[210] Dārgie brāļi un māsas! Lielu zaudējumu un bēdu laikā Kungs Savā žēlastībā mani atkal ir apmeklējis. 1860. gada 23. decembrī es tiku aizņemta parādīšanā, un man atklāja atsevišķu personu nepareizības, kas bija ietekmējušas darbu. Es neuzdrošinos atturēt šīs liecības no draudzes, lai saudzētu atsevišķu cilvēku jūtas.
Man rādīja Dieva ļaužu zemo stāvokli; ka Dievs nav viņus atstājis, bet ka viņi ir atstājuši Viņu un kļuvuši remdeni. Viņiem ir patiesības teorija, bet trūkst tās glābjošā spēka. Tuvojoties laika noslēgumam, sātans nāk lejā ar lielu spēku, zinādams, ka viņa laiks ir īss. Sevišķi savu spēku viņš izlietos pie atlikušajiem. Viņš karos pret viņiem un centīsies viņus sadalīt un izklīdināt, lai viņi kļūtu vāji un uzvarami. Dieva ļaudīm jārīkojas saprātīgi un savās pūlēs jābūt vienotiem. Viņiem jābūt vienā prātā, vienā uzskatā un lēmumā, tad viņu pūles nebūs izkliedētas, bet spēcīgi ietekmēs tagadējās patiesības lietas uzcelšanu. Jāievēro kārtība un jābūt vienībai; uzturiet kārtību, vai arī pārsvaru gūs sātans. [211]
Es redzēju, ka ienaidnieks nāks katrā iespējamā veidā, lai Dieva ļaudis padarītu mazdūšīgus, lai viņus samulsinātu un apgrūtinātu; un tādēļ viņiem jārīkojas saprātīgi un jāsagatavojas sātana uzbrukumiem. Lietas, kas attiecas uz draudzi, nevajag atstāt nenoteiktā stāvoklī. Jāsper soļi, lai nodrošinātu draudzes īpašumus Dieva lietai, lai nekavētu darba attīstību un lai līdzekļi, kurus ļaudis novēl Dieva darbam, neieslīdētu ienaidnieka rindās. Es redzēju, ka Dieva ļaudīm jārīkojas gudri un no savas puses jādara viss, lai draudzes lietas nostādītu drošā stāvoklī. Pēc tam, kad viss iespējamais ir darīts, viņiem šo lietu pārvaldība jāuztic Kungam, lai sātans no Dieva atlikušajiem ļaudīm negūtu sev nekādas priekšrocības. Tagad ir sātana laiks strādāt. Vētraina nākotne ir mūsu priekšā; un draudzei jābūt nomodā, lai ietu uz priekšu, lai droši varētu stāvēt pretī viņa plāniem. Tagad ir laiks, kad kaut kas jādara. Dievam nepatīk, ka Viņa ļaudis atstāj draudzes lietas nenokārtotas un pacieš, ka ienaidniekam ir pilnīgs pārākums un iespēja kontrolēt pasākumus, kā vien tam patīk.
Man rādīja br, … nepareizo nostāju žurnālā “Review” attiecībā uz organizāciju un viņa atstāto samulsinošo iespaidu. Viņš pietiekoši nav pārdomājis lietu. Viņa raksti bija pilnīgi apsvērti un vērsti uz to, lai atstātu izklīdinošu iespaidu un lai domas vadītu pie nepareiziem slēdzieniem, un lai daudzus pamudinātu nolaidīgi kārtot Dieva darba lietas. Tie, kas neizjūt šīs lietas smagumu, nesaprot arī vajadzību kaut ko darīt, lai nodibinātu draudzē kārtību. Kas jau ilgu laiku nesuši atbildību nastu, raugās nākotnē un apsver lietas stāvokli. Viņi ir pārliecināti, ka jāsper soļi, lai draudzes lietas nostādītu drošākā stāvoklī, tā ka sātans nevarētu nākt un gūt priekšrocības. Br. … raksts ir ierosinājis tos, kas baidās no kārtības, raudzīties ar aizdomām uz tādu cilvēku priekšlikumiem, kuri sevišķā Dieva aizgādībā kārto draudzes svarīgās lietas. Un, redzot, ka viņa viedoklis [212] neizturēs, viņš tomēr vaļsirdīgi neatzina savu kļūdu un nedarīja neko, lai dzēstu paša radīto nepareizo iespaidu.
