Man norādīja uz Izraēla bērniem senatnē. Dievs prasīja no viņiem visiem, kā no nabagiem, tā arī no bagātiem, upuri saskaņā ar to, kā Viņš viņus bija svētījis. Nabadzīgie netika atbrīvoti, tāpēc ka viņiem nebija tik daudz mantas kā viņu bagātajiem brāļiem. No viņiem prasīja, lai viņi vingrinātos taupībā un pašaizliegšanā. Bet, ja kādi bija tik trūcīgi, ka viņiem bija pilnīgi neiespējami pienest upuri Kungam, ja slimība vai nelaime viņiem bija laupījusi iespēju dot dāvanu, tad no bagātajiem prasīja, lai viņi viņiem palīdzētu tikt pie pazemīgas artavas, lai Kunga priekšā viņi nenāktu tukšām rokām. Šis iekārtojums saglabāja interešu vienotību,
Daži nav nākuši un nav pievienojušies sistemātiskajā labdarības plānā, atvainojot sevi, ka viņi nav brīvi no parādiem. Viņi aizbildinās, ka vispirms viņiem jāklausa vārdiem “neesiet nevienam neko parādā”. Bet parādi viņus tomēr neattaisno. Es redzēju, ka viņiem ir jādod ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Daži apzinās, ka nav jābūt nevienam neko parādā, un domā, ka Dievs no viņiem nevar neko prasīt, kamēr visi viņu parādi ir nomaksāti. Šeit viņi piekrāpj paši sevi. Viņi neatdod Dievam to, kas pieder Dievam. Ikvienam ir jāpienes Kungam atbilstošs upuris. Tiem, kuri ir parādos, kopējā parādu summa ir jāatņem no tā, kas viņiem pieder, un jādod daļa no atlikuma.
Daži izjūt svētu pienākumu pret saviem bērniem. [221] Ikvienam viņiem ir jādod sava daļa, bet viņi nespēj sagādāt līdzekļus, lai palīdzētu Dieva darbā. Viņi atvainojas ar pienākumu pret bērniem. Tas varbūt ir pareizi, bet viņu pirmais pienākums ir pret Dievu. Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas. Neaplaupiet Dievu, atraujot no Viņa savus desmitos un upurus. Pirmais svētais pienākums ir atdot pareizu daļu Dievam. Neļaujiet nevienam ar savām prasībām likt jums aplaupīt Dievu. Neļaujiet bērniem personīgām vajadzībām zagt upurus no Dieva altāra.
Es redzēju, ka senos laikos alkatība dažus ir vadījusi kādu daļu atturēt; viņi savus upurus pienesa sašaurinātā apjomā. To pierakstīja Debesīs, un atbilstoši tam, cik viņi atturēja, viņu druvas un ganāmpulki nesaņēma svētības. Dažus piemeklēja bēdas ģimenēs. Dievs negrib pieņemt klibu upuri. Tam jābūt bez vainas, labākajiem no ganāmpulka un labākajiem augļiem no laukiem. Un tam ir jābūt labprātīgam upurim, ja viņi vēlas, lai Kunga svētība dusētu pār viņu ģimenēm un īpašumiem.
Man lika priekšā Ananijas un Saviras gadījumu, lai paskaidrotu, kādas būs sekas tiem, kas savus īpašumus nevērtē to patiesajā vērtībā. Viņi izlikās, ka pienes Kungam labprātīgu upuri no saviem īpašumiem. Pēteris sacīja: “Tiešām tik dārgi.” Šinī ļaunajā laikā daži šos vārdus neuzskatītu par meliem. Bet Kungs tos tā uzskatīja. Viņi to bija pārdevuši par tik un vēl daudz dārgāk. Viņi bija apliecinājuši, ka visu ziedo Dievam. Viņi liekuļoja Dievam, un atmaksa nevilcinājās. Es redzēju, ka sistemātiskās labdarības iekārtojums pārmeklēs un pārbaudīs sirdis. Tā ir pastāvīga un dzīva pārbaude. Tā dod iespēju ikvienam izprast savu sirdi, redzēt, vai pārsvarā ir taisnība vai mīlestība uz pasauli. Tādā veidā pārbauda dabīgo savtīgumu un mantkārību, kas novērtēs savus īpašumus ļoti zemos skaitļos. Un te viņi liekuļo. Eņģelis sacīja: “Nolādēts, kas Kunga darbu dara kūtri (viltīgi).” Eņģeļi vēro rakstura attīstību, un [222] pārskatu par šādu cilvēku rīcību Debesu sūtņi uzraksta Debesīs. Dažus šo lietu dēļ Dievs piemeklēs, un viņu peļņa izsīks līdz viņu novērtējumam. “Cits izkaisa un tam vēl krājas, un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību. Dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un, kas dzirdina, tas atkal tiks dzirdināts.” (Sal. pam. 11:24,25).
Šai darbā jāpiedalās visiem. Kas lieto tabaku, tēju un kafiju, lai noliek šos elkus un to vērtību lai nogulda Kunga mantu namā. Daži nekad nav pienesuši upuri Dieva darbam un ir aizmiguši pret Dieva prasībām no viņiem. Dažiem pat no visnabadzīgākajām aprindām būs jāizcīna visnopietnākā cīņa, lai atteiktos no šiem kairinošajiem līdzekļiem. Bet katrai sirdij jātiek pārbaudītai un katram raksturam attīstītam, Dieva ļaudīm ir jādarbojas. Dzīvie pamatlikumi jāizved dzīvē.
“Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani, tā saka Kungs Cebaots; vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētību pārpārēm? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīnkoks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaots.” Es redzēju, ka šī rakstu vieta ir nepareizi lietota, runājot un lūdzot sanāksmēs. Pravietojumā ir īpašs aicinājums priekš pēdējām dienām, un tas māca Dieva ļaudīm viņu pienākumu pienest kādu daļu no [223] sava īpašuma līdzekļiem Kungam par labprātīgu upuri.
