Kad es redzēju viņu aizejam un daudzos draugus, kas juta man līdzi, es domāju, kāds pretstats Jēzus nāvei, kad Viņš karājās pie krusta! Kāds pretstats! Viņu nāves moku stundā zaimoja un izsmēja. Bet Viņš mira un izgāja cauri kapam, lai to apgaismotu un lai mums būtu prieks un cerība pat nāves zaudējumā; ja mūsu draugi mirst Jēzū, tad varam teikt: “Mēs atkal ar viņiem satiksimies”.
Dažreiz es domāju, ka mans vīrs nevar būt miris. Bet šie vārdi likās iespiedušies manā prātā: “Esiet klusu un atzīstiet, ka Es esmu Dievs!”. Es asi sajutu zaudējumu, bet neiedrošinājos nodoties nevajadzīgām bēdām. Tāda izturēšanās nāvi neatsauktu. Un es neesmu tik patmīlīga, lai vēlētos, ja tas būtu iespējams, lai viņš no mierpilnā miega atkal atgriežas dzīves cīņā. Līdzīgi nogurušam kareivim viņš bija aizgājis dusēt. Ar prieku es uzlūkošu šo dusas vietu. Labākais ceļš, kā es un mani bērni var godāt kritušā piemiņu, ir uzņemties viņa atstāto darbu un Jēzus spēkā to pabeigt. Mēs gribam būt pateicīgi par dāvātajiem gadiem, kurus viņš varēja pavadīt garīgajā darbā un viņa, un Kristus dēļ mēs no viņa nāves gribam mācīties mācību, kuru nekad neaizmirsīsim. Mēs gribam, lai šis zaudējums mūs dara daudz laipnākus un maigākus, iecietīgākus un uzmanīgākus pret dzīvajiem.
Es viena uzņemšos savu dzīves darbu pilnīgā uzticībā, ka mans Pestītājs būs ar mani. Mums cīņai ir pavisam maz [112] laika, tad nāks Kristus un šī cīņa noslēgsies. Jāatdod visi spēki, lai strādātu ar Kristu un sekmētu Viņa valstību. Daži, kas stāvējuši priekšējā kaujas līnijā, dedzīgi pretojoties ienākošajam ļaunumam, krituši pienākuma postenī; dzīvie noskumuši skatās uz kritušo varoni, bet nav laika darbu pārtraukt. Viņiem jāsavieno rindas, jāsatver karogs no kritušā rokas un ar atjaunotiem spēkiem jāaizstāv patiesība un Kristus gods. Kā nekad agrāk jāpretojas grēkam, jācīnās pret tumsas spēkiem. Laiks prasa enerģiskāku un noteiktāku rīcību no to puses, kas tic tagadējai patiesībai. Ja laiks liekas par garu, kas jāgaida līdz Atsvabinātāja nākšanai, ja sāpju noliekti un noguruši smagajā darbā, mēs jūtamies nepacietīgi sagaidīt godpilno atvieglojumu no cīņas, lai atceramies to, ka mēs esam atstāti uz zemes, lai sastapu vētras un cīņas, lai pilnveidotu kristieša raksturu, lai labāk iepazītos ar Dievu, mūsu Tēvu, un Kristu, mūsu vecāko Brāli, un lai darītu darbu Meistaram, mantojot daudz dvēseļu un lai šī atcerēšanās aptur katru kurnēšanu.
“Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniēla 12:3)
