Man rādīja, ka vecāki vispārīgi nav izturējušies pareizi pret saviem bērniem. Viņi nav viņus savaldījuši, kā to vajadzēja darīt, bet ir ļāvuši nodoties lepnumam un sekot pašiem savām tieksmēm. Senos laikos vecāku autoritāti cienīja; bērni tad bija atkarīgi no vecākiem, viņus bijās un godāja. Bet šinīs pēdējās dienās kārtība ir apgāzta. Daži vecāki ir atkarīgi no bērniem. Viņi baidās šķērsot bērnu gribu un tādēļ viņiem pakļaujas. Bet tieši tik ilgi, kamēr bērni atrodas [217] zem vecāku jumta un ir atkarīgi no viņiem, viņiem jābūt pakļautiem vecāku kontrolei. Vecāku rīcībai jābūt noteiktai un viņiem jāprasa, lai paklausa viņu taisnīgajiem uzskatiem.
Ēlis būtu varējis savaldīt savus negodīgos dēlus, viņš baidījās no viņu īgnuma (nepatikas). Viņš pacieta viņu pretestību, līdz viņi kļuva par lāstu Israēlam. No vecākiem prasa, lai viņi savaldītu savus bērnus. Bērnu glābšana stiprā mērā atkarīga no vecāku izturēšanās veida. Savas nepareizās mīlestības un maiguma vadīti, daudzi vecāki izdabā bērniem viņiem par ļaunu, kopj viņu lepnumu, viņus izgreznojot un izrotājot un tā padarot tukšus un ārišķīgus, liekot domāt, ka drēbes nosaka, vai cilvēks ir cienījams vīrs vai godājama sieviete. Bet īsta pazīšanās pārliecina tos, ar kuriem viņi saietas, ka ārējais izskats nav pietiekošs, lai noslēptu sirds kroplumu, kurā nav Kristus daiļuma, bet kas pildīta ar pašmīlību, augstprātību un nevaldītām kaislībām. Tiem, kuri mīl lēnprātību, pazemību un tikumību, jāizvairās no šādas sabiedrības, kaut arī viņi būtu Sabata turētāju bērni. Satiksme ar viņiem ir indējoša, un viņu ietekme ved nāvē. Vecāki neaptver pašu sētās sēklas postošo iespaidu. Tā uzdīgs un nesīs augļus; viņu bērni nicinās vecāku autoritāti.
Pat pieaugušiem bērniem jācienī savi vecāki un jārūpējas par viņu labklājību. Viņiem vajadzētu uzklausīt dievbijīgu vecāku padomu un nejusties, ka ar nedaudzu gadu pievienošanos viņu dzīvei viņi jau būtu izauguši no pienākuma pret vecākiem. Tiem, kas godā savu tēvu un māti, ir dots bauslis ar apsolījumu. Šajās pēdējās dienās bērni ir kļuvuši tik slaveni ar nepaklausību un godbijības trūkumu, ka Dievs to sevišķi ir uzsvēris, un tā ir zīme, ka gals ir tuvu. Tas rāda, ka sātanam ir gandrīz pilnīga pārvaldība pār jauniešu prātu. Daudzi vairs neciena vecumu. Sirmgalvju godāšanu uzskata par vecmodīgu; tā tiešām sniedzas atpakaļ līdz [218] pat Ābrama dienām. Dievs saka: “Es zinu (Es viņu pazīstu), ka viņš pavēlēs saviem bērniem un savam namam pēc sevis.”
Senatnē bērniem nebija atļauts precēties bez vecāku piekrišanas. Izvēli bērnu vietā darīja vecāki. Laulību noslēgšanu uz bērnu atbildību uzskatīja par noziegumu. Šo lietu vispirms lika priekšā vecākiem, un viņiem bija jāapsver, vai attiecīgā persona bija cienīga nākt ar viņiem ciešā radniecībā un vai abas puses spēs apgādāt ģimeni. Par vissvarīgāko uzskatīja, lai patiesā Dieva pielūdzēji precoties nesajauktos ar elkdievīgiem ļaudīm, lai viņu ģimenes netiktu vadītas prom no Dieva. Pat pēc bērnu apprecēšanās viņiem bija vissvinīgākie pienākumi pret vecākiem. Bez vecāku padoma viņu spriedums netika uzskatīts par pietiekošu un bērniem vajadzēja cienīt vecāku vēlēšanās un tām paklausīt, ja tik tās nerunā pretī Dieva prasībām.
