Daži, kas ir nabadzīgi ar šīs pasaules mantām, tiecas visas tiešās liecības uzlikt uz to cilvēku pleciem, kuriem ir īpašumi. Bet viņi nesaprot, ka arī viņiem ir darāms darbs. Dievs arī no viņiem prasa upurus. Viņš uzaicina viņus upurēt savus elkus. Viņiem jāatsakās no tādiem kaitīgiem kairinātājiem kā tabaka, tēja un kafija. Ja viņi nonāk grūtos apstākļos, cenšoties darīt vislabāko, kas viņiem iespējams, tad viņu bagātajiem brāļiem būs prieks viņiem palīdzēt izkļūt no bēdām.
Daži neprot gudri saimniekot un taupīt. Viņi pienācīgi neapsver apstākļus un rīkojas neuzmanīgi. Tādiem nevajadzētu paļauties uz savu nepilnīgo spriedumu, bet gan apspriesties ar pieredzē bagātiem brāļiem. Tomēr tie, kas neprot taupīt un kuriem ir trūkums, nespēj pareizi spriest un bieži vien ne labprāt meklē padomu. Viņi pa lielākai daļai domā, ka viņi saprot vadīt savus laicīgos darījumus un ne labprāt grib paklausīt padomam. Viņi rīkojās nepareizi un rezultātā cieš. Redzot tos ciešam, [225] viņu brāļi ir apbēdināti un palīdz izkļūt no grūtībām. Viņu nepareizā saimniekošana ietekmē draudzi. Tas prasa līdzekļus no Dieva mantnīcas, kurus vajadzēja izlietot, lai sekmētu tagadējās patiesības lietu. Ja šie nabadzīgie brāļi izturas pazemīgi un ir labprātīgi pieņemt brāļu norādījumus un padomus, tomēr nonāk grūtā stāvoklī, tad brāļiem vajadzētu just pienākumu priecīgi palīdzēt viņiem izkļūt no grūtībām. Bet, ja viņi izvēlas paši savu ceļu un paļaujas paši uz savu spriedumu, tad viņi ir jāatstāj, lai pilnīgi izjūt sava negudrā gājuma sekas un lai dārgos piedzīvojumos mācās patiesību, ka, “kur padoma devēju papilnam, tur ir drošība”. Dieva ļaudīm vajadzētu vienam otram padoties. Viņiem ir jāapspriežas vienam ar otru, lai viena trūkums tiktu aizpildīts ar otra pilnību. Es redzēju, ka Kunga nama turētājiem nepienākas palīdzēt tām personām, kas turpina lietot tabaku, tēju un kafiju.
