[633] Iepriekšējās Liecībās draudzei es runāju, cik svarīgi, lai septītās dienas adventistiem būtu iestādes slimnieku ārstēšanai, sevišķi mūsu vidū esošo cietēju un slimnieku ārstēšanai. Es runāju, ka mūsu ļaudīm ir pietiekoši līdzekļu, lai šo uzdevumu veiktu. Ņemot vērā šī nozarojuma svarīgumu lielajā sagatavošanās darbā, lai varētu līksmām sirdīm sastapt Kungu, es centos mūsu ļaudis pārliecināt, ka viņu pienākums ir atbilstoši savām spējām daļu līdzekļu ieguldīt šādā institūtā. Es arī vērsu uzmanību uz man atklātajām briesmām, kādām šādā pasākumā būs pakļauti ārsti, vadītāji un citi cilvēki; es izteicu cerību, ka man rādītās briesmas tiks atvairītas. Tomēr šai cerībā priecājos tikai kādu laiku, lai vēlāk izjustu vilšanos un sāpes.
Veselības reformai pieķēros ar lielu interesi un stipri cerēju, ka Veselības institūts attīstīsies un plauks. Es izjutu tādu atbildību, kādu neviens cits nevarēja izjust, Kunga vārdā runāt uz brāļiem un māsām par šo institūtu un par viņu pienākumu sagādāt vajadzīgos līdzekļus, un ar milzīgu interesi un rūpēm vēroju visa šī darba attīstību. Redzot vadošās un noteicošās personas dodamies briesmās, kas man bija atklātas un no kurām es viņas brīdināju gan atklāti, gan personīgās sarunās un vēstulēs, jutos briesmīgi nospiesta. Institūtā, ko man rādīja kā mūsu cietēju un slimnieku dziedināšanas vietu, vajadzēja valdīt uzupurēšanās, viesmīlīgas pretimnākšanas pamatlikumiem, ticībai un dievbijībai. Bet, kad atskanēja noteikti aicinājumi ieguldīt lielas naudas summas, apgalvojot, ka nopirktās akcijas dos lielus procentus; kad brāļi, kas šai institūtā strādāja, likās vairāk kā labprātīgi [634] saņemt lielākas algas par tām, ar kādām apmierinājās cilvēki citās, līdzvērtīgi svarīgās vietās lielajā patiesības un reforma darbā; kad es ar sāpēm uzzināju, ka institūta popularizēšanas dēļ starp tiem, kas nepieder mūsu ticībai, lai nodrošinātu viņu atbalstu, tur ātri ieviesies kompromisa gars, par ko liecina, uzrunājot lietoto vārdu “brālis” un “māsa” aizstāšana ar vārdiem: “kungs”, “kundze” un “jaunkundze” un arī populāro izpriecu pieņemšana, kurās visi varētu baudīt salīdzinoši nevainīgu prieku; – kad es visu to redzēju, es sacīju; tā nav man rādītā iestāde slimo dziedināšanai, kas varētu sagaidīt sevišķas Dieva svētības. Tas ir kaut kas cits.
Tomēr tika plānotas vēl grandiozākas būves un spiedoši izteikti aicinājumi dot lielas naudas summas. Ņemot vērā institūta vadīšanas veidu, es to varēju uzskatīt tikai par lāstu. Kaut arī daži tur veselību uzlaboja, tomēr ietekme uz Batl-Krīkas draudzi un uz brāļiem un māsām, kas apmeklēja šo institūtu, bija tik slikta, ka pārspēja visu labo, kas bija darīts. Atstātais iespaids sniedzās arī līdz citām draudzēm šinī un citos štatos un briesmīgi postoši ietekmēja ticību Dievam un tagadējai patiesībai. Daži, kas atnāca uz Batl-Krīku kā pazemīgi, svētījušies un uzticīgi kristieši, aizgāja no tās gandrīz kā neticīgi. Šo apstākļu vispārīgais iespaids radīja aizspriedumus pret veselības reformu daudzos mūsu brāļos, kas bija vispazemīgākie, visdievbijīgākie un vislabākie, un arī iznīcināja ticību manām Liecībām un tagadējai patiesībai.