Atkal man rādīja jaunatnes stāvokli šinīs pēdējās dienās. Bērni netiek valdīti. Vecāki, pirmās mācības par disciplīnu jums vajadzētu sniegt tad, kad jūsu bērni vēl kā zīdaiņi ir jūsu rokās. Māciet viņiem savu gribu pakļaut jūsējai. To var panākt, izturoties taisnīgi un parādot stingrību. Vecākiem pilnīgi jāpārvalda pašiem savs garastāvoklis un ar maigumu un stingrību jāloka bērna griba, līdz tā pakļaujas vecāku gribai.
Vecāki savu darbu nesāk īstajā laikā. Neapspiežot pirmo uzstājības izpausmi, bērni kļūst stūrgalvīgi, kas palielinās līdz ar bērna pieaugšanu un nostiprinās līdz ar viņa spēku. Daži bērni, kad paaugas, domā, ka pats par sevi saprotams, ka viņiem jāiet pašiem savs ceļš un ka vecākiem jāpakļaujas viņu vēlēšanām. Viņi sagaida, lai vecāki viņiem kalpotu. Viņi ir nepacietīgi, kad viņus ierobežo, un, kad ir pietiekoši [219] lieli, lai palīdzētu vecākiem, viņi atsakās nest nastas, kuras viņiem vajadzētu nest. Viņi ir bijuši brīvi no atbildībām un uzaug nederīgi mājai un nederīgi ārpus tās. Viņiem trūkst izturības spēka. Vecāki ir nesuši nastas un atļāvuši viņiem uzaugt slinkumā, bez kārtības, čakluma un taupības ieraduma. Viņi nav mācīti sevi aizliegt, bet ir lutināti un saudzēti, ir apmierināta viņu ēstkāre, un viņi uzauguši ar novājinātu veselību. Viņu uzvešanās un izturēšanās veids nav patīkams. Viņi paši ir nelaimīgi un dara nelaimīgus arī citus savā apkārtnē. Kamēr bērni ir vēl tikai bērni, viņiem jāmācās disciplīna (kārtība), bet viņiem atļāva iet ārā kopējā barā un apgrozīties jauniešu sabiedrībā, kur vienam ir samaitājoša ietekme pār otru.
Pār neuzticīgajiem vecākiem noteikti gulsies Dieva lāsts. Viņi ir ne tikai dēstījuši ērkšķus, kas viņus pašus jau šeit ievainos, bet ar savu neuzticību viņiem vajadzēs sastapties arī tad, kad tiesas priekšā tiks iznests spriedums. Daudzi bērni tiesas dienā celsies un nolādēs savus vecākus, tāpēc ka viņi viņus nav savaldījuši; viņi apsūdzēs viņus savā bojā ejā. Nepareizā līdzjūtība un aklā vecāku mīlestība ir likusi atvainot bērnu kļūdas un tās neizlabot, un rezultātā viņu bērni ir pazuduši; viņu dvēseļu asinis gulsies uz neuzticīgajiem vecākiem.
Bērniem, kas tā uzauguši bez disciplīnas, jāmācās ir viss, ja viņi izvēlas kļūt par Kristus sekotājiem. Audzināšana bērnībā ietekmē visu viņu reliģisko dzīvi. Bieži parādās tā pati ietiepība un stūrgalvība; trūkst pašaizliegšanās, saņemot pārmetumus, atklājas tā pati neiecietība, tā pati pašmīlība un nelabprātība meklēt citu padomu vai arī ļauties ietekmēties no citu sprieduma, tas pats kūtrums, izvairīšanās no nastām un nelabprātība nest atbildības. Viss tas ir redzams viņu attiecībās pret draudzi. Ir iespējams to visu uzvarēt; bet cik gan smaga ir cīņa! Cik nopietnus konfliktus tas prasīs! Cik [220] grūti ir iziet pilnīgas audzināšanas kursu, kas viņiem nepieciešams, lai aizsniegtu kristīga rakstura augstumu! Bet, ja viņi beidzot uzvarēs, tad viņiem, pirms viņi tiek pārvērsti, atļaus redzēt, cik tuvu viņi ir bijuši pilnīgas bojāejas bezdibenim, tāpēc ka jaunībā nav pareizi audzināti un bērnībā nav iemācījušies padošanos.
