[113] 1855. gada 20. novembrī lūgšanas laikā pēkšņi un spēcīgi pār mani nāca Kunga Gars, un es redzēju atklāsmi.
Man rādīja, ka Kunga Gars draudzē izdziest. Kunga kalpi par daudz ir paļāvušies uz pieradījumu stiprumu un viņiem nav stipras uzticības Dievam, kurai bija jābūt. Redzēju, ka patiesības pierādījumi vien neaizkustinās dvēseles nostāties ar atlikušajiem, jo šī patiesība ir nepopulāra. Patiesībai jābūt Dieva kalpu dvēselēs. Eņģelis teica: “Viņiem tā jāsaņem tieši no godības, jānes savās krūtīs un ar dvēseles siltumu un nopietnību jāizlej pār tiem, kas klausās.”. Daži, kas ir apzinīgi, ir gatavi izšķirties pierādījumu iespaida dēļ, bet daudzus tikai ar patiesības teoriju ir neiespējami aizkustināt.
Es redzēju, ka ienaidnieks darbojas, lai iznīcinātu dvēseles. Cīnītāju rindās ir ienācis pašpaaugstināšanās gars, bet vajag vairāk pazemības. Vēstnešu vidū pārāk izplatīts neatkarības gars. Tas jāatstāj un Dieva kalpiem jāspiežas kopā. Ir pārāk daudz tāda gara, kas jautā: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. (1.Moz. 4:9) Eņģelis teica: “Patiesi tu esi sava brāļa [114] sargs. Tev jābūt nomodā un jārūpējas par savu brāli, jāinteresējas par viņa labklājību, jābūt pret viņu laipnam un mīlestības pilnam. Spiežaties kopā! Spiežaties kopā!”. Dievs paredzējis, ka cilvēkam jābūt augstsirdīgam un godīgam, bez izlikšanās, pazemīgam, lēnprātīgam un vienkāršam. Tie ir Debesu pamatlikumi, Dievs tā pavēlējis. Bet nabaga vājais cilvēks ir izdomājis kaut ko citu – sekot savam ceļam un rūpīgi ievērot pašam savas intereses.
Es jautāju eņģelim, kāpēc vienkāršība ir izslēgta no draudzes un kāpēc ir ienākusi paaugstināšanās un lepnums. Redzēju, ka šī iemesla dēļ mēs gandrīz esam atstāti ienaidnieka rokās. Eņģelis teica: “Skaties un tu redzēsi, ka pārsvarā valda šīs jūtas: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Atkal eņģelis sacīja: “Tu esi sava brāļa sargs, tava ticības apliecība prasa, lai tu aizliedz sevi un uzupurējies Dievam, vai arī tu nebūsi mūžīgās dzīvības vērts, jo tā tev ir dārgi pirkta ar mīļotā Dieva Dēla ciešanām, asinīm un nāvi.”.
Es redzēju, ka daudzi un dažādās vietās, austrumos un rietumos, pievieno fermu fermai, zemi zemei, māju mājai un aizbildinās ar Dieva lietu sacīdami, ka viņi tādā veidā grib palīdzēt Dieva darbam. Viņi sevi iekaļ važās un Dieva lietai var būt maz noderīgi. Daži nopērk zemes gabalu un strādā visiem spēkiem, lai par to samaksātu. Viņu laiks ir tā aizņemts, ka viņi var atlicināt tikai īsus brīžus, lai lūgtu un kalpotu Dievam un iegūtu no Viņa spēku savu sevišķo grēku pārvarēšanai. Viņi ir parādos un, kad Dieva darbam vajadzīga viņu palīdzība, viņi nespēj palīdzēt, jo viņiem vispirms jāatbrīvojas no parādiem. Bet tiklīdz viņi no parādiem ir brīvi, viņi vēl vairāk attālinās no palīdzības Dieva darbam, jo viņi sevi atkal saista ar īpašuma pavairošanu. Viņi sev glaimo, ka viņu virziens ir pareizs, ka viņi līdzekļus izlietos Dieva lietai, bet patiesībā viņi krāj šeit sev mantu. Viņi mīl patiesību ar vārdiem, bet ne darbos. Jo Dieva darbu viņi mīl tieši tik daudz, cik rāda viņu darbi. [115] Viņi pasauli mīl vairāk un Dieva darbu mazāk. Zemes pievilcība kļūst stiprāka, bet Debesu pievilcība vājāka. Kur viņu manta, tur viņu sirds. Ar piemēru viņi saka savai apkārtnei, ka grib palikt šeit, ka šī pasaule ir viņu māja. Bet eņģelis teica: “Tu esi sava brāļa sargs.”.
Laikā, kad Dieva darbam vajadzīgi līdzekļi un kad daži Dieva kalpi ir nabadzīgi apģērbti un viņu pūles kropļo līdzekļu trūkums, daudzi atļaujas nevajadzīgus izdevumus, lai tikai apmierinātu jūtas, garšu un acis. Eņģelis sacīja: “Viņu laiks darīt darbu drīz paies.” Viņu darbi rāda, ka elks, kam viņi upurē, ir paša “es”. Viņi vispirms apmierina savu “es”. Viņi domā: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Daudzi ir saņēmuši brīdinājumu pēc brīdinājuma, tomēr tos nav ievērojuši. Galvenais viņiem ir “es”, un tā priekšā visam jālokās.
Es redzēju, ka draudze gandrīz pazaudējusi pašaizliedzības un upuru garu, viņi pirmajā vietā liek savas intereses un sevi, un tikai tad palīdz Dieva lietai, jo domā, ka ir vienalga, vai viņi šai darbā piedalās vai ne. Tāds upuris ir kropls, un Dievs to nepieņem. Visiem jābūt ieinteresētiem darīt savu vislabāko, lai veicinātu Dieva darbu. Es redzēju, ka tie, kam nepiederēja īpašumi, bet kam bija fiziskais spēks, ir tāpat atbildīgi Dievam par savu spēku. Viņiem jābūt čakliem darbā un dedzīgiem garā, viņiem nav jāatstāj visa uzupurēšanās tikai tiem, kam ir īpašumi. Redzēju, ka viņi var upurēt un ka tas ir viņu pienākums, tāpat kā to, kam pieder īpašumi. Bet bieži tie, kam nav īpašumu, neaptver, ka viņi var aizliegt sevi dažādos veidos, mazāk izdodot savas miesas, garšas un apetītes apmierināšanai un atrodot daudz izdevību, lai ietaupītu Dieva darbam un tā krātu mantu Debesīs. Redzēju, ka patiesība ir mīlīga un skaista, bet atņemot Dieva spēku, tā kļūst bezspēcīga.
