[227] Man rādīja, ka Dieva Gars arvien mazāk un mazāk ir varējis ietekmēt F, līdz viņš vairs no Dieva nesaņem spēku, lai uzvarētu. Pats un paša intereses ilgu laiku viņam ir bijušas pirmajā vietā. Sirds lepnums, nelokāma, nepadevīga griba un nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un piekāpties viņu ir noveduši šinī briesmīgajā stāvoklī. Viņa neapdomīgā nostāja ilgi kaitējusi Kunga darbam.
Viņš ir bijis stingrs prasībās, kas draudzē veicināja kļūdu meklēšanas garu. Viņš bijis bargs tur, kur tādam nevajadzēja būt, un valdījis pār tiem, kuriem viņš iedrošinājās parādīt savu varu. Viņa lūgšanas un pamācības brāļiem lika domāt, ka viņš ir svētījies kristietis. Tāpēc viņa nepareizā rīcība ir arī tos ietekmējusi. Viņam bija savi uzskati, un viņa īpatnības uz daudziem atstājušas ļaunu iespaidu. Daži ir bijuši tik vāji, ka ir sekojuši viņa piemēram. Es redzēju, ka viņš Kunga darbam atnesis daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.
Ja viņš būtu pieņēmis Dieva dotos norādījumus un labojies, stiprie ieradumi un sevišķās vājības būtu uzvarētas. bet es redzēju, ka viņš tik ilgi ir ļāvis šiem ieradumiem sevi pārvaldīt, līdz stiprais ienaidnieks viņu ir sasaistījis. Viņa rīcība nav pareiza. Negodīgums guvis viņā uzvaru, un viņš ir ņēmis no kases līdzekļus, ko darīt viņam nebija tiesību, un tos izlietojis savām interesēm. Viņš savu spriedumu līdzekļu izlietošanā ir uzskatījis par labāku nekā brāļu spriedumu. Kad līdzekļus nodeva viņa rokās un devēji nosauca personas, kam tos vajadzēja saņemt, tad viņš ir rīkojies impulsīvi un atļāvies tos izlietot pēc sava prāta, neizpildot devēju vēlēšanos. Daļu no tiem viņš izlietojis savā labā, kā pats to atradis par lietderīgu. Dievs ar nelabvēlību ir noraudzījies uz šīm lietām. Negodīgums viņu [228] pārvarējis. Viņš sevi uzskatījis par Kunga namturi un domājis, ka viņš var rīkoties ar līdzekļiem, pat ar cita, kā pats atrod par derīgu. Katram pašam jābūt sava nama pārvaldniekam.
Viņš atmetis brāļu padomu un norādījumus, gājis pats savā spēkā, paklausījis pats savai gribai un atraidījis visus līdzekļus, ar kuru palīdzību būtu iespējams laboties. Kad viņu norāja, tad attiecīgās personas darbības veids nav bijis viņam pa prātam, un tā ir aizslēgts ceļš uz reformu. Jau ilgāku laiku Kungs viņa darbu nav pieņēmis. Viņš daudz vairāk ir strādājis savu interešu labā nekā par labu darba interesēm.
Aizejot uz kādu vietu, pirmo reizi viņa lūgšanām un pamācībām ir ietekme, un brāļi domā, ka viņš ir nevainojams kristietis. Viņu atbalsta tāpēc, ka uzskata par sludinātāju. Bet, iepazīstoties ar viņa savtīgumu, neapmierinātību (īdzību), asumu un savādībām, viņi ir ļoti, ļoti vīlušies. Gandrīz katru dienu rodas kāda īpatnēja iedoma. Viņa prāts gandrīz vienmēr ir aizņemts, lai iegūtu sev kādu labumu. Iedzīvojies uz kāda rēķina sev par labu, viņš domā par jaunām iespējām. Viņa tieksmes un plāni uz Dieva darbu atstājuši novājinošu, iznīcinošu iespaidu. Viņa rīcība saskalda un gandrīz visur atstāj ievainojumus. Kāds gan piemērs ganāmpulkam! Savos darījumos viņš ir bijis ļoti savtīgs un no visiem guvis sev labumu. Uz viņu gulstas Dieva dusmas. Labu koku pazīst pie viņa augļiem.
