[630] Liecībā Nr. 13 es sniedzu īsu pārskatu par mūsu darbu un grūtībām laikā no 1866. gada 19. decembra līdz 1867. gada 21. oktobrim Šajās lappusēs gribu pieminēt mazāk sāpīgus notikumus mūsu dzīves pēdējos piecos mēnešos.
Šai laikā es esmu uzrakstījusi daudz personīgo liecību. Un par daudziem pēdējos piecos mēnešos mūsu darba laukā sastaptiem cilvēkiem man vēl liecības jāraksta, tiklīdz atradīšu tam laiku un saņemšu spēku; tomēr tieši šis pienākums rakstīt personīgās liecības jau ilgu laiku man sagādā ne mazums rūpju. Ar nedaudziem izņēmumiem es tās esmu nosūtījusi tieši cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas, un pēc tam ļāvusi viņiem pašiem izšķirt, kā rīkoties. Rezultāti ir bijuši dažādi:
1. Daži šīs liecības pieņēmuši ar pateicību, izturējušies pret tām atsaucīgi un guvuši sev labumu. Šādi cilvēki labprāt vēlējušies, lai attiecīgās liecības redzētu arī brāļi, un vaļsirdīgi un pilnīgi atzinuši savas kļūdas.
2. Citi atzinuši, ka viņiem dotās liecības ir pareizas, un, izlasījuši tās, nolika pie malas, bet savu dzīves veidu izmainīja pavisam maz. Šīs liecības lielākā vai mazākā mērā attiecas arī uz draudzēm, kurām šie cilvēki piederēja, kas arī varēja gūt no tām labumu. [631] Noslēpjot tās, ir zaudētas visas iespējamās svētības.
3. Citi pret liecībām ir sacēlušies. Daži no viņiem ir atsaukušies ar kļūdu meklēšanas garu. Daži parādījuši rūgtumu, dusmas un niknumu un, atlīdzinot manas pūles un sāpes, rakstot liecības, centušies mums kaitēt, cik vien spējuši; citi stundām ilgi aizturējuši mani personīgās sarunās, lai manas ausis un sāpošā sirds uzņemtu viņu sūdzēšanos, kurnēšanu un sevis taisnošanu, lai varbūt ar raudāšanu un neskatīšanos uz savām kļūdām un grēkiem paši sevī radītu pret sevi līdzjūtību. Šāda izturēšanās uz mani atstājusi briesmīgu iespaidu un reizēm mani novedusi tuvu izmisumam. Šo nesvēto nepateicīgo cilvēku rīcības sekas man sagādājušas vairāk ciešanu un desmitreiz vairāk novājinājušas manu drosmi un veselību kā viss šo liecību rakstīšanas darbs.
Viss tas man ir bijis jāpacieš, un mani brāļi un māsas pa lielākai daļai neko nav zinājuši. Viņi nav pareizi sapratuši šī man veicamā nogurdinošā darba lielumu, ne arī nastas un ciešanas, kas man netaisni uzliktas. Dažās atklātībai izdotajās liecībās esmu sniegusi arī personīgus paziņojumus, un reizēm cilvēki ir jutušies apvainoti, ka es neesmu publicējusi visas šāda veida vēstis. Tā kā to ir ļoti daudz, tad šo prasību izpildīt ir gandrīz neiespējami, un tas arī nebūtu pareizi, tāpēc ka daļa šo liecību saistās ar grēkiem, ko nevajadzētu un arī nedrīkstētu publicēt.
Beidzot tomēr esmu nolēmusi, ka daudzas personīgās liecības vajadzētu publicēt. Tās lielākā vai mazākā mērā ietver rājienus un pamācības, kas attiecas uz simtiem vai pat tūkstošiem citu cilvēku, kas ir līdzīgā situācijā. Šiem ļaudīm jāsaņem gaisma, kuru Dievam bija pa prātam viņiem dot, lai viņi zinātu, kā rīkoties konkrētajās situācijās. Ir nepareizi, ja to viņiem noslēpjam, nosūtot vienai [632] personai vai tikai uz vienu vietu, kur to tur it kā sveci zem pūra. Pārliecību, ka šis ir mans pienākums, ļoti nostiprināja sekojošs sapnis:
Man rādīja mūžam zaļojošu birzi. Tajā strādāja daži cilvēki, ieskaitot mani. Es saņēmu pavēli rūpīgi apskatīt kokus un pārbaudīt, vai tie ir veselīgi attīstījušies. Es redzēju, ka daži bija vēja noliekti un sakropļoti un ka tos vajadzēja atbalstīt ar mietu palīdzību. No nīkuļojošajiem un mirstošajiem kokiem attīrīju zemi un netīrumus, lai pārliecinātos, kas tiem kait. Pie dažu koku saknēm atradu tārpus. Citi nebija pietiekoši aplieti un gāja bojā ūdens trūkuma dēļ. Dažu koku nīkšanas iemesls bija kopā savijušās saknes. Mans darbs bija izskaidrot strādniekiem dažādos cēloņus, kas neļāva šiem kokiem labi attīstīties. To vajadzēja darīt tāpēc, ka arī citās vietās koki varēja nīkuļot līdzīgi šiem, ka bija nepieciešams zināt, kāpēc šie koki labi neauga un kā tos vajadzētu audzēt un kopt.
Šai liecībā es atklāti runāju par māsu Hannu Mori, ne lai apbēdinātu Batl-Krīkas draudzi, bet pienākuma spiesta. Es mīlu šo draudzi, neskatoties uz tās kļūdām. Es nezinu nevienu citu draudzi, kas labdarībā un vispārējos pienākumos būtu tikpat atsaucīga. Šai gadījumā es atklāju biedējošas patiesības, lai visās vietās mūsu ļaudīs atmodinātu pienākuma izjūtu. Pat viens no divdesmit septītās dienas adventistiem, kam labi materiālie apstākļi, nedzīvo saskaņā ar Dieva Vārda uzupurēšanās pamatlikumiem. Bet, lai viņu ienaidnieki, kam trūkst Kristus mācību pirmo principu, dzirdot norājam adventistus, nejūtas pārāki. Tas pierāda, ka viņi ir Kunga bērni. Apustulis saka, ka tie, kas netiek pārmācīti (sodīti). ir ārlaulības bērni, bet ne dēli. Tad lai šie nelikumīgie bērni nelielās pret likumīgajiem Visvarenā dēliem un meitām.
