1857. gada 20. novembrī man rādīja Dieva tautu, un es redzēju, ka tā tiek vareni sijāta. Daži stiprā ticībā un izbailēs un izmisumā saucot cīnījās ar Dievu. Viņu sejas bija bālas, un tajās iezīmējās dziļas bailes, kas atspoguļoja iekšēju cīņu. [180] Bija redzama noteikta apņemšanās un liela nopietnība, kamēr no viņu pierēm pilēja lielas sviedru lāses. Šad un tad viņu seju apgaismoja Dieva piekrišanas zīmes, un atkal tajās atgriezās tā pati nopietnā, svinīgā un norūpējusies izteiksme.
“Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Sapulciniet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulciniet vecajus, sasauciet bērniņus un zīdāmos pie krūtīm. Lai līgavainis iet no sava kambara un līgava no savas vietas. Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, Kunga sulaiņi, un lai saka: Ak Kungs, žēlo Savus ļaudis un nenodot Savu mantību par nievāšanu, ka pagāni tos neapsmej! Kādēļ starp tautām lai saka: Kur viņu Dievs?” (Joela 2:15–17)
“Tad nu padodieties Dievam, stāviet velnam pretī, tad viņš bēgs no jums. Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums. Šķīstiet rokas jūs, grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas jūs, divprātīgie! Esiet bēdīgi un noskumuši un raudiet: jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem un jūsu līksmība par skumību. Pazemojieties Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.” (Jēk. 4:7–10)
“Pārbaudieties paši un izmeklējieties jūs, bezkaunīgie ļaudis. Pirms spriedums notiek, – kā pelavas skrien diena, – pirms Kunga bardzības karstums uziet jums, pirms Kunga dusmības diena jums uziet. Meklējiet Kungu, visi bēdu ļaudis virs zemes, kas darāt Viņa tiesu, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību! Vai jūs, kas ziniet, netiksiet izglābti Kunga bardzības dienā.” (Cev. 2:1–3)
Ap viņiem drūzmējās ļaunie eņģeļi, apklājot viņus ar savu tumsu, lai viņu skatam aizsegtu Jēzu, lai viņu acis vērstu uz viņus apņemošo tumsu un viņi neuzticētos Dievam un sāktu pret Viņu kurnēt. Viņu vienīgā drošība bija paturēt savas acis vērstas augšup. Dieva eņģeļi ar saviem spārniem nepārtraukti klīdināja ap viņiem esošo biezo tumsu.
Es redzēju, ka daži nepiedalījās šai lūgšanu un cīņu darbā. Viņi likās vienaldzīgi un bezrūpīgi. Viņi nepretojās ap viņiem esošai tumsai, un tā viņus apņēma līdzīgi biezam mākonim. Dieva eņģeļi viņus atstāja, un es redzēju viņus steidzamies palīdzēt tiem, kas cīnījās visiem spēkiem, lai pretotos [181] ļaunajiem eņģeļiem, un neatlaidīgi sauca uz Dievu pēc palīdzības. Bet eņģeļi atstāja tos, kas nepūlējās paši sev palīdzēt, un es tos vairs neredzēju. Kad lūdzēji turpināja savu nopietno saukšanu, gaismas stars no Jēzus laiku pa laikam viņus apspīdēja, lai iedrošinātu viņu sirdis un apgaismotu viņu sejas.
Es jautāju par šīs sijāšanas nozīmi, ko biju redzējusi, un man rādīja, ka tā ir cēlusies Patiesā Liecinieka noteiktās liecības dēļ Laodiķejas draudzei. Tai būs iespaids uz saņēmēja sirdi, un tā vadīs viņu pacelt karogu un pasludināt noteikto patiesību. Daži nepanesīs šo noteikto liecību. Viņi sacelsies pret to, un tā notiks sijāšana starp Dieva ļaudīm.
No Patiesā Liecinieka liecības nav ievērota pat puse. Svinīgā liecība, no kuras atkarīgs draudzes liktenis, ir pavirši vērtēta, ja ne pavisam atstāta neievērota. Šai liecībai jāmodina dziļa nožēla, un visi, kas to patiesi pieņem, tai paklausīs tiks šķīstīti.
Eņģelis teica: “Klausies!” Drīz es dzirdēju balsi, kas skanēja kā daudzi mūzikas instrumenti, visi pilnīgā melodijā, jaukā saskaņā. Tā pārspēja katru mūziku, ko jebkad biju dzirdējusi. Likās, ka tā bija žēlastības, līdzjūtības un pacilājoša svēta prieka pārpilna. Tā satrauca visu manu būtni. Eņģelis teica: “Skaties!” Mana uzmanība bija pievērsta pulkam, kuru biju redzējusi piedzīvojam spēcīgu sijāšanu. Man rādīja tos, kurus es iepriekš redzēju raudam un lūdzam dvēseles bailēs. Sargājošo eņģeļu pulki ap viņiem bija dubultojušies, un viņi bija tērpti bruņās no galvas līdz kājām. Viņi kustējās pilnīgā kārtībā, nesatricināmi stipri kā karavīru pulks. Viņu sejas liecināja par nopietnu cīņu, [182] kuru viņi bija izturējuši, nāves baiļu cīņu, kuru viņi bija izgājuši. Tagad viņu vaibsti, kas iepriekš izteica nopietnas iekšējas bailes, atmirdzēja Debesu gaismā un godībā. Viņi bija ieguvuši uzvaru, un tā viņos izraisīja dziļu pateicību un svētu prieku.