Veselības reformas un Veselības institūta stāvoklis, kā arī citas ar šiem jautājumiem saistītas lietas uzlika man pienākumu runāt vārdus, kas uzrakstīti Liecībā Nr. 13. Es labi zināju, ka tie daudzos cilvēkos izraisīs reakciju un darīs viņus nelaimīgus. Es arī zināju, ka ātrāk vai vēlāk reakcijai [635] jānāk un ka institūta un visa darba labā ir pēc iespējas ātrāka tās iestāšanās. Vai vajadzēja atļaut turpināt nepareizo virzienu par ļaunu dārgajām dvēselēm un visam mūsu darbam? Jo ātrāk iesākto varēja apstādināt un ievirzīt pareizi, jo labāk. Jo tālāk būtu aiziets, jo lielāks būtu posts, lielāka reakcija un plašākas aprindas pārņemtu mazdūšība. Nepareizi vadīts darbs ir jāaptur; laiks būs vajadzīgs arī kļūdu izlabošanai un darba uzsākšanai pareizā virzienā.
Labais darbs, kas pagājušajā rudenī veikts Batl-Krīkas draudzes labā, pilnīgā reformēšanās un Veselības institūta ārstu, vadītāju un kopēju atgriešanās pie Kunga un mūsu brāļu un māsu visās lauka daļās labvēlīgais noskaņojums pret Veselības institūtam sprausto lielo mērķi un veidu, kā tas vadāms, kam pievienojas vairāk nekā gadu ilgā pieredze, ne tikai ejot nepareizā virzienā, bet arī pareizā virzienā, dod man lielāku paļāvību, ka veselības reforma un Veselības institūts gūs tādus panākumus kā nekad agrāk. Es vēl no sirds ceru redzēt Batl-Krīkas Veselības institūta uzplaukumu, līdz tas pilnīgi līdzinātos man rādītajam institūtam. Tomēr būs vajadzīgs laiks, lai atbrīvotos no pagātnes maldiem. Dieva svētība to var izdarīt un arī izdarīs.
Brāļi, kas atradās šī darba priekšgalā, ir aicinājuši mūsu ļaudis dot līdzekļus, jo veselības reforma ir ar trešo eņģeļa vēsti saistītā lielā darba daļa. Šai ziņā viņiem ir taisnība. Tas ir viens nozarojums lielajam Dieva mīlestības un labdarības darbam, ko iezīmē brīvprātīgs un uzupurīgs gars. Bet kāpēc tad šiem brāļiem vajadzēja teikt: “Veselības institūta akcijas nesīs lielus procentus,” “tas ir izdevīgs ieguldījums,” “lietas, kas atmaksāsies”? Kāpēc tad tikpat labi nevarētu teikt, ka izdevniecības akcijas nesīs lielus procentus? Ja tie ir divi nozarojumi vienam un tam pašam lielajam noslēdzošajam darbam, sagatavojot ļaudis uz [636] Cilvēka Dēla nākšanu, tad kāpēc gan tā nevarētu darīt? Vai arī kāpēc šais abos nozarojumos nevarētu valdīt brīvprātīga devība? Tā spalva un balss, kas aicināja mūsu lietas draugus dot izdevniecības fondam, atturējās no šādiem pamudinājumiem. Kāpēc tad teikt bagātajiem, mantkārīgajiem Sabata ievērotājiem, ka, ieguldot līdzekļus Veselības institūtā, viņi var izdarīt labu darbu un arī saņemt atpakaļ pamatkapitālu, kā arī lielus procentus tikai par savu līdzekļu lietošanu? Brāļi tika aicināti ziedot izdevniecības savienībai, un viņi augstsirdīgi un priecīgi upurēja Kungam, sekojot tā priekšzīmei, kurš izteica šo aicinājumu, un šis lielā darba nozarojums baudīja Dieva svētības. Bet jābaidās, ka Viņa nepatika skars veidu, kādā ir vākts pamatkapitāls Veselības institūtam, un ka Viņa svētības pilnībā nebūs pār institūtu, līdz šīs nepareizības tiks izlabotas. Uzsaukumā brāļiem, runājot par šādu institūtu Liecībā Nr. 11 492. lpp. es sacīju:
“Es redzēju, ka Sabatu ievērojošiem adventistiem netrūkst līdzekļu. Pašlaik viņiem vislielākās briesmas draud pavairot īpašumus. Daži pastāvīgi palielina savas rūpes un darbu; viņi ir pārslogoti. Rezultātā viņi gandrīz pilnīgi aizmirst Dievu un Viņa darba vajadzības; garīgi šie cilvēki ir miruši. Viņi tiek aicināti pienest Dievam upuri, ziedojumu. Upuru gars nepieaug, bet gan samazinās, panīkst.”
