenes. Tad kopā ar lielāku delegāciju atgriezāmies Batl-Krīkā uz Ģenerālkonferenci.
Pirmo Sabatu ceļā pavadījām, gavējot Orleānā. Šī diena mums bija ļoti svinīga, mēs centāmies pazemoties Dieva priekšā, ar salauztu garu un asarām acīs visi dedzīgi lūdzām, kaut Dievs mūs svētītu un stiprinātu darīt konferencē Dieva prātu. Mēs ticējām un cerējām, ka šai sanāksmē mūs atbrīvos no gūstam līdzīgā stāvokļa.
Nonākot Batl-Krīkā, redzējām, ka mūsu iepriekšējām pūlēm nav cerēto panākumu. Baumas turpinājās, valdīja tā pati neuzticība. Manu dvēseli plosīja briesmīgas sāpes. Nespēdama tās apspiest, vairākas stundas skaļi raudāju. Sarunājoties kāds draugs, kuru es pazinu jau divdesmit divus gadus, man atstāstīja dzirdētās baumas, ka mēs pārmērīgi izšķiežam līdzekļus. Jautāju, kādā gadījumā esam rīkojušies izšķērdīgi. Viņš pieminēja kāda dārza krēsla pirkšanu. Tad es viņu iepazīstināju ar attiecīgajiem apstākļiem. Mans vīrs bija ļoti novājējis, ilgi sēdēt parastajā šūpuļkrēslā viņam bija ļoti nogurdinoši pat mokoši. Šī iemesla dēļ daudz laika vajadzēja pavadīt guļot gultā vai uz dīvāna. Zināju, ka tādā veidā viņš spēkus neatgūs. Lūdzu viņu vairāk sēdēt, bet krēsls nebija piemērots.
Braucot uz Austrumiem, lai apkoptu savu mirstošo tēvu, vīru atstāju Brookfield, N.Y. un, atrodoties Uticā, meklēju kādu elastīgu, mīkstu krēslu. Par cenu, kādu biju ar mieru maksāt, t.i. ap piecpadsmit dolāru, piedāvājuma nebija. Tirgotāji man piedāvāja ļoti labu krēslu uz ritenīšiem šūpotņu vietā, trīsdesmit dolāru vērtībā, prasot par to tikai septiņpadsmit dolārus. Sapratu, ka šis krēsls atbilst visām prasībām. Brālis, kas mani pavadīja, mēģināja mani pierunāt gaidīt, līdz izgatavos krēslu, kurš maksātu tikai trīs dolārus lētāk. [594] Par septiņpadsmit dolāriem piedāvātajam krēslam patiesi bija cenai atbilstoša vērtība, bet es pakļāvos citu spriedumam. Pagaidīju, kamēr varēja dabūt lētāku krēslu, pati par to samaksāju un aizvedu savam vīram. Ar baumām par mūsu izšķērdību šī krēsla pirkšanā es sastapos Viskonsinā un Aiovā. Bet kam ir tiesības mani nosodīt? Ja es vēlreiz sastaptos ar līdzīgu gadījumu, rīkotos tāpat, tikai ar starpību, ka paļautos pati uz savu spriedumu. Es pirktu krēslu dažus dolārus lielākā cenā, bet vērtības ziņā divas reizes labāku par to, kuru iegādājos. Sātans reizēm ietekmē cilvēku prātu tā, ka iznīcina visas līdzjūtības un žēlastības jūtas. Liekas, ka sirds vietā ir dzelzs un pazūd viss dievišķais, kā arī cilvēcīgais.
Mani aizsniedza arī baumas, ka kāda māsa ir stāstījusi Memphis un Lapeer, ka Batl-Krīkas draudze nemaz netic māsas Vaitas liecībām. Tika jautāts, vai tas attiecas uz rakstītajām liecībām. Atbilde bija, ka nē, ne publicētajām atklāsmēm, bet liecībām, ko viņa sniedz draudzei sapulcēs, jo viņas dzīve runājot tām pretī. Atkal lūdzu uz pārrunām dažus piedzīvojušus brāļus un māsas, ieskaitot arī šo baumu izplatītājus. Lūdzu viņus, lai pasaka, kur mana dzīve nav bijusi saskaņā ar manām mācībām. Ja mana dzīve ir bijusi tik nesavienojama ar manām mācībām, ka varējusi būt par neticības iemeslu Batl-Krīkas draudzei, tad nebūs grūti sniegt pierādījumus manai nekristīgai rīcībai. Viņi nevarēja atrast neko, kas attaisnotu izteiktos apgalvojumus. Viņi visi atzina, ka pret izplatītajām baumām izturējušies nepareizi, ka viņu neuzticība un aizdomas nav pamatotas. Es labprāt piedevu tiem, kas mūs bija apvainojuši. Teicu, ka viss, ko no viņiem lūdzu, ir izlīdzināt viņu radīto iespaidu pret mums, ka tas mani pilnībā apmierinātu. Viņi apsolīja to darīt, tomēr neizdarīja.