Es redzēju, ka laicīgās lietās br. … bija pārāk vieglprātīgs un nolaidīgs. Viņam ir trūcis enerģijas, un viņš par tikumu uzskatījis atstāt Kungam to darbu, ko Kungs ir atstājis viņam. Kungs iejaucas tikai sevišķi lielas vajadzības gadījumos. Mums jādara darbs, jānes nastas un atbildības, un to darot, mēs iegūstam pieredzi. Br. … garīgās lietās parāda tādu pašu raksturu kā laicīgos pasākumos. Viņam nav centības un neatlaidības darba pilnīgai veikšanai. Dieva darbā vajadzētu strādāt ar vēl lielāku gudrību un apdomību nekā laicīgās lietās, sev nodrošinot zemes īpašumus.
Bet Dieva ļaudīm, izlietojot tiesības nodrošināt draudzes īpašumus likumīgā veidā, jābūt uzmanīgiem saglabāt savu īpašo un svēto raksturu. Es redzēju, ka no draudzes nesen ieņemtās nostājas labumu gūs nesvētījušās personas, kas pārkāps robežas, novedīs lietas galējībās un kaitēs Dieva darbam. Daži rīkosies negudri vai nesaprātīgi, piedalīsies prāvās, no kurām varētu izvairīties, sajauksies ar pasauli, kļūs tās gara līdzdalībnieki un ietekmēs citus sekot viņu piemēram. Kas sevi sauc par kristieti un rīkojas neapdomīgi, dara daudz ļauna tagadējas patiesības lietai. Ļaunais iesakņojas daudz vieglāk nekā labais un aug, kamēr labais un taisnais bez rūpīgas kopšanas nīkuļo.
Man norādīja uz pagātni, un es redzēju, ka katrā svarīgā pasākumā, katrā Dieva ļaužu pieņemtā vai nodomātā lēmumā (kur Dieva ļaudis kaut ko grib panākt) kāds ir cēlies, lai lietas novestu galējībās un rīkotos pārspīlētā veidā, kas modinājis neticīgajos riebumu, apbēdinājis Dieva ļaudis un Dieva darbam cēlis neslavu. Tieši ar šīm lietām tiek satraukti ļaudis, kurus Dievs izved šinīs pēdējās dienās no pasaules. [213] Tomēr daudz ļaunuma varēs novērst, ja Kristus kalpi būs vienā prātā, vienoti plānos un darbā. Ja viņi turēsies kopā, atbalstīs viens otru un uzticīgi norās un nosodīs netaisnību, tad viņi ātri panāks tā samazināšanos. Bet sātanam šai ziņā bijusi liela vara. Vienkārši locekļi un pat sludinātāji ir jutuši līdzi neapmierinātajam, kas ticis norāts par savām nepareizībām, un sekas bija jūtu dalīšanās. Tas, kurš uzdrošinājās izpildīt savu nepatīkamo pienākumu, uzcītīgi stājoties pretī kļūdām un netaisnībai, ir apbēdināts un aizvainots, tāpēc ka nesaņem savu brāļu sludinātāju nedalītu atbalstu. Viņš kļūst mazdūšīgs, pildot šos sāpīgos pienākumus, noliek krustu un attur asās (norājošās) liecības. Viņa dvēsele apklusināta tumsā, un draudze cieš, trūkstot tieši tām liecībām, kuras Dievs ir nozīmējis, lai tās dzīvotu Viņa ļaužu vidū. Noklusējot uzticīgās liecības, ir sasniegts sātana mērķis. Tie, kuri labprāt simpatizē netaisnībai, uzskata to par tikumu; bet viņi neaptver, ka ir atstājuši šķeļošu iespaidu un ka viņi palīdz sātanam izvest tā plānus.
Es redzēju, ka daudzas dvēseles aiziet bojā brāļu negudrās līdzjūtības dēļ, kad viņu vienīgā cerība bija, atstājot viņus, lai viņi ieraudzītu un atzītu visu savu netaisnības lielumu. Bet kāri saņemot līdzjūtību no negudriem brāļiem, viņos rodas domas, ka ir apvainotu; un, ja viņi arī mēģina iet atpakaļ, tad to dara ne ar visu sirdi. Viņi izšķir jautājumu saskaņā ar savām dabīgajām jūtām, apvaino norājēju un tā izbeidz lietu. Tā nav pārbaudīta līdz pamatiem un nav dziedināta, un viņi atkal iekrīt tajā pašā netaisnībā, tāpēc ka nebija atstāti, lai izjustu savas netaisnības lielumu un pazemotos Dieva priekšā, ļaujot Viņam viņus pacelt. Nepareizie līdzjutēji ir strādājuši tieši pretī Kristus prātam un kalpojošajiem eņģeļiem.