Šis pulciņš bija kļuvis mazāks. Daži bija izsijāti un palikuši ceļā. “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts! Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: Es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un akls, un kails.” (Atkl. 3:15–17)
Bezrūpīgie un vienaldzīgie, kas nepievienojās tiem, kas uzvaru un pestīšanu vērtēja tik augstu, ka tās dēļ neatlaidīgi cīnījās un izcieta dvēseles mokas, to neieguva un tika atstāti tumsā, bet viņu vietas nekavējoties ieņēma citi, kas satvēra patiesību un stājās rindās. Viņus apstāja ļaunie eņģeļi, bet viņiem nebija spēka un varas cīnītājus uzvarēt.
“Jo jums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret tām valdībām un varām, pret pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsā, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābjat visus Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un, visu uzvarējuši, pastāvēt. Tad nu stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas. Un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties miera evaņģēlijam. Pār visām lietām sagrābuši ticības vairogu, ar ko jūs varēsiet dzēst visas ienaidnieka ugunīgās bultas. Un ņemiet pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva Vārdu.”(Efez. 6:12–17)
Es dzirdēju bruņās tērptos ar lielu spēku pasludinām patiesību. Tai bija ietekme. Es redzēju tos, kas bija bijuši saistīti; dažas sievas bija bijušas saistītas no saviem vīriem un daži bērni no saviem vecākiem. [183] Godīgie, kas bija aizturēti uzklausīt patiesību, tagad to dedzīgi satvēra. Visas bailes no radiem bija zudušas.
Vienīgi patiesība bija paaugstināta. Tā bija dārgāka un vērtīgāka nekā dzīvība. Viņi bija salkuši un slāpuši pēc patiesības. Es jautāju: “Kas radījis šo lielo pārmaiņu?” “Tas ir vēlais lietus, atspirgšana no Kunga vaiga, trešā eņģeļa skaļais sauciens,” atbildēja eņģelis.
Šos izredzētos pavadīja liels spēks. Eņģelis teica: “Skaties!” Mana uzmanība tika vērsta uz ļaunajiem jeb neticīgajiem. Viņi visi bija satraukti. Dieva ļaužu dedzība un spēks bija viņus pamodinājis un sadusmojis. Visās vietās bija sajukums un apjukums. Es redzēju, ka tika sperti soļi pret pulku, kam bija Dieva gaisma un spēks. Ap viņiem sabiezēja tumsība, tomēr uz viņiem dusēja Dieva labvēlība, un viņi stāvēja, paļaudamies uz Viņu. Es redzēju viņus apmulsušus. Tad es redzēju viņus nopietni saucam uz Dievu. Dienu un nakti viņu lūgšanas nemitējās. “Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām un naktīm uz Viņu brēc, lai Viņš gan tiem liek gaidīt? Es jums saku: Viņš tiesu izdos īsā laikā.” (Lūkas 18:7,8; Atkl. 14:14,15) “Un es redzēju un, raugi, spožs padebesis, un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā. Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz to, kas sēdēja uz padebeša: cērt ar savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies.”
Es dzirdēju šos vārdus: “Tava griba, ak Dievs, lai notiek! Ja tas var pagodināt Tavu Vārdu, tad sataisi izglābšanas ceļu Saviem ļaudīm! Atsvabini mūs no pagāniem, kas mūs apstājuši! Viņi tīko pēc mūsu dzīvības, bet Tava roka var nest mums pestīšanu.” Tie bija visi vārdi, ko varu atcerēties. Likās, ka visi dziļi izjūt savu necienību un pilnīgi padodas Dieva gribai. Līdzīgi Jēkabam, katra dvēsele, bez izņēmuma, nopietni lūdza un cīnījās pēc atpestīšanas.
Drīz pēc tam, kad viņi bija iesākuši nopietni saukt uz Dievu, eņģeļi juzdami līdzi, gribēja iet tos atpestīt. Bet liels pavēlošs eņģelis viņiem to neatļāva. Viņš teica: “Dieva griba vēl nav piepildīta. Viņiem jādzer biķeris. tiem jātiek kristītiem ar kristību.” [184]
Drīz es dzirdēju Dieva balsi, kas satricināja Debesis un zemi. Bija varena zemestrīce, ēkas sagruva un krita uz visām pusēm.
“Un Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzalemes Viņš paceļ Savu balsi, tā kā debess un zeme dreb. Bet Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Izraēla bērniem.” (Joēla 3:16)
“Viņa balss tai laikā zemi pakustināja, bet tagad Viņš ir pasludinājis sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī Debesis.” (Ebr. 12:26)
“Un septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no Debess nama, no goda krēsla, sacīdama: ir noticis. Un balsis un pērkoni, un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana.” (Atkl. 16:17,18)
Tad es dzirdēju spēcīgu uzvaras saucienu, skaļu, melodisku un skaidru. Es uzlūkoju šo pulciņu, kas īsu laiku iepriekš bija tādās bēdās un saitēs. Viņu gūstniecība bija beigusies. Viņus apmirdzēja brīnišķa gaisma. Cik skaisti viņi tad izskatījās! Viss nogurums un rūpju zīmes bija zudušas. Veselība un skaistums atspoguļojās katrā sejā. Viņu ienaidnieki, neticīgie ap tiem, nokrita kā miruši. Viņi nevarēja panest gaismu, kas apspīdēja atpestītos svētos. Šī gaisma un godība palika uz viņiem, līdz debess padebešos parādījās Jēzus, un uzticīgais, pārbaudītais pulciņš tika pārvērsts vienā acumirklī, vienā mirklī no godības uz godību. Kapi atvērās, un svētie iznāca, tērpti nemirstībā un saucot: “Uzvara pār nāvi un kapu!” Un kopā ar dzīvajiem svētiem viņi tika aizrauti Kungam pretī gaisā, kur varenas mūzikas skaņas par godību un uzvaru atskanēja no katras nemirstīgās mēles.