[595] Daudzas citas pret mums vērstās baumas, kas visas bija vai nu pilnīgi nepareizas vai stipri pārspīlētas, konferences laikā plaši pārrunāja dažādās ģimenēs. Lielākais vairums uz mums skatījās ar aizdomām, sevišķi uz manu vīru. Dažas iespaidīgas personas, ko citi augstu vērtēja, centās mūs pilnīgi iznīcināt. Mēs bijām trūkumā, mans vīrs bija centies pārdot visu, bez kā varējām iztikt. Citi domāja, ka viņš šai ziņā rīkojies nepareizi. Viņš bija izteicis savu piekrišanu pieņemt brāļu atbalstu, ja tie mums atlīdzinātu govs zaudējumu, bet brāļi to uzskatīja par smagu grēku. Domādami, ka mūsu īpašuma pārdošana Batl-Krīkā ir tikpat kā nokārtota, mēs nopirkām zemi Greenvill un sākām tur celt ēkas. Tomēr Batl-Krīkas īpašumu mēs nevarējām pārdot. Šajos spaidīgajos apstākļos mans vīrs rakstīja vairākiem brāļiem ar domu, aizņemties no viņiem naudu. Brāļi viņu par to nosodīja un apvainoja mantkārības grēkā. No brāļu sludinātāju puses, kuri nosodīšanā bija visaktīvākie, varēja dzirdēt vārdus: “Mēs negribētu, ka brālis E pirktu brāļa Vaita zemi, jo mums viņa nauda vajadzīga Veselības institūtam.” Ko mēs varējām darīt? Lai kādu ceļu mēs gājām, vienmēr bijām vainīgi.
Tikai 65 stundas pirms savu spēku sabrukuma vīrs līdz pusnaktij stāvēja kādā lūgšanu namā, cenzdamies ziedojumu veidā savākt šīs mājas samaksai vajadzīgos 300 dolārus. Lai aicinājumu darītu iespaidīgāku, viņš pats pirmais parakstījās par 10 dolāriem, kā arī par tādu pašu summu no manas puses. Pirms pusnakts attiecīgā summa gandrīz jau bija savākta. Šīs draudzes vecākais bija sens mūsu draugs. Lielajā trūkumā, kad bijām visu draugu atstāti, vīrs viņam rakstīja vēstuli, kurā attēloja mūsu apstākļus un izteica domu, ja draudze vēlētos mums atdot atpakaļ ziedotos 20 dolārus, mēs tos pieņemtu. Konferences laikā minētais brālis griezās pie mums, rādot šo mūsu lūgumu kā lielu noziegumu. Pirms nākšanas uz mūsu māju viņš bija nopircis vismaz dažas akcijas pasākumam, kurš bija inficējis lielo daļu sabiedrības. Viss tas mūs ļoti sāpināja. Ja Kungs mūs sevišķā kārtā nebūtu atbalstījis, tad kaut cik brīvi konferencē liecināt mēs nebūtu spējīgi.
[596] Pirms aizbraukšanas no konferences brāļi Endrūss, Pīrss un Bourdean sapulcējās mūsu mājās uz sevišķu lūgšanas brīdi. Mēs visi tad saņēmām daudz svētību, sevišķi mans vīrs. Tas viņu iedrošināja atgriezties mūsu jaunajā mājvietā. Tad sākās mana vīra lielās ciešanas, ko izsauca zobu saslimšana, kā arī mūsu darbs, par ko rakstīts Review slejās. Zaudējis zobus, viņš tikai uz nedēļu pārtrauca sludināt un turpināja strādāt Orange un Wright, vietējā draudzē, Greenbush un Bushnell, tur sludinādams un kristīdams kā agrāk.