Kristus kalpiem ir jāceļas un jānododas Dieva darbam ar visu savu enerģiju. Dieva kalpi nav atvainojami, ja viņi izvairās no asām norājošām liecībām. Viņiem ir [214] jānorāj un jāpeļ netaisnība un nav jācieš grēks pie kāda brāļa. Man šeit jāpievieno daļa no vēstules, kas adresēta brālim C.
“Man rādīja dažas lietas attiecībā uz tevi. Es redzēju, ka dzīvās, asās liecības draudzē ir tikušas apspiestas. Tu neesi rīkojies saskaņā ar tiešajām liecībām. Tu esi izvairījies noteikti un droši likt roku uz ļaunuma un esi tiesājis tos, kas jutušies spiesti to darīt. Tavas simpātijas piederējušas neapmierinātajiem. Visu šo iemeslu dēļ Tu kļūsti vājš. Tu neesi rīkojies saskaņā ar asajām, griezīgajām liecībām, kas bija sūtītas atsevišķām personām.
Dieva kalpi nav atvainojami, ja viņi izvairās no norājošām liecībām. Viņiem netaisnība jānorāj un jānosoda un nav jācieš grēks pie brāļa. Tu bieži esi izstiepis roku, lai aizsargātu atsevišķus cilvēkus no pelnītiem pārmetumiem un no labošanās, ko Kungs no viņiem sagaidīja. Ja šīs personas nereformēsies, tad viņu trūkumi gulsies uz Tavu atbildību. Tai vietā, kur Tev vajadzēja būt nomodā par draudošām briesmām un viņus no tām brīdināt, Tu savu iespaidu esi vērsis pret tiem, kas sekojuši pienākuma apziņai un norājuši un brīdinājuši maldīgos.
Dieva draudzei šie ir bīstami laiki, un vislielākās briesmas draud no pašpievilšanās. Atsevišķi patiesības apliecinātāji ir akli pret pašu briesmām un nepareizībām. Viņi aizsniedz savu draugu un pašu nosprausto dievbijības paraugu, viņu brāļi viņiem piebiedrojas, un viņi jūtas apmierināti, nemaz nesasniedzot mūsu dievišķā Kunga nosprausto evaņģēlija paraugu. Ja viņi savā sirdī patur netaisnību, tad Kungs viņus neuzklausīs. Bet daudzi netaisnību ne tikai patur sirdī, bet atklāti parāda to dzīvē, tomēr daudzos gadījumos netaisnības darītāji nesaņem nekādu nosodījumu. [215]
Man norādīja uz to, kas notika N. Tavas izjūtas bija nepareizas. Tev vajadzēja stāvēt plecu pie pleca ar vec. D un darīt noteiktu darbu, atturot un norājot atsevišķu personu nepareizības. Tā kā Tev pietrūka morālas drosmes pielikt roku ļaunumam, Tu savu nastu uzvēli vec. D. Tu ietekmēji arī citus. Labais darbs, ko Dievs bija nozīmējis padarīt pie zināmiem cilvēkiem, ir palicis nedarīts, un viņi ir sātana uzpūsti. Ja Tu tanī laikā būtu sekojis Dieva padomam, tad būtu atstāta ietekme par labu Dieva lietai. Kunga Gars ir ticis apbēdināts. Un vienotības trūkums ir padarījis mazdūšīgus tos, uz kuriem Dievs ir licis norāšanas nastu.
Man rādīja, ka Tu nepareizi esi, simpatizējis E. Tavs ieturētais virziens attiecībā uz viņu ir kaitējis Tavam iespaidam un arī stipri kaitējis Dieva lietai. E ir neiespējami sabiedroties ar Dieva draudzi. Viņš ir nostājies tur, kur draudze viņam nevar palīdzēt, kur viņam nevar būt sakaru ne ar vienu balsi draudzē. Viņš ir nostājies tieši pretī gaismai un patiesībai. Viņš stūrgalvīgi ir izvēlējies pats savu ceļu un atteicies uzklausīt rājienus. Viņš ir sekojis savas samaitātās sirds tieksmēm, pārkāpis svētos Dieva likumus un apkaunojis tagadējās patiesības lietu. ja viņš kādreiz tomēr sirsnīgi nožēlos, draudzei viņa lieta vienīgi jāatstāj. Ja viņš ies uz Debesīm, tad tas būs vienīgi viņš, bez savienības ar draudzi. Pastāvīgam Dieva un draudzes nosodījumam ir jāpaliek vienmēr uz viņa, lai nepazemotu morāles standartu pašos putekļos. Kungs ir neapmierināts ar Tavu šai lietā ieturēto virzienu.