Mans uzskats ir, ka līdzekļi iegūstami, “upurējot Dievam upuri”, un es nekad neesmu domājusi savādāk. Bet, ja pamatkapitālu akcionāri var uzturēt veselu un iegūt no tā zināmu peļņu, kur tad ir zaudējumi un upuris, ko aprij uguns? Un kā patreizējais akciju pārdošanas plāns institūtā var samazināt līdzekļu uzkrāšanas briesmas Sabata ievērotāju vidū? Tas briesmas tikai palielina. [637] Šis plāns viņiem dod papildus iespēju atvainot savu mantkārību. Ieguldot līdzekļus institūta akcijās, ko var pirkt un pārdot kā jebkuru citu mantu, viņi neko neupurē. Tā kā, pamudinot dot, ir apsolīti augsti procenti, tad peļņas kāre, ne vēlēšanās upurēt, šos cilvēkus ierosina ieguldīt institūta akcijās tik daudz līdzekļu, ka viņiem citu un vēl svarīgāku darba nozarojumu atbalstīšanai atliek tikai nedaudz vai arī nemaz. Dievs no šiem skopajiem, mantkārīgajiem un pasaulīgajiem cilvēkiem prasa upuri cietošās cilvēces vajadzībām. Viņš aicina tos samazināt savus pasaulīgos īpašumus bēdu piemeklēto cilvēku labā, kuri tic Jēzum un tagadējai patiesībai. Viņiem jādod iespēja rīkoties, pilnīgi izprotot pēdējās tiesas dienas spriedumu, kā tas izteikts tālāk uzrakstītajos ķēniņu Ķēniņa aktuālajos vārdos:
Mat. 25:34–36 “Tad Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju svešinieks, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju kails, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu, un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.
Tad Viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejiet nost no Manis jūs, nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši, Es biju svešinieks, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju kails, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad arī tie Viņam atbildēs un sacīs: [638] Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai kailu, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arī neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”
Vēl Liecībās Nr. 11 494. lpp. es sacīju: “Mūsu ļaudīm ir bagātīgs līdzekļu krājums, un, ja visi izpratīs šī darba svarīgumu, tad šis lielais pasākums nesagādās grūtības. Visiem vajadzētu justies sevišķi ieinteresētiem tā atbalstīšanā un uzturēšanā. Visvairāk tas attiecas uz tiem, kam ir līdzekļi, ko var ieguldīt šajā pasākumā. Vajadzētu iekārtot piemērotu namu slimnieku uzņemšanai, lai, pareizi izlietojot līdzekļus un Dieva piešķirtās svētības, remdētu viņu ciešanas un pamācītu, kā viņi paši var par sevi rūpēties un novērst saslimšanas iespēju.