Pēc atgriešanās no konferences mani pārņēma liela nedrošības izjūta par Dieva lietas labklājību. Sāku šaubīties par to, par ko sešus mēnešus atpakaļ biju pilnīgi pārliecināta. Manās acīs Dieva tauta bija pieņēmusi pasaules garu, atdarināja tās modi un paradumus, pacēlās pāri mūsu ticības vienkāršībai. Likās, ka Batl-Krīkas draudze ir novērsusies no Dieva un to nav iespējams atmodināt. Liecības, kuras Dievs man bija devis, Batl-Krīkā atstāja visvājāko iespaidu, mazāku kā jebkurā citā lauka daļā. Es trīcēju par Dieva lietu. Es zināju, ka Kungs nav atstājis savus ļaudis, bet viņu grēki un noziegumi tos šķir no Dieva. Batl-Krīka ir darba lielais centrs – visa darba sirds. Visās lauka daļās miesas locekļi izjūt tur notiekošo sirds pulsēšanu. Ja šī lielā sirds ir vesela, tad dzīvību dodošo asins strāvojumu izjutīs visa Sabata turētāju miesa. Ja sirds ir slima, tad par to liecinās visu darba nozaru nīkuļošana. Ar šo darbu saistītas manas intereses, ar to saausta mana dzīve. Ja Ciānai iet labi, es esmu laimīga, ja tā pagurst, mani pārņem bēdas, izmisums un mazdūšība. Es redzēju, ka Dieva ļaužu stāvoklis ir satraucošs, ka viņu Palīgs viņus atstāj. Šo bēdīgo ainu dienām un naktīm pārdomāju un lielās dvēseles mokās lūdzu Dievu: “Ak, Kungs, nenodod Savu mantojumu apsmieklam. Lai pagāni nesaka – kur ir viņu Dievs!” Jutu, ka esmu pilnīgi atšķirta no visiem darba vadītājiem, ka tiešām [597] stāvu viena pati. Es nedrīkstēju nevienam uzticēties. Naktī atmodināju vīru un teicu: “Man bail, ka kļūšu neticīga.” Tad es kliedzu uz Dievu, lai Viņš mani glābj ar Savu vareno Roku. Nevarēju saskatīt, ka manas liecības tiktu ievērotas. Sāku domāt, ka varbūt mans darbs Dieva lietā jau ir padarīts. Mums bija jābūt Bushnell, tomēr teicu vīram, ka nevaru braukt. Drīz viņš atnāca no pasta ar vēstuli no brāļa Matteson, kurš atstāstīja sekojošu sapni.
“Mīļo brāli Vait! Kaut Dieva svētības būtu jūsu daļa un šīs rindiņas atrastu jūs spirgtus un veselus, kā arī garīgi stiprus. Esmu ļoti pateicīgs Kungam par viņa laipnību pret jums un ticu, ka tagad esat pilnīgi veseli un varat brīvi un netraucēti pasludināt pēdējo vēsti. Es redzēju zīmīgu sapni par Tevi un māsu Vaitu. Jūtu, ka mans pienākums ir to jums atstāstīt, cik daudz es varēšu atcerēties. Sapņoju, ka es sapni līdz ar tā izskaidrojumu, ko tāpat saņēmu sapnī, atstāstu māsai Vaitai. Kad atmodos, kaut kas mani skubināja piecelties un uzrakstīt visus sīkumus, lai tos neaizmirstu. Tomēr es to neizdarīju, daļēji tāpēc, ka jutos noguris, daļēji tāpēc, ka uzskatīju to par vienkāršu sapni. Tā kā agrāk nekad jūs sapnī neesmu redzējis, šis sapnis bija tik skaidri izprotams un tik cieši ar jums saistīts, ka beidzot nolēmu – man tas jāizstāsta. Sekojošais ir viss, ko varu atcerēties.
Es atrados kādā lielā mājā, kur bija paaugstinājums, līdzīgs kā mūsu sapulču namos. Uz tā stāvēja daudzas degošas lampas. Šīs lampas vajadzēja pastāvīgi apgādāt ar eļļu. Mēs, diezgan daudzi cilvēki nesām eļļu un uzpildījām lampas. Brālis Vaits un viņa dzīves biedre strādāja ļoti čakli. Es ievēroju, ka māsa Vaita lampās ielēja vairāk eļļas nekā citi. Tad brālis Vaits gāja uz durvīm, kas veda uz noliktavu, kurā atradās daudz eļļas mucu. Viņš atvēra durvis un izgāja pa tām, [598] māsa Vaita viņam sekoja. Tieši tad garām gāja kāds cilvēku pūlis, nesot lielu daudzumu melnas vielas, kas izskatījās pēc sodrējiem, un visu to izgāza pār brāli un māsu Vaitiem, tā pilnīgi viņus aizsedzot. Es ļoti noskumu un norūpējies raudzījos, ar ko viss beigsies. Varēju redzēt, ka brālis un māsa Vaiti ļoti pūlas no šiem kvēpiem atbrīvoties. Pēc ilgām pūlēm viņi atkal bija tikpat tīri un skaidri kā vienmēr. Ļaunie cilvēki un kvēpi pazuda. Tad brālis un māsa Vaiti atkal sāka pildīt lampās eļļu vēl cītīgāk kā iepriekš, tomēr pārāka šajā darbā bija māsa Vaita.
